Visu nakti Saksona nogulēja ar vaļējām acīm un neiz- ģērbusies. No rīta piecēlusies, nomazgājusi seju un sakārtojusi matus, viņa sajuta dīvainu spiedienu galvā, it kā tai būtu aplikta ap pieri smaga dzelzs stīpa. Tā varēja sākties kāda slimība, ko viņa pati neuzskatīja par slimību. Viņa zināja tikai to, ka jūtas neparasti dīvaini. Tas nebija drudzis. Tā nebija arī saaukstēšanās. Viņas ķermenim nekas nekaitēja, un padomājusi viņa secināja, ka tie ir tikai nervi — nervi, kam, pēc viņas un tās kārtas domām, kurai viņa piederēja, nebija nekā kopēja ar veselību.
Viņai bija dīvaina izjūta, it kā viņa būtu kļuvusi pati sev sveša, un pasaule, kur tā kustējās, šķita neskaidra un miglas plīvuros tīta, tur nebija vairs ne kontūru asuma, ne arī krāsainā dzidruma. Atmiņā radās lieli robi, un bieži gadījās, ka viņa darīja kaut ko tādu, ko nemaz nebija gribējusi darīt. Tā, piemēram, reiz viņa atjēdzās pagalmā, kur izžāva tikko izmazgāto veļu. Viņa neatcerējās, ka būtu veļu mazgājusi, un tomēr viss bija izdarīts tā, kā viņa to parasti mēdza darīt. Palagi, spilvenpārvalki un galda veļas gabali bija izsutināti; Bilija vilnas veļa bija izmazgāta siltā ūdenī ar pašpagatavotām ziepēm, ko tā gatavoja pēc Mersedesas iedotās receptes. Apskatot tuvāk virtuvi, viņa redzēja, ka ēdusi brokastīs ceptu gaļu. Tas nozīmēja, ka viņa bijusi pie miesnieka, lai gan nevarēja to atcerēties. Ziņkāra viņa iegāja guļamistabā. Gulta bija uzposta un viss kārtībā.
Mijkrēslī viņa atjēdzās, ka sēd dzīvojamā istabā pie loga un raud, raud no lielas laimes. Pirmā brīdī viņa nesaprata, par ko tā priecājas, bet tad tai pēkšņi atausa atziņa: tādēļ, ka zaudējusi savu bērniņu. «Kāda laime, kāda laime!» viņa skaļā balsī skaitīja un lauzīja rokas, bet no prieka — viņa zināja, ka dara to no prieka.
Dienas nāca un gāja. Viņa neskaidri apzinājās laika ritumu. Dažbrīd tai likās, ka pagājuši jau gadsimti, kopš Bilijs sēž cietumā. Tad atkal, ka tas noticis tikai vēl vakar vakarā. Bet visam tam cauri pastāvīgi uzpeldēja divas domas: viņa nedrīkst Biliju apmeklēt cietumā, un kāda laime, ka tā zaudējusi savu bērnu.
Reiz viņu ieradās apmeklēt Buds Stroderss. Viņš sēdēja viesistabā un sarunājās ar viņu, bet Saksonas acis kā apburtas kavējās pie Strodersa noskrandušo bikšu galiem. Kādu citu dienu ieradās savienības darbvedis. Arī tam, tāpat kā Budam Strodersam, viņa paziņoja, ka tai klājoties ļoti labi, nekas nekaišot un varēšot iztikt, līdz pārnākšot Bilijs.
Tad viņu sāka vajāt bailes. Kad viņš pārnāks. Nē; tas nedrīkst notikt. Bērnu viņai vairs nedrīkst būt. Bērns
varētu piedzimt un dzīvot. Nē, nē, tūkstošreiz nē. Tas nedrīkst notikt. Tad labāk bēgt! Viņa negribēja vairs satikties ar Biliju! Visu, tikai ne to! Tikai ne to!
Bailes nezuda. Naktīs baigajos sapņos tās kļuva par neapgāžamu tiešamību, un viņa, aukstiem sviedriem klāta, šausmās kliegdama atmodās. Miegs tai kļuva arvien nemierīgāks, arvien baigu sapņu ietekmēts. Dažreiz viņai likās, ka tā vispār nemaz neguļ, viņa zināja, ka cieš no bezmiega, un no bezmiega sekām bija mirusi viņas māte.
Kādu dienu viņa atjēdzās ārsta Hentlija pieņemamā istabā. Ārsts skatījās uz viņu, it kā nezinātu, ko lai īsti domā.
«Vai jums ir pietiekoši ko ēst?» viņš jautāja.
Viņa pamāja.
«Vai kāda nopietna vaina?»
Viņa purināja galvu.
«Viss ir kārtībā, doktor … tikai…»
«Jā, jā,» viņš to drošināja.
Un nu viņa pēkšņi zināja, kādēļ ieradusies. Viņa skaidri un vaļsirdīgi tam visu izstāstīja. Viņš lēni kratīja galvu.
«Tā lieta neiet, mazā sieviete,» viņš teica.
«Tomēr, tā iet!» viņa iesaucās. «Es zinu, ka iet.»
«Tā es nedomāju,» viņš atbildēja. «Gribēju teikt, ka nevaru jums to stāstīt. Es nedrīkstu. Tas runā pretī likumam. Pašreiz viens ārsts sēž par to Livenvortas cietumā.»
Saksona dedzīgi lūdzās. Viņš savukārt tai pastāstīja, ka tam ir ģimene, kuras dēļ nedrīkst uzņemties risku.
«Un bez tam, pašreiz nav iemesla domāt par to,» viņš teica.
«Bet būs, noteikti būs,» viņa neatlaidās.
Bet ārsts tikai skumji purināja galvu.
«Kādēļ jūs gribat to zināt?» viņš beidzot jautāja.
Saksona izkratīja viņam savu sirdi. Viņa tam pastāstīja par pirmo laimīgo kopdzīves gadu ar Biliju, par grūtajiem laikiem sakarā ar strādnieku nemieriem, par pārmaiņām, kas bija notikušas ar Biliju, un par savām briesmīgajām bailēm. Ne tas, ka viņš varētu atkal nomirt. To viņa varētu pārciest. Bet ja viņš dzīvotu! Bilijs drīz nāks no cietuma laukā, un tad sāksies briesmas. Tie jau ir tikai nedaudzi vārdi. Viņa to nestāstīs nevienam cilvēkam. Pat ar mežonīgiem zirgiem to no viņas neizraus.