Nākošā rītā viņu ieradās apmeklēt Sāra — otru reizi pēc kāzām; nebija grūti uzminēt brāļa sievas apciemojuma iemeslu. Saksonai nevajadzēja pūlēties un aicināt talkā savu lepnumu. Viņa nolēma neaizstāvēties. Te nebija nekā ko aizstāvēt, nekā ko paskaidrot. Viss bija tā, kā tam jābūt, un nevienam gar to nebija nekādas daļas. Bet tas Sāru ieērcināja vēl vairāk.
«Es tevi brīdināju, tu nevari teikt, ka es nebūtu to darījusi,» plūda viņas pārmetumu straume. «Es zināju, ka viņš nav krietns cilvēks, ka viņš ir kauslis, slaists, bandīts. Mana sirds ieslīdēja kurpēs, kad dzirdēju, ka tu saejies ar bokseri. Tā jau es tev toreiz teicu. Bet nē; tu, protams, negribēji par to ne dzirdēt, tu ar savu smalkjūtību un daudzajiem kurpju pāriem — vairākiem nekā pieklājīgai sievietei drīkst būt. Tu zināji labāk. Un tad es teicu Tomam: «Tom,» es teicu, «tagad Saksonai ir beigas.» Tie bija mani vārdi. Kas darvu aizskar, tas nosmulējas. Kaut taču tu būtu apprecējusies ar Cārliju Longu! Tad ģimenei nebūtu jāpiedzīvo tāds kauns. Un tas vēl ir tikai sākums, ievēro to, tikai sākums. Ar ko tas beigsies, to tikai Dievs zina. Viņš vēl kādu nositīs, un tad viņu pakārs, to tavu bandītu. Jā, sēdi un gaidi, gan tu pieminēsi manus vārdus. Kādu gultu sev pataisa, tādā jāguļ …»
«Labāku es nemaz nevēlos,» Saksona iekrita tai valodā.
«Nu jā, nu jā, tā tu tikai runā,» Sāra ņirgājās.
«Es to nemainītu pat pret karalienes gultu,» Saksona vēl piebilda.
«Cietumnieka gulta,» Sāra nicīgi teica.
«Ak, ko nu tagad,» Saksona bezbēdīgi iesaucās. «Tagad jau tas modē. Gandrīz katram iepaticies cietums. Vai arī Tomu neapcietināja kādā sociālistu ielas sanāksmē? Šajos laikos visi sēž cietumos.»
Bulta bija sasniegusi mērķi.
«Bet Tomu attaisnoja,» Sāra teica.
«Vienalga, bet viņš tomēr bija cietumā.»
To nevarēja noliegt, un Sāra pārgāja uz savu iemīļoto taktiku — uzbrukumu no sāniem.
«Jā, jauki gan, kur tu ar savu labo un skaisto audzināšanu esi nonākusi — flirtēt ar savu īrnieku!»
«Kas to saka?» Saksona iedegās svētās dusmās, bet ātri savaldījās.
«To jau pat aklais var izlasīt starp rindiņām. Istabas īrnieks, jauna precēta sieviete, kas zaudējusi pašcieņu un apprecējusi bokseri — kāda cita iemesla dēļ viņi būtu plū- kušies?»
«Uz mata tāpat kā parastie ģimenes strīdi, vai ne?» Saksona mierīgi smaidīdama teica.
Sāra tā pārskaitās, ka pirmajā acumirklī nespēja izrunāt ne vārda.
«Un es gribētu, lai tu saprastu,» Saksona turpināja. «Sieviete var būt lepna, ja vīrieši cīnās viņas dēļ. Es esmu lepna. Vai tu dzirdi? Es esmu lepna. Gribu, lai tu pastāsti to visiem saviem kaimiņiem, stāsti to visiem cilvēkiem. Es neesmu govs. Vīrieši mani mīl. Vīri cīnās manis dēļ. Manis dēļ viņi iet cietumā. Un tagad ej, Sāra; un ej tūlīt, stāsti visiem cilvēkiem, ko tu esi izlasījusi starp rindiņām. Stāsti viņiem, ka Bilijs ir katordznieks, ka es esmu nekrietna sieviete, ko iekāro visi vīrieši. Vari to skandināt no jumtiem, labu veiksmi tev. Un tagad atstāj manu māju. Nekad nesper savu kāju šeit. Tu esi pārāk krietna, lai naktu šurp. Tas var kaitēt tavai labajai slavai. Padomā par saviem bērniem. Un tagad ej! Ej!»
Tikai tad, kad pārsteigtā un izbiedētā Sāra bija aizgājusi, Saksona iekrita gultā un sāka nevaldāmi raudāt. Līdz šim viņa bija kaunējusies tikai par Bilija brutalitāti un netaisno rīcību. Bet tagad viņa zināja, kā citi skatās uz šo notikumu. Tas līdz šim Saksonai nebija ienācis prātā. Viņa bija pārliecināta, ka arī Bilijs par to nebija iedomājies. Jau no paša sākuma Saksona zināja viņa uzskatus šai lietā. Viņš vienmēr bija pretojies pieņemt īrnieku, jo bija par lepnu likt savai sievai strādāt. Tikai grūtais laiks to piespieda padoties, un tagad, Saksonai raugoties atpakaļ, viņa redzēja, ka ieguvusi Bilija piekrišanu ar viltību.
Bet tas viss nevarēja grozīt ne viņu kaimiņu, ne arī pārējo paziņu viedokli. Un te atkal bija Bilijs vainīgs. Tas bija daudz briesmīgāk nekā tas viss, ko viņš agrāk bija izdarījis. Viņa tagad vairs nevarēs raudzīties nevienam acīs. Megija Donavana un misis Olsena bija ļoti laipnas, bet ko gan viņas domāja tai laikā, kamēr sarunājās ar viņu? Un, Dievs zina, ko viņas runāja savā starpā? Ko vispār ]audis teica? Ko tie runāja pie dārza vārtiņiem, pie māju durvīm? Ko runāja vīri uz ielas stūriem vai dzertuvēs?
Vēlāk, daudzo asaru nogurdināta, viņa sāka uz visu raudzīties it kā zināmā perspektīvā, sāka atcerēties visas nelaimes, ko bija pieredzējušas tik daudzas sievietes, kopš streiks sācies — Otto Franka sieva, Hendersona atraitne, skaistā Kitija Bredija, visas tās sievas, kuru vīri pašreiz Sankventinā valkāja svītroto cietumnieka tērpu. Viņas pasaule sabruka. Neviens netika žēlots. Viņa pati ne tikai neizglābās, bet viņas nelaime bija vēl lielāka, jo tai pievienojās kauns. Izmisusi viņa pūlējās sev iegalvot, ka gul un tas ir tikai ļauns sapnis, ka nākošā acumirklī modinātāja pulkstenis izraus viņu no miega un tai būs jācejas un jāgatavo Bilijam brokastis.
Tai dienā viņa nemaz nepiecēlās no gultas. Bet arī aizmigt nevarēja. Galva griezās kā virpulī, domās viņa ilgi kavējās vispirms pie nelaimes, kas tai bija uzbrukusi, tad viņa mēģināja analizēt un izprast to fantastisko jucekli, ko tā uzskatīja par savu kaunu, un beidzot tā atgriezās pie bērnu dienās piedzīvotā un pieredzētā. Domās viņa veica atkal visus tos aroddarbus, ko kādreiz bija strādājusi, izdarīja visas mehāniskās kustības, kas īpatnas katram darbam — veidoja un līmēja kārbiņas kartonāžas fabrikā, auda džutas fabrikā, gludināja gludinātavā, un strādāja ar augjiem un saknēm konservu fabrikā. Atmiņā tai pavīdēja visi deju vakari un izbraukumi zajumos, kur viņa bija piedalījusies; viņa pārdzīvoja senās skolas dienas, atcerējās visus savus skolas biedrus, kā kurš izskatījās, kā katru sauca un kur tas sēdēja. Atmiņā uzpeldēja bāreņu patversmē pavadītie skumjie gadi; viņa atsvaidzināja atmiņas par māti, atcerējās katru viņas stāstīto stāstu un domās vēlreiz pārdzīvoja savu kopdzīvi ar Biliju. Bet vienmēr — un te slēpās viņas mokas — lai cik tālu aizklīda viņas domas — tās vienmēr atgriezās pie pašreizējās nelaimes, lika sajust trulās sāpes krūtīs, sauso dedzinošo sajūtu kaklā un izjust mokošo apziņu, ka nu visam ir beigas.