Bet ārsts vēl arvien purināja galvu.
«Es nevaru, mazā sieviete. Tā ir kauna lieta, bet es nevaru uzņemties risku. Manas rokas ir saistītas. Mūsu
likumi ir aplami. Man jādomā par tiem, kas man mīļi un dārgi.»
Tikai kad Saksona jau piecēlās, lai ietu, viņš mainīja savus ieskatus.
«Nāciet šurp,» viņš teica. «Tuvu klāt.»
Viņš gribēja viņai ko iečukstēt ausī, bet ārkārtīgā piesardzībā pēkšņi piecēlās, šķērsoja istabu, atvēra durvis un paskatījās laukā. Atkal atsēžoties, viņš pievilka viņai tik tuvu klāt krēslu, ka viņu rokas saskārās. Kad viņš pieliecās Saksonai, viņa bārda kutināja viņas ausi.
«Nē, nē,» viņš to atvairīja, kad viņa gribēja tam izteikt savu pateicību. «Es jums nekā neesmu teicis. Jūs bijāt atnākusi pie manis parunāt par savu vispārējo veselības stāvokli. Jūs esat ļoti nonīkuši, jums vajag…»
Runādams viņš to pavadīja līdz durvīm. Kad ārsts tās atvēra, priekšnamā stāvēja kāds pacients. Doktors Hen- tlijs turpināja runāt paceltā balsī.
«Lai stiprinātu veselību, jums nepieciešams tas līdzeklis, ko jums parakstīju. Neaizmirstiet to! Un, kad rodas ēstgriba, neēdiet daudz vienā reizē. Bet ēdiet spēcīgu, barojošu ēdienu. Uz redzi!»
Dažbrīd mazās mājas klusums Saksonai kļuva nepanesams; uzmetusi uz galvas lakatu, viņa gāja uz Oklendas molu pāri dzelzceļa sliedēm un šķērsām caur duīnbraini uz Smilšlīča krastu, kur Bilijs, kā viņš tai bija stāstījis, mēdza peldēties. Reizēm viņa rausās pa nedrošām dzelzs kāpnēm pāri baļķu grēdām un kurināmās malkas kaudzēm, iegūstot brīvu pieeju pie mola, kas iestiepās tālu līcī, norobežojot kuģu ceļu no dumbrainās kanāla ietekas jūrā. Šeit juta svaigo jūras vēja dzesmu, un Oklenda ietinās neskaidrā dūmu mākonī, bet viņpus līča viņa redzēja tādu pašu dūmaku, un tā bija Sanfrancisko. Okeāna tvaikoņi gan ienāca līcī, gan devās projām jūrā, un augstu mastu buriniekus vilka mazi velkoņi sarkaniem skursteņiem.
Viņa redzēja uz šiem kuģiem matrožus, domāja par viņu ilgajiem braucieniem, tālām zemēm, ko tie apmeklēja, un viņu brīvo dzīvi. Vai vide, kurā tiem nācās dzīvot, bija tikpat nežēlīga kā tā, kurai pakļauti Oklendas iedzīvotāji? Tā nelikās, un dažreiz viņa vēlējās atrasties uz kāda no aizslīdošiem kuģiem, braukt vienalga kurp, tikai tālu projām no tās pasaules, kam viņa bija devusi labāko, kas tai bija ko dot, bet kas savukārt bija mīdījusi viņu kājām.
Viņa ne vienmēr apjēdza, kad iziet no mājām vai kurp viņu kājas nes. Reiz viņa bija nonākusi tādā vietā Ok- lendā, ko nemaz nepazina. Ielas bija platas, gar abām pusēm ielas malās auga divās rindās kupli ēnaini koki un samtaini zaļi mauri, ko šķērsoja cementētas ietves. Mājas bija celtas savrup, un tās bija lielas. Viņa savās domās dēvēja tās par pilnām. Kas viņai lika atjēgties, bija jauns vīrietis, kurš sēdēja pie stūres lielā sporta mašīnā kādas mājas priekšā. Vīrietis ziņkāri noraudzījās viņā, un Saksona pazina Roju Blanšaru. Tas bija tas pats, kam Bilijs bija draudējis pie Foruma. Blakus automobilim stāvēja kāds cits jauns vīrietis. Arī to viņa atcerējās. Tas bija tas, kas tai svētdienā, kad viņa pirmoreiz tikās ar Biliju, bija iegrūdis sacīkšu skrējējam starp kājām spieķi un tā izprovocējis vispārēju kaušanos. Tāpat kā Blanšars arī viņš ziņkāri uzlūkoja Saksonu, un viņa noskārta, ka droši vien būs sarunājusies ar sevi balsī. Viņas pašas vārdi tai vēl skanēja ausīs. Samulsusi un kaunā pietvīkusi, viņa paātrināja soļus. Blanšars izlēca no automobiļa, sveicinot noņēma cepuri un nāca tai pretī.
«Vai kaut kas noticis?» viņš jautāja.
Saksona purināja galvu, un kaut arī palika stāvot, viņas izturēšanās skaidri rādīja, ka tā vēlas turpināt savu ceļu.
«Es jūs labi atceros,» viņš teica un pētoši skatījās tai sejā. «Jūs bijāt kopā ar to streikotāju, kas man solīja kāvienu.»
«Tas ir mans vīrs,» viņa teica.
«O! Viņam tik ir laime,» Blanšars iesaucās, tīksmi un vaļsirdīgi skatoties uz viņu. «Bet kas jums kaiš? Vai varu kaut ko darīt jūsu labā? Jums kaut kas noticis.»
«Nē, man nekas nekaiš. Es biju slima,» viņa teica un domāja, ka melo, jo tai neienāca prātā doma nosaukt savu dīvainību par slimību.
«Jūs izskatāties nogurusi,» viņš neatlaidās. «Es jūs kādu gabalu pavadīšu. Pasakiet tikai, kur vēlaties nokļūt. Mani tas netraucēs. Laika man diezgan.»
Saksona purināja galvu.
«Ja… ja tikai jūs man pateiktu, kā man iet, lai nokļūtu līdz Astotās ielas tramvajam. Šī pilsētas daļa man sveša.»
Viņš tai paskaidroja, kā jāiet līdz tramvajam un kur jāpārkāpj. Saksona bija izbrīnījusies, cik tālu atnākusi.
«Pateicos,» viņa teica, «un sveiki.»
«Un vai esat pārliecināta, ka es jūsu labā nekā nevaru darīt?»
«Jā.»
«Nu labi, sveiki,» viņš, labsirdīgi smaidīdams, teica. «Un pasakiet savam vīram, lai viņš turas labā formā. Viņam būs krietni jāsaņemas, kad ar viņu satikšos.»
«O, jūs nedrīkstat ar viņu cīnīties,» viņa brīdināja. «Jūs nedrīkstat. Tā nebūs tikai patīkama izrāde vien.»
«Tas ir jauki,» viņš to apbrīnoja. «Tā katrai sievai vajadzētu iestāties par savu vīru. Parasta sieviete baidītos, ka viņas vīrs nedabū pērienu …»
«Es nebaidos — viņa dēļ. Tikai jūsu dēļ. Viņš ir lielisks bokseris. Jums nav ne mazāko izredžu. Tas būs… tas būs …»
«Tas pats, kas bērnam noņemt saldumus,» viņš nobeidza teikumu viņas vietā.
«Jā,» viņa pamāja. «Viņš to nosauktu taisni tā. Un tādēļ ieteicu jums būt uzmanīgam. Tagad man jāiet. Dzīvojiet veseli, un vēlreiz pateicos.»