«Bet tā taču nav viņa vaina, Bilij,» Saksona protestēja.
«Kas tad saka, ka tā viņa vaina?» Bilijs atrūca. «Vai es vispār nedrīkstu rūkt, ja man tas patīk? Vienalga, vai viņš ir vainīgs vai nav, tas mani kaitina. Kāda nozīme arodsavienībām, ja tās neturas kopā? Es vismīļāk visu to meslu pie malas un pārietu pretējā pusē. Bet es to nedarīšu, lai Dievs viņus soda! Ja viņi domā, ka tie var mūs piespiest mesties ceļos, lai tik viņi pamēģina — vairāk nekā negribu teikt, tas ir viss. Bet es to tomēr nesaprotu. Visa pasaule ir trako māja. Visi ir kā bez prāta. Kāda nozīme atbalstīt savienību, ja tā nevar uzvarēt streikā? Kāds labums iedauzīt streiklaužiem pakaušus, ja vienmēr rodas jauni klāt?»
Tāds uzliesmojums bija retums, un tā bija pirmā reize, kad Saksona dzirdēja viņu tā runājam. Viņš vienmēr klusēja, bija drūms un stūrgalvīgs; tikai viskijs atdzīvināja viņa smadzenēs pašpārliecības tārpus un lika tiem kustēties.
Kādu vakaru Bilijs pārnāca mājās tikai pēc divpadsmitiem naktī. Gāja baumas, ka dienā notikusi sadursme starp policistiem un streikotājiem. Kad Bilijs pārnāca, pēc viņa izskata Saksona redzēja, ka baumām bijusi taisnība. Viņa svārku piedurknes bija pa pusei norautas, kaklasaite pazudusi, un kreklam uz krūtīm norautas visas pogas. Bilijam noņemot cepuri, Saksona izbijusies redzēja, ka tam uz galvas liels puns, ābola lielumā.
«Vai zini, no kā es to dabūju? No tā nolādētā vācieša Hermanmaņa, un ar gumijas sitamo. Bet gan es viņu kādā dienā skološu, un tā, lai viņš to tik drīz neaizmirst. Un vēl vienu citu puisi es iezīmēju; kad streiks būs beidzies, es viņu uzmeklēšu. Viņu sauc par Blanšaru, tas ir Rojs Blanšars.»
«Taču ne tas no firmas Blanšars, Perkins un biedri?» Saksona jautāja, gādīgi izmazgājot Bilija ievainojumu un pūloties viņu nomierināt.
«Jā, tikai ne vecais, bet viņa dēls. Kā tu domā, ko viņšr kas visā savā mūžā nav darījis nekā cita, kā tikai svaidījies ar tēva naudu, ko viņš darīja? Viņš tēloja streiklauzi! Jā. Viņu aprakstīs laikraksti, un visi brunči, kam viņš skrien paka), tagad degs gaišās liesmās un teiks: «Ak Dievs! Rojs Blanšars, tas tik ir puisis!» īsts vīrs — šis nelga! Kādu dienu es viņu mīcīšu kā mālus savos pirkstos. Nekad man nav tā niezējuši pirksti kādu piekaut, kā šo vīru.»
«Un — o, šo vācu kāravu es arī neaizmirsīšu. Bet viņš- jau dabūja tagad arī. Viens viņam pārsita galvu ar ogles gabalu, tik lielu kā ūdens spainis. Karaspēku viņi neiedrošinājās izsaukt. Baidījās šaut. Mēs krietni viņus apstrādājām, slimnieku un policijas patruļas ratiem bija jāstrādā virsstundas. Vai zini — mēs apturējām visu procesiju uz Četrpadsmitās un Brodveja, taisni pretim pilsētas valdes namam; sākām ar beidzamiem, sagriezām pieciem pajūgiem zirglietas un garāmejot universitātes zēniem pāris reizes mīlīgi uzplaukšķinājām.»
«Bet ko darīja Blanšars?» Saksona viņam atkal atgādināja.
«Viņš bija procesijas priekšgalā un brauca manā pajūgā. Visi bija no mana staļļa. Viņš bija salasījis veselu baru šos universitātes puišus — dienaszagļus, kas dzīvo uz sava tēva kabatas. Viņi atbrauca pie staļjiem un, pusei Oklendas policistu piepalīdzot, izvilka ratus. Tā tik bija izrāde! Bruģa akmeņi bira kā krusa, un gumijas nūjas lēkāja pa mūsu pakaušiem — rat-tat-tat-tat, rat-tat-tat-tat! Astoņus no mūsējiem apcietināja un kādu duci Sanfrancisko važoņu, kas bija piesteigušies tiem palīgā. Šie Fris- kas važoņi ir gatavie velni. Likās, ka puse Oklendas strādnieku ieradusies mums palīdzēt, un tagad droši vien lielākā daļa sēž cietumā. Mūsu advokātiem būs jāaizstāv arī viņi.
Bet par to vari būt pārliecināta, ka Rojs Blanšars un viņam līdzīgie mūsu darīšanās vairs nemaisīsies. Blanšars brauca pirmais, viņu noslaucīja no sēdekļa, bet viņš tomēr neatlaidās.»
«Viņš, jādomā, ir drosmīgs vīrs,» Saksona teica.
«Drosmīgs?» Bilijs iesaucās. «Ar policiju, armiju un floti aizmugurē? Man rādās, ka tu arī nostājies viņu pusē. Drosmīgs? Izņem no mūsu bērnu un sievu mutēm maizi. Vai pagājušā naktī nenomira Džonesa mazais? Viņam pietrūka mātes piena, jo mātei nav pietiekoši ko ēst. Es zinu, un tu zini, ka vecas krustmātes un svainienes tagad dučiem ved uz nabagmājām, jo viņu piederīgiem nav iespējams par tām gādāt.»
Rīta laikrakstos Saksona lasīja par veltīgo mēģinājumu pārtraukt važoņu streiku. Roju Blanšaru cildināja kā varoni un nostādīja par labu priekšzīmi visiem bagātajiem pilsoņiem. Un Saksona nevarēja citādi, viņa apbrīnoja šā cilvēka drosmi. Tas bija kaut kas lielisks, kā viņš bija nostājies pret kaucošo pūli.
Vakarā Saksona un Bilijs devās uz pilsētu. Pārnācis mājās un neatradis nekā ko ēst, viņš bija paņēmis Saksonu zem rokas un uzlicis uz otras mēteli. Mēteli viņš bija ieķīlājis, un viņi abi drūmā jutoņā bija ēduši vakariņas kādā japāņu restorānā, kur par desmit centiem neizprotamā kārtā varēja savā ziņā pieklājīgi paēst. Paēduši viņi gribēja iet uz kino, kas katram maksāja piecus centus.
Pie Centrālbankas ēkas Biliju aizturēja divi važoņi, arī streikotāji. Bilijs aizgāja viņiem līdzi, bet Saksona palika uz stūra gaidot. Kad viņš pēc trīsceturtdaļstundas ieradās, Saksona vēroja, ka viņš ir dzēris.
Puskvartālu tālāk pie Foruma Bilijs pēkšņi palika stāvot. Ietves malā stāvēja kāds privātauto un jauns cilvēks palīdzēja divām eleganti ģērbtām dāmām tur iekāpt. Pie stūres sēdēja šoferis. Bilijs uzlika savu roku jaunajam vīrietim uz pleca. Viņš bija tikpat platiem pleciem kā Bilijs