un nedaudz lielāks. Zilām acīm un stingriem sejas vaibstiem, pēc Saksonas domām skaists vīrietis.
«Uz vienu vārdu,» Bilijs teica lēnā, klusā balsī.
Jaunais vīrietis uzmeta ātru skatienu Bilijam, tad Saksonai un nepacietīgi teica: ( «Kas ir?»
«Jūs esat Blanšars,» Bilijs iesāka. «Es jūs vakar redzēju. Jūs bijāt procesijas priekšgalā.»
«Jā, vai es to labi neizdarīju?» Blanšars jautri jautāja un atkal paskatījās uz Saksonu.
«Kā ne. Bet par to es negribēju ar jums runāt.»
«Kas jūs tāds esat?» otrs iejautājās, jo tam pēkšņi bija radušās aizdomas, i «Streikotājs. Bija taisni gadījies, ka jūs braucāt manā:
pajūgā, un tas ir viss. — Nē, atstājiet vien savu šaujamo!» (Blanšars jau bija iebāzis roku pa pusei kabatā.) «Es še nekā neuzsākšu. Gribēju jums tikai kaut ko pateikt.»
i «Bet tad, lūdzu, ātri.»
Blanšars pacēla kāju, lai kāptu automobilī.
«Jā,» Bilijs turpināja, bet runāja tāpat nesteigdamies un lēni. «Es gribēju tikai teikt, ka es jūs uzmeklēšu. Ne- tagad, kamēr streiks vēl nav beidzies, bet vēlāk es jūs tik pamatīgi iepēršu, kā neviens jūs vēl nekad nav pēris.»
Blanšars vērīgi paskatījās uz Biliju, viņā bija pamodusies jauna interese un acīs lasāms apbrīns. 1 «Jūs esat varens puisis,» viņš teica. «Bet vai jūs do
mājat, ka spēsit to izdarīt?»
«Protams. Mīcīšu jus kā mālus.»
«Nu labi, mans draugs. Kad streiks būs beidzies, atnāciet pie manis. Tad jau redzēsim.»
«Neaizmirstiet,» Bilijs piebilda. «Es jūs mīcīšu.»
Rojs Blanšars palocīja galvu, laipni pasmaidīja abiem,, noņēma Saksonas priekšā cepuri un iekāpa automobilī.
Tagad Saksonai dzīve šķita pilnīgi bez jēgas un sakarības. Viņa dzīvoja kā ļaunā murgā. Viss bija iespējams, pat visneiespējamākās lietas. Nebija nekādas atelpas šai anarhistiskajā plūsmā, kas viņu nesa pretim katastrofai — kādai, to viņa pati nezināja. Ja varētu paļauties uz Biliju, viņa no nekā nebītos. Bet viņš tai bija atrauts, pa-
kļauts vispārējam ārprātam. Šī pārmaiņa bija tik radikāla, ka viņš šķita svešinieks pats savā mājā. Tas bija cits cilvēks, kas raudzījās ar viņa acīm — svešs vīrietis ar varmācīgām un naida pilnām domām; vīrietis, kas neredzēja nekur nekā laba, šolaiku derdzīgo patvarību dedzīgs cienītājs. Šis cilvēks vairs nenosodīja Bertu, bet tagad jau pats klusu murmināja par dinamītu un revolūciju.
Saksonai maksāja daudz pūļu palikt līdzsvarotai, kā arī saglabāt sava gara un miesas svaigumu un pievilcību, ko Bilijs agrāk bija tik augstu vērtējis. Tikai reiz viņa zaudēja spēju sevi savaldīt. Bilijs bija neparasti īgnā jutoņā, un kāda viņa sevišķi brutāla un netaisna piezīme dziļi aizvainoja Saksonu.
«Ar ko tu runā?» viņa sašutusi iesaucās.
Bilijs bija tik pārsteigts, ka palika kā bez valodas un spēja tikai raudzīties viņas sejā, kas bija gluži bāla.
«Neiedrošinies ar mani nekad vairs tā runāt,» viņa pavēloši teica.
«Ak, vai tad tu nesaproti, ka man ir nejēdzīgs garastāvoklis?» viņš teica, pa pusei atvainojoties, pa pusei spītīgi. «Dievs vien zina, man ir pietiekoši daudz iemeslu tādam būt.»
Kad viņš bija aizgājis, Saksona iekrita gultā un raudāja, it kā tai taisītos lūzt sirds. Jo viņa, kas varēja tik nesavtīgi un pazemīgi mīlēt, bija lepna sieviete. Tikai lepnie spēj būt patiesi pazemīgi un stiprie īsti maigi. Bet ko līdzēja būt lepnai un drosmīgai, ja viņas vienīgais cilvēks pasaulē bija zaudējis savu lepnumu, cīņas gatavību, taisnības jēdzienu un uzvēla viņas pleciem kopējas nelaimes smagāko daļu. Un tāpat kā viņa bija nesusi savas dziļās bēdas par zaudēto bērnu, tāpat viņa bija viena arī tagad šai jaunajā, savā ziņā varbūt vēl lielākajā nelaimē. Viņa Biliju varbūt nemīlēja mazāk, bet viņas mīla kļuva mazāk lepna, mazāk paļāvīga; mīlai piejaucās līdzcietība — līdzcietība, kas nestāv tālu no nicināšanas, un tas viņai lika nodrebēt.
Viņa cīnījās ar sevi, lai gūtu drosmi raudzīties acīs arī šai jaunajai situācijai. Viņai iezagās sirdī piedošanas jūtas, un tās viņai sagādāja atvieglojumu, līdz ienāca prātā, ka īstā, cēlā mīlā nedrīkstētu būt vietas piedošanai. Viņa raudāja atkal, un atkal cīnījās. Viena lieta bija skaidra: šis Bilijs nav tas Bilijs, ko viņa mīlējusi. Šis ir cits vīrietis, slims un tikpat nespējīgs atbildēt par saviem darbiem kā drudža slimnieks par savām murgu vīzijām. Viņai vajadzēja kļūt par Bilija kopēju, bez lepnuma, bez nicināšanas un bez domām par piedošanu. Un bez tam viņš tiešām atradās cīņas degpunktā un bija kā apreibis no sitieniem, ko vērsa pret citiem, kā arī no tiem, ko citi vērsa pret viņu.
Un tā Saksona cēlās un bruņojās cīņai, visgrūtākai cīņai, kāda jebkad pasaules arēnā izcīnīta — sievietes cīņai. Viņa atmeta visas šaubas, visas aizdomas. Piedot viņa nekā nepiedeva, jo nebija nekā tāda, kas prasītu piedošanu. Viņa apņēmās ticēt, absolūti ticēt savas un Bilija mīlas skaidrībai un dzidrumam — ticēt, ka tā ir tikpat nesatricināma, kā vienmēr bijusi, kāda tā atkal kļūs un vienmēr paliks, kad pasaule atgūs zaudēto līdzsvaru.
Vakarā, kad Bilijs pārnāca mājās, Saksona izteica domas, ka, ievērojot ārkārtējos apstākļus, viņa varētu atkal sākt šūt un tā palīdzēt uzturēt pavardā uguni līdz tam laikam, kamēr streiks beigsies. Bet Bilijs par to negribēja ne dzirdēt.
«Būs jau labi,» viņš atkal un atkal apgalvoja. «Tev nav jāstrādā. Es naudu pagādāšu, nedēļa vēl nebūs beigusies, kad nauda būs mājās, un tu varēsi visu iegādāties. Sestdienas vakarā mēs iesim uz rēviju — īstu rēviju, nevis kino. Sestdienas vakarā mēs iesim. Līdz tam laikam man nauda būs, tas ir skaidrs.»