Tikai, apģērbusies un iekūrusi uguni, viņa sāka domāt par tuvāk stāvošām lietām. Bilijs nebija atgriezies. Tātad viņš ir apcietināts. Kas viņai būtu darāms? Atstāt viņu cietumā, aiziet un sākt dzīvi no jauna? Protams, dzīvot tālāk ar cilvēku, kas rīkojies tā, kā viņš to darījis, nebija iespējams. Bet tad uzpeldēja cita doma: vai tiešām nebija iespējams? Beigu beigās viņš taču bija viņas vīrs. Labās un ļaunās dienās — šo frāzi viņa sevī atkārtoja pastāvīgi, un tā atradās visu viņas domu aizmugurē. Viņu pamest bija tikpat kā padoties. Viņa cēla visu šo lietu priekšā tribunālam, kur tiesnesis bija viņas atmiņas par māti. Nē, Dēzija nekad nebūtu padevusies. Dēzija bija cīnītāja. Tādēļ arī viņai, Saksonai, jācīnās. Un bez tam — to viņa labprāt atzina, kaut arī veids, kā viņa to darīja, bija salts un vienaldzīgs — Bilijs bija labāks, nekā vīri parasti mēdz būt. Labāks nekā lielais vairums citu vīru, par ko viņa bija dzirdējusi, un Saksona atcerējās viņa agrāko dienu smalkjūtību un takta izjūtu, kā arī pastāvīgi atkārtoto teicienu: mums nekas nav labs diezgan, Robertsu ģimene neskopojas.
Pulksten vienpadsmitos pie viņas atnāca viesis. Tas bija Buds Stroderss, Bilija streika posteņu biedrs. Viņš pastāstīja Saksonai, ka Bilijs liedzies iemaksāt drošības naudu, nevēlējies aizstāvi un lūdzis viņu nodot tiesai. Viņš atzīts par vainīgu un sodīts ar sešdesmit dolāriem vai nemaksāšanas gadījumā ar trīsdesmit dienām cietuma soda.
Tāpat viņš liedzies pieņemt no biedriem naudu, ar ko samaksāt piespriesto soda naudu.
«Viņš ir gluži traks,» Stroderss beidza stāstīt. «Viņš saka, ka gribot savu laiku nosēdēt. Pēdējā laikā viņš diezgan stipri dzēra, un galvā tam nav viss kārtībā. Lūk» vēstule, to viņš iedeva, lai nododot jums. Ja jums kaut kā trūkst, nāciet tikai kurā katrā laikā pie manis. Visi zēni ir ar mieru palīdzēt Bilija sievai. Jūs piederat pie mums» ziniet. Kā ir ar naudu?»
Viņa lepni atteicās no naudas un, nogaidījusi, kamēr viesis aiziet, sāka lasīt vēstuli:
«Dārgā Sakson — Buds Stroderss solīja, ka aiznesīs tev vēstuli. Par mani neraizējies. Es saņēmu savas zāles. Tās man nepieciešamas — tu zini. Man šķiet, ka esmu bijis gluži traks, tā darīdams. Bet vienalga, nožēloju, ka esmu tā darījis. Nenāc mani apmeklēt. Es nevēlos, lai tu to darītu. Ja tev vajadzīga nauda, to tu dabūsi no savienības. Pēc mēneša es būšu mājās. Sakson, tu zini, ka es tevi mīlu, un saki pati sev, ka šoreiz piedod man, un nekad tev nevajadzēs to atkārtot.
Bilijs.»
Pēc Buda Strodersa ieradās Megija Donavana un misis Olsena; kā labas kaimiņienes viņas bija atnākušas pasērst un mierināt, un, ne vārda neminot par notikušo» smalkjūtīgi piedāvāja viņai savu palīdzību.
Pēcpusdienā ieradās Džemss Harmons. Viņš drusku kliboja, un Saksona noprata, ka viņš to labprāt būtu slēpis viņas acīm. Viņa sāka atvainoties, bet Harmons to pār- trauca.
«Es jūs nevainoju, misis Robertsa,» viņš teica. «Es zinu» ka tā nav jūsu vaina. Man šķiet, ka jūsu vīrs tajā vakarā nebija pie pilnas sajēgas. Viņam neprātīgi gribējās kauties, un es par nelaimi gadījos viņam ceļā, un tas bija viss.»
«Nu, bet vienalga …»
Kurinātājs pakratīja galvu.
«Es to visu zinu. Es arī agrāk labprāt iedzēru un esmu izdarījis dažu labu muļķību. Man tagad žēl, ka uzrādīju viņu policijai. Bet es arī biju pārskaities. Tagad esmu nomierinājies un nu nožēloju, ka to darīju.»
«Jūs esat ļoti laipns un labs,» viņa teica un tad, vilcinoties un stostoties, sāka runāt par to, kas tai nedeva mieru. «Jūs… jūs nevarat še ilgāk palikt, kad viņa… nav mājās, jūs zināt.»
«Protams, ka nevaru, tas ir skaidrs. Es jums ko teikšu. Es tūlīt sakravāšos un tā ap pulksten sešiem atsūtīšu pakaļ savām lietām. Te būs virtuves durvju atslēga.»
Nevērojot viņa protestus, Saksona tam atdeva naudu par nenodzīvotām pēdējām nedēļas dienām. Viņš tai atvadoties sirsnīgi pakratīja roku un mēģināja viņu pierunāt, lai uzmeklē to, ja tai nepieciešama palīdzība.
«Viss ir kārtībā,» viņš tai apgalvoja. «Esmu precējies, un man ir divi zēni. Vienam nav veselas plaušas, un mana sieva ar abiem bērniem dzīvo Arizonā. Dzelzceļš mums to izgādāja.»
Viņam ejot pa kāpnēm lejā, Saksona brīnījās, kā gan tik labs cilvēks varēja būt šajā ļaunajā un briesmīgajā pasaulē.
Mazais Donavanu zēns nometa uz viņas lieveņa vakara laikrakstu, un Saksona redzēja, ka pussleja veltīta Bilijam. Tas nebija glaimojoši. Bija teikts, ka viņš nostājies tiesas priekšā ar skaidri redzamām agrāko kautiņu pēdām. Viņu apzīmēja par bandītu, kausli, profesionālu bokseri, un katrai arodsavienībai esot kauna lieta skaitīt viņu par savu biedru. Notikušo uzbrukumu laikraksts apzīmēja par brutālu varas darbu, un pie tam bez mazākā iemesla. Ja visi streikotāji esot tādi, tad prātīgākais, ko Oklenda varot darit, esot likvidēt visas arodsavienības un iztriekt šo savienību biedrus no pilsētas. Un beidzot laikraksts žēlojās, ka spriedums neesot pietiekoši bargs. Vismazākais soda mērs būtu bijis seši mēneši. Laikraksts citēja, ko teicis tiesnesis, nožēlodams, ka nav varējis piespriest viņam sešus mēnešus, jo visi cietumi esot pārpildīti ar streikotājiem, kas sodīti par patvarībām.
Vakarā ejot gulēt, Saksona pirmoreiz juta, ko nozīmē vientulība. Galva tai rūca un dūca, un viņa pastāvīgi modās, lai satvertu Biliju, kam, kā viņai šķita, vajadzēja atrasties tai blakus. Beidzot viņa iededza spuldzi un gulēja, platām acīm raugoties griestos, nepārtraukti domājot un pūloties atcerēties visos sīkumos šo nelaimi, kas bija viņu tā satriekusi. Viņa varēja piedot un tomēr to nespēja. Pret viņas mīlu vērstais sitiens bija pārāk mežonīgs, pārāk brutāls. Viņas lepnums bija pārāk dziļi ievainots, lai tā varētu atgriezties domās pie tā otra Bilija, ko bija mīlējusi. Tā, vientuļi guļot un cīnoties, viņa raudāja un pūlējās aizmirst Bilija cietsirdību; jā, viņa maigi uzlika savu vaigu saspiestajam delmam, bet atkal un atkal iedegās un kā gaiša protesta liesma pret Biliju sacēlās tas viss, ko viņš bija darījis. Rīkle viņai bija izkaltusi, krūtis sajuta trulas sāpes, kas negribēja rimt, un viņu nomāca domas,, ka nu ir viss galā. Kādēļ? Kādēļ? — Bet šo dzīves mīklu viņa nespēja atminēt.