Piektdienas vakarā viņš nepārnāca mājās uz vakariņām, un Saksona to ļoti nožēloja, jo Megija Donavana bija atnesusi pagājušā nedēļā aizlienētos kartupeļus un miltus, un viņa bija pagatavojusi labas vakariņas. Līdz pulksten deviņiem viņa neļāva apdzist pavarda ugunij, bet tad negribot devās pie miera. Viņa labprāt būtu palikusi nomodā, bet neiedrošinājās, jo labi zināja, ka tas viņam nepatiks, ja viņš pārnāks piedzēries.
Pulkstenis bija tikko nositis vienu, kad viņa izdzirda aiz- cērtamies dārza vārtiņus. Smagā, gausā gaitā, kas nevēstīja nekā laba, viņš nāca pa kāpnēm augšā, un viņa dzirdēja to grābstāmies ap atslēgas caurumu. Viņš ienāca guļamistabā un, smagi nopūzdamies, atsēdās. Viņa gulēja nekustēdamās, jo zināja, cik viņš ir pārspīlēti jūtīgs, kad dzēris, un baidījās viņu aizskart ar to, ka ir nomodā un gaidījusi viņu pārnākam. Tas nebija viegli. Viņa tā sažņaudza rokas, ka nagi dziļi iespiedās delnās un ķermenis gandrīz sastinga no lielām pūlēm gulēt nekustīgi. Nekad viņš vēl nebija šādā stāvoklī pārradies mājās.
«Sakson!» viņš aizsmacis iesaucās. «Sakson!»
Viņa staipījās un nožāvājās.
«Jā, kas ir?» viņa atsaucās.
«Vai tu neiededzinātu spuldzi? Man neklausa pirksti, tie visi ir tādi kā īkšķi.»
Uz viņu neskatīdamās, Saksona paklausīja, bet viņai tik stipri trīcēja rokas, ka spuldzes cilindrs tinkšķēdams sitās pret stikla kupolu un sērkociņš nodzisa.
«Es neesmu piedzēries,» viņš runāja tumsā, un viņa aizsmakusi balss trīcēja. «Es tikai dabūju divus vai trīs belzienus … krietnus belzienus.»
Otrais mēģinājums aizdedzināt spuldzi izdevās. Apgriezušies un paskatījusies uz viņu, Saksona no bailēm skaļi iekliedzās. Kaut gan viņa bija dzirdējusi viņa balsi un zināja, ka tas ir Bilijs, viņa to tomēr nepazina. Šo seju viņa nekad nebija redzējusi. Sapampusi, sasista, asins izplūdumu plankumiem noklāta, tā bija zaudējusi līdzību tai sejai, ko viņa labi pazina. Viena acs bija pilnīgi ciet, otra raudzījās pa šauru šķirbiņu, ko ieskāva zili sarkana sapampusi miesa. Vienai ausij bija norauta gandrīz visa āda. Visa seja bija kā sapampis asiņains gaļas gabals, un viņa labais žoklis izskatījās divreiz lielāks nekā kreisais. Nav brīnums, ka Bilija balss tik dobja, viņa domāja, kad ieraudzīja viņa briesmīgi sasistās un sapampušās lūpas, kas vēl arvien asiņoja. Viņai gandrīz kļuva nelabi, raugoties uz viņu, un sirdī atplauka silta līdzjūtība. Viņa ilgojās apskaut to savām rokām, glāstīt un apmīļot, bet veselais prāts to liedza.
«Ak, tu nabaga, nabaga zēns,» viņa iesaucās. «Saki, ko lai es daru. Es nekā no šādām lietām nesaprotu.»
«Ja tu man palīdzētu noģērbties,» viņš aizsmacis pazemīgi teica. «Esmu gluži stīvs.»
«Un tad karstu ūdeni — tas tev darīs labu,» viņa piebilda un sāka uzmanīgi novilkt svārku piedurkni pāri sa- pampušai un nevarīgai rokai.
«Es jau tev teicu, ka tie man visi kā īkšķi,» viņš saviebies teica, pacēla roku un šķielēja uz to pa šauro spraugu.
«Atsēdies, atsēdies un pagaidi, kamēr aizkuršu uguni un sasildīšu ūdeni. Tas būs ātri. Tad es tev palīdzēšu noģērbties.»
No virtuves viņa dzirdēja to klusi murminām:* «Mums vajadzēja tās naudas, Sakson; mums tās vajadzēja.»
Dzēris viņš nebija, to viņa redzēja, un no viņa nesakarīgi šļupstētiem vārdiem Saksona noprata, ka viņš murgo.
«Tas tik bija pārsteigums,» viņš stāstīja, kamēr Saksona viņam palīdzēja noģērbties, un drusku pa druskai viņa dabūja zināt visu, kas bija noticis. «Tas bija kāds nepazīstams Čikāgas bokseris. Viņi man to uzlaida kaklā. Akmes kluba sekretārs jau mani brīdināja, ka man būšot darba pilnas rokas. Es būtu uzvarējis, ja būtu labā formā. Bet piecpadsmit mārciņu mazāk, netrenējies — kāda tur var būt forma. Bez tam es pēdējā laikā esmu daudz dzēris, nebija vairs vecā spara.»
Bet Saksona, kas uzmanīgi novilka viņa kreklu, vairs neklausījās. Tāda pati kā viņa seja bija arī Bilija skaistā muskuļainā mugura — to nevarēja vairs pazīt. Zīda gludā baltā āda bija saplēsta asinīs. Asiņainās svītras pa lielākai daļai šķērsoja muguru, bet dažas bija arī gareniskas.
«Kur tad tu tās ņēmi?» viņa jautāja.
«Tur vainīgas virves. Atrados uz tām biežāk, nekā patīk atcerēties. O! Viņš man krietni sadeva. Bet tomēr nolikt nevarēja. Es izturēju visus divdesmit raundus un varu tev tikai teikt, ka arī viņš mani atcerēsies. — Aptausti manu galvu. Sapampusi, vai ne? Protams. Viņš visu laiku tur vien tēmēja. — O, bet kā viņš velēja! Kā viņš velēja! Savu mūžu nebiju nekā tāda piedzīvojis. «Čikāgas briesmas», tā viņi to dēvē, un es noņemu savu cepuri viņa priekšā. Viņš ir krietns puisis. Bet es ar viņu tiktu galā, ja būtu formā un nebūtu zaudējis veco sparu. — O! Uh! Uzmanīgi! Tas svilina kā uguns!»
«Tas ir sitiens pa nierēm,» Bilijs paskaidroja. «Uz tiem viņš bija kā velns. Ikreiz kad saķērāmies, viņš tur vien trieca dūri. Beidzot kļuva tik sāpīgi, ka katru reizi sarāvos … līdz sāku grīļoties un nekā vairs nesajēdzu. Tie nav «nokauta» sitieni, bet ilgā cīņā briesmīgi nogurdina. Tas atņem spēku.»
Saksonai saskrēja acīs asaras, un viņa būtu varējusi vai raudāt par to, kā saplosīta viņas skaistā slimā zēna miesa.
Kad viņa paņēma vīra bikses un nesa pāri istabai, lai pakārtu, kabatā žvadzēja nauda. Viņš pasauca Saksonu atpakaļ un izvilka no kabatas sauju sudraba naudas.
«Mums tā nauda bija vajadzīga, mums tā bija vajadzīga,» viņš atkal un atkal murmināja, pūloties saskaitīt naudas gabalus, un Saksona noskārta, ka viņš atkal murgo.
Tas viņai dūrās sirdī, jo tā atcerējās visas rūgtās domas, kas pēdējā laikā to bija mocījušas un gandrīz sagrāvušas viņas ticību Bilijam. Beigu beigās šis fiziskā ziņā lieliskais vīrietis bija vēl tikai zēns, viņas zēns. Viņš šo briesmīgo sodu bija izcietis viņas dēļ, mājas dēļ, mēbeļu dēļ, kas bija viņu mājā, viņu mēbeļu. Tā viņš teica tagad, kad tikko pats vairs sajēdza, ko saka: «Mums tā nauda bija vajadzīga.» Viņa nav izslēgta no viņa domām, kā tai bija licies. Tagad, pusnemaņas stāvoklī, kad viņa dvēseles saites šķita atraisītas, domas par viņu atkal bija pirmā vietā. Mums bija vajadzīga nauda! Mums!