Saksona jau gandrīz bija zaudējusi cerību. Viņa negribot sāka gatavoties neizbēgamajai traģēdijai, ko viņas slimīgi satrauktā fantāzija tai uzbūra tūkstoš drausmās ainās. Visbiežāk viņas iztēle tai rādīja, ka Biliju pārnes mājās uz nestuvēm, vai arī viņu aicina pārtikas veikalā pie tālruņa un kāda sveša balss tai strupi paziņo, ka viņas vīrs nogādāts vai nu slimnīcā vai morgā. Kad pēdējā laikā notika mīklainie zirgu noindēšanas gadījumi un vienam no lielāko transporta firmu īpašniekiem ar dinamītu
saspridzināja māju, viņa jau redzēja Biliju cietumā valkājam svītroto cietumnieka tērpu vai arī uz Sankventinas ešafota, bet savu māju Priežu ielā reportieru un preses fotogrāfu ielenktu. Un tomēr viņas dzīvā iztēle nebija varējusi atrast to veidu, kādā katastrofa beidzot izpaudās. Kurinātājs Harmons, viņu īrnieks, uz darbu iedams, bija palicis virtuvē stāvot, lai pastāstītu Saksonai par Alvizo* purvos notikušo dzelzceļa katastrofu. Viņš jau gandrīz, bija beidzis stāstīt, kad ienāca Bilijs, un Saksona, redzot drūmo liesmu viņa acīs zem smagajiem plakstiem, saprata,, ka viņš ir dzēris. Nikni paskatījies uz Harmonu, viņš ne- pasveicināja Saksonu, bet atslējās pret sienu.
Harmons izjuta stāvokļa neveiklumu un pūlējās izlikties it kā to nemaz nemanītu.
«Es jūsu sievai pašreiz stāstīju…» viņš iesāka, bet Bilijs viņu nikni pārtrauca.
«Man nav nekādas daļas par to, ko jūs viņai stāstījāt. Bet tagad es jums kaut ko pastāstīšu, godātais kungs.. Mana sieva tik bieži posusi jūsu gultu, ka man tas vairs nepatīk.»
«Bilij!» Saksona kliedza, un viņas seja liesmoja no dusmām un apvainojuma.
Bilijs viņu neievēroja. Harmons teica:
«Es nesaprotu …»
«Nu, man nepatīk jūsu ģīmis,» Bilijs paskaidroja viņam. «Ejiet projām. Taisieties, ka pazūdat. Nu, vai sapratāt?»
«Es nesaprotu, kas ar viņu noticis,» Saksona ātri teica kurinātājam. «Viņš nav pie pilna prāta. Ak, es tā kaunos» tā kaunos.»
«Bet tu turi muti un nerunā,» Bilijs teica pagriezies pret Saksonu.
«Bilij!» viņa mēģināja iebilst.
«Un ej no šejienes laukā. Ej otrā istabā.»
«Klausieties,» Harmons teica. «Tā nu gan ar cilvēku ne- apietas.»
«Esmu jums devis pārāk lielu vaļu,» bija Bilija atbilde.
«Es savu īres naudu esmu arvien kārtīgi maksājis, vai tā nav?»
«Man, taisnību sakot, vajadzēja jums ielauzt pakausi» un nemaz lāgā nezinu, kādēļ nevarētu to darīt.»
«Ja tu, Bilij, iedrošināsies to darīt…» Saksona iesāka.
«Vai tu vēl esi šeit? Ja tu neiesi iekšā, es tev palīdzēšu.»
Viņa roka apskāva Saksonas delmu. Vienu acumirkli viņa mēģināja pretoties, bet tai brīdī, kad Bilija pirksti saspieda viņas delmu, tā nojauta viņa neparasto spēku.
Dzīvojamā istabā sēžot, viņa spēja tikai raudāt un klausīties, kas notiek virtuvē.
«Es palikšu līdz nedēļas beigām,» kurinātājs teica. «Esmu samaksājis uz priekšu.»
«Kad tik tu nemaldītos,» Bilijs teica, un kaut runāja gausi, it kā vilcinoties, balss tam drebēja dusmās. «Ja vēlies saglabāt savu veselību, tu nevari vien pietiekoši ātri izvākties no šejienes — un ar visām savām paunām. Es kuru katru acumirkli varu sākt.»
«Es zinu, ka jūs esat kauslis …» kurinātājs iesāka.
Saksona dzirdēja sitienu — kļūdīties nebija iespējams; plīsa stikls; cīņas troksnis pie virtuves durvīm, un beidzot kāds ķermenis smagi noripoja pa kāpnēm pagalmā. Viņa dzirdēja Biliju ienākam atpakaļ virtuvē, dzirdēja viņu staigājam — viņa saprata, ka Bilijs saslaucīja stikla šķembas. Beidzis šo darbu, viņš pie izlietnes nomazgājās un slaukoties sāka svilpot, tad ienāca dzīvojamā istabā. Viņa neskatījās uz Biliju, jo jutās gluži slima, un viņu māca bezgalīgas skumjas. Viņš apstājās, it kā neziņā ko darīt.
«Iešu uz pilsētu,» viņš beidzot teica. «Mums ir arodbiedrības sapulce. Ja neierodos, tad tas nelga būs nodevis mani policijai.»
Viņš atvēra mājas priekšdurvis un apstājās. Saksona zināja, ka Bilijs skatās uz viņu. Tad durvis aizvērās, un viņa dzirdēja to kāpjam lejup.
Saksona bija gluži apstulbusi. Domāt viņa nespēja. Viņa nezināja ko domāt. Viss bija tik neticams, neiedomājams. Aizvērtām acīm viņa atlaidās pret krēsla atzveltni. Galvā tai nebija nevienas skaidras domas. Viņu nomāca neskaidra doma, ka nu visam pienācis gals.
Bērni, kas rotaļājās uz ielas, atmodināja viņu īstenībai. Bija vakars. Viņa aiztaustījās līdz spuldzei un iededza to. Virtuvē viņa trīcošām lūpām ilgi skatījās uz nabadzīgajām pusgatavajām vakariņām. Uguns pavardā bija izdzisusi. Odens no kartupeļiem novārījies. Paceļot katla vāku, tai sitās pretim nejauka piedeguma smaka. Viņa pa paradumam rūpīgi izberza un izmazgāja katlu, nokopa visu, nomizoja kartupeļus un sagrieza šķēlēs, lai rīt varētu uzcept. Tikpat mehāniski viņa noģērbās un aizgāja gulēt.
Viņas saltais miers bija nedabīgs, tik nedabīgs, ka, nolikusi galvu uz spilvena un aizvērusi acis, viņa tūlīt aizmiga un gulēja ciešā miegā, līdz viņu uzmodināja gaišā rīta saule.
Tā bija pirmā nakts, ko viņa kopš kāzām pavadīja viena, bez Bilija. Viņa bija gluži pārsteigta, ka nav gulējusi nomodā un baiļojusies par viņu. Plaši ieplestām acīm, gandrīz nekā nedomājot, viņa palika guļot, līdz viņas uzmanību pievērsa sāpes rokā. Sāpēja tā vieta, kur Bilijs to bija sakampis. Apskatījusi to, viņa redzēja, ka Bilija pirksti tur atstājuši zilus un melnus plankumus. Saksona bija pārsteigta, ne tik daudz par to faktu, ka to izdarījis cilvēks, ko viņa par visu vairāk pasaulē mīlēja, bet gan par viņa tīri fizisko spēku, viņu pārsteidza tas, ka spiediens, kas bija ildzis tikai vienu īsu mirkli, atstājis tādas briesmīgas pēdas. Vīrieša spēks bija briesmīga lieta. Viņa notvēra sevi domājot par to, vai Cārlijs Longs ir tikpat stiprs kā Bilijs.