Saksonai ritēja pār vaigiem asaras, kad viņa noliecās pār to, un tai šķita, ka viņa nekad nav to mīlējusi tik karsti, kā pašreiz.
«Ņem, saskaiti tu to naudu,» viņš teica, netikdams ar grūto uzdevumu galā, un pasniedza naudu Saksonai. «Cik tur ir?»
«Deviņpadsmit dolāri un trīsdesmit pieci centi.»
«Pareizi… tik daudz saņem zaudējušais… divdesmit dolārus. Izdzēru dažas glāzes, pacienāju arī citus, un brauciens uz mājām — dzelzceļa biļete. Ja es būtu uzvarējis, saņemtu simts dolārus. Par to es cīnījos. Tas būtu mūs uz kādu laiku atsvabinājis no visām rūpēm. Ņem to naudu pie sevis. Tomēr labāk kā nekas.»
Iegūlies gultā, viņš nevarēja aizmigt, jo cieta briesmīgas sāpes. Saksona stundu pēc stundas mainīja siltās kompreses un mīkstināja sasistās vietas ar krēmu, saudzīgi un viegli aizskarot tās tikai pirkstu galiem. Bet viņš tikmēr runāja, šad tad sāpīgi ievaidējās un vēlreiz pārdzīvoja visu briesmīgo cīņu, žēlojās par zudušo naudu un nevarēja samierināties ar apvainojumu, kas bija nodarīts viņa lepnumam. Skaudrāk par fiziskām sāpēm smeldza ievainotais lepnums.
Beidzot, dienai austot, viņš aizmiga. Viņš stenēja un vaidēja, seja tam raustījās sāpēs, viņš nemierīgi mētājās pa gultu, velti mēģinādams rast mieru un miegu.
Tad tāds ir bokss, Saksona domāja. Tas jau ir daudz ļaunāk, nekā viņa bija domājusi. Viņai pat nebija ienācis prātā, ka ar boksa cimdos tērptām rokām var nodarīt tādus miesas bojājumus. Viņš nekad vairs nedrīkst boksēties. Tad jau trači uz ielas ir pieņemamāki. Viņa domāja par to, cik sava zīda zaudējis Bilijs, kad izdzirda viņu murminām un redzēja, ka viņš atver acis.
«Kas ir?» viņa jautāja, bet tai pašā acumirklī saprata, ka viņa acis nekā neredz un viņš runā drudža murgos.
«Sakson! Sakson!» viņš sauca.
«Jā, Bilij. Kas ir?»
Viņš ar roku taustīja gultu tai vietā, kur parasti viņa mēdza gulēt.
Un atkal viņš sauca, un Saksona atsaucās, bet šoreiz skaļāk un pie pašas auss, ka esot tam blakus. Viņš atviegloti nopūtās un saraustīti murmināja:
«Man vajadzēja tā darīt… mums tā nauda bija vajadzīga.»
Viņš aizvēra acis un gulēja tagad mierīgāk, kaut gan vēl turpināja murmināt. Viņa bija dzirdējusi par smadzeņu iekaisumiem un bija ļoti nobijusies. Viņa atcerējās, reiz. viņš tai bija stāstījis, ka Bilijs Merfijs tam licis uz pakauša ledu.
Uzmetusi uz galvas lakatu, viņa aizsteidzās uz tuvējo dzertuvi. Tā bija tikko kā atvērta, un apkalpotājs pašreiz to slaucīja. Viņš tai iedeva tik daudz ledus, cik tā vēlējās, un saskaldīja to nelielos gabalos. Atgriezusies mājās, viņa uzlika ledu Bilijam uz galvas un siltu gludekli pie kājām. Seju viņa tam iezieda ar krēmu, ko iepriekš atvēsināja uz ledus.
Bilijs nogulēja līdz vēlai pēcpusdienai, bet tad, Saksonai par lielām izbailēm, gribēja celties augšā.
«Man jāparādās,» viņš paskaidroja. «Es nevēlos, lai viņi mani izsmej.»
Viņa palīdzēja tam apģērbties. Ģērbšanās tam sagādāja lielas mocības, un, ciešot lielas sāpes, viņš izgāja no mājām, lai viņa pasaules vīri redzētu, ka tas pēriens, ko viņš vakar saņēmis, nespēj viņu noguldīt gultā.
Tas bija lepnums, kas nebija līdzīgs sievietes lepnumam, un Saksonai bija jādomā par to, vai tādēļ tas būtu mazāk apbrīnojams.
Nākošās dienās sapampumi apbrīnojami ātri atslāba. Tas, ka brūces tik ātri dzija, pierādīja, cik Bilijam laba veselība. Vienīgais, kas vēl lika atcerēties notikušo, bija zilumi ap acīm, sevišķi uzkrītoši viņa ļoti gaišajā sejā. Bija vajadzīgas divas nedēļas, līdz miesa acu tuvumā atguva savu normālo krāsu, un šo divu nedēļu laikā notika vairākas ievērojamas lietas.
Otto Franks nebija tiesāts ilgi. Pēc tam, kad zvērinātie — gandrīz visi viņi bija veikalnieki un uzņēmēji — atzina viņu vainīgu, Franku nekavējoties aizveda uz San- kventinu, lai izpildītu sodu.
Cesteru Džonsonu un pārējos četrpadsmit streikotājus tiesāja ilgāk, bet arī tas beidzās šo divu nedēļu laikā. Cesteru Džonsonu notiesāja uz nāvi, divus streikotājus uz mūžu cietumā, trijiem piesprieda katram pa divdesmit gadiem. Tikai divus attaisnoja, pārējie septiņi dabūja no diviem līdz septiņiem gadiem katrs.
Tas viss dziļi nomāca Saksonu. Bilijs kļuva vēl drūmāks, bet viņa cīņas gars nebija saplacis.
«Karā vienmēr kādu nogalina,» viņš teica. «Citādi nemaz nav iespējams. Bet veids, kā viņi notiesāti, to es vienkārši nespēju saprast. Viņus varēja atzīt par vainīgiem visus vai arī nevienu. Un, ja visi vainīgi, arī sodam vajadzēja būt vienādam. Viņus vajadzēja visus pakārt tāpat kā Cesteru Džonsonu, vai arī nedrīkstēja kārt nevienu.»
«Es tik bieži esmu dejojusi ar Cesteru Džonsonu,» Saksona teica. «Pirms daudz, daudz gadiem es pazinu viņa sievu Kitiju Brediju. Kartonāžas fabrikā mēs strādājām blakus. Viņa tagad ir pie savas precētās māsas Sanfrancisko. Bērnu arī gaida. Viņa bija ļoti skaista. Ap viņu vienmēr vijās vesels pielūdzēju bars.»
Bargie spriedumi ļoti nelabvēlīgi ietekmēja arodsavie- nību biedrus. Tie nekļuva vis mazdūšīgāki, ko ar bargajiem spriedumiem cerēja panākt, bet gan vēl naidīgāki. Bilija nožēlas par boksa cīņu, viss jaukais un mīļais, kas bija atplaucis tais dienās, kad Saksona viņu kopa, atkal izgaisa. Mājās viņš vai nu drūmi klusēja un perināja savas naida domas, vai arī runāja, kā pēdējā laikā pirms savas nāves bija runājis Bērts, šis pēdējais mohikānis. Mājās viņš nāca tagad vēlu un arī dzēra daudz.