Viņa devās pa ietvi uz priekšu, un ausīs tai vēl skanēja Blanšara draudzīgais sveiciens. Viņš bija labs — to viņa sev godīgi atzinās; un tomēr viņš bija viens no gudrajiem, viens no valdošajiem, kas pēc Bilija domām atbildīgi par visu ļauno un netaisno, ko strādniekiem nākas izciest; atbildīgi par sieviešu ciešanām un sodu, ko izcieš vīri svītrainos cietumnieku tērpos Sankventinā vai arī nāvei nolemtie, kas savās vieninieku kamerās gaida soda izpildīšanu. Un tomēr viņš bija laipns, draudzīgs, skaidrs un labs. Jaunā vīrieša raksturu pauda viņa seja. Bet kā viņš varēja tāds būt, ja tam jāatbild par tik bezgalīgi daudz ļaunuma un cietsirdības? Nogurusi viņa purināja galvu. Nevarēja ne izprast, ne arī izskaidrot pasauli, kas nogalina mazus bērnus un dragā sieviešu krūtis.
Tas, ka viņa aizmaldījusies pilsētas lepnajā kvartālā, viņu nepārsteidza. Tas saderēja ar viņas dīvainību. Viņa darīja tik daudz, ko pati nemaz neapzinājās. Bet tomēr vairāk jāuzmanās. Labāk šķērsot dumbraini un doties uz molu.
Sevišķi molu viņa bija iemīļojusi. Te bija tik liels plašums, brīvība un miers, ka viņa instinktīvi mēģināja ieelpot to sevī, rokas izplešot, mēģināja to apskaut un pārvērst par daļu no sevis. Tā bija daudz dabiskāka pasaule, daudz reālāka. Viņa to saprata — saprata zaļos krabjus, kas muka, viņai tuvojoties, un ko tā bēguma laikā redzēja uz jūras zāļu noklātajām klinšu sienām. Kaut arī akmens valnis neapšaubāmi bija cilvēku roku darbs, nekas te tomēr nelikās mākslīgs. Šeit nebija cilvēku, nebija likumu, un nebija arī cilvēka sadursmes ar likumu. Jūras līmenis cēlās un kritās, bija vai nu paisums vai bēgums. Saule lēca un rietēja; katru pēcpusdienu pa Zelta vārtiem attrauca stingrais rietumu vējš, sabangoja ūdeņus tumšākus, vainagoja nelielos viļņus baltputu vainagiem un lika buru laivām lidot pa ūdens virsmu. Te bija brīvība. Te gulēja izkaisīta malka, ko vajadzēja tikai uzlasīt. Te nebija neviena, kas stāvētu ar maisiem un to pārdotu. Mazi zēni stāvēja uz klintīm un makšķerēja; neviens viņus ne- trieca projām: tie ķēra zivis, tāpat kā to zēna gados bija darījis Bilijs.
Te bija arī barība, katram brīvi pieejama un iegūstama barība. Kādu dienu, kad viņa nebija nekā ēdusi, tā redzēja mazus zēnus bēguma laikā lasām gliemjus. Arī Saksona sekoja viņu piemēram, lasīja gliemjus, sakūra uz mola uguni un cepināja tos uz karstajām oglēm. Tie garšoja sevišķi labi. Viņa iemācījās atraut no klintīm mazās austeres un reiz atrada auklā uzvērtas, tikko izvilktas zivis, ko bija aizmirsis kāds zēns.
Bet arī līdz šejienei atklīda cilvēku ļauno darbu liecinieki — tie nāca no tālienes, no pilsētām. Kādu dienu paisuma laikā visa ūdens virsma bija kā nosēta ar melonēm. Tūkstošu tūkstošiem tās lēkāja un šūpojās plašajā ūdens virsmā. Kad tas piedzīs pie klintīm, viņa varēs kādu izzvejot. Bet visas kā viena — viņa pacietīgi izmēģināja meloni pēc melones, un tā dučiem — bija ar nazi dziļi iešķeltas un tās bija sabojājis sāļais jūras ūdens. Viņa to nevarēja saprast un jautāja kādai vecai portugālietei, kas turpat zvejoja no ūdens malku.
«To dara tie, kam ir pārāk daudz,» vecā sieviete paskaidroja un tik lielām pūlēm atstiepa darbā salīkušo muguru, ka Saksonai likās, viņa dzird to krakšķam. Vecās sievietes melnās acis nikni spīguļoja, un krunkainās lūpas, kas kļāvās ap bezzobu žokļiem, ņirdzīgi savilkās dusmās. «Cilvēki, kam ir par daudz. Lai uzturētu cenas. Viņi tās Sanfrancisko iesviež ūdenī.»
«Bet kādēļ viņi tās neatdod nabagiem?» Saksona jautāja.
«Viņiem jāuztur cenas.»
«Bet nabagi tās tik un tā nespēj nopirkt,» Saksona iebilda. «Tas cenām nevarētu kaitēt.»
Vecā sieviete raustīja plecus.
«Es nezinu. Tā viņi dara. Viņi iegriež katru meloni, lai trūcīgie nevarētu tās izzvejot un apēst. Tāpat viņi dara ar apelsīniem un āboliem. Arī ar zivīm. Jā, šie zvejnieki! Tas ir trests. Ja laivas izzvejojušas pārāk daudz zivju, tās turpat ostā sagāž jūrā. Laivu pakaļ laivai, laivu pakaļ laivai — visskaistākās zivis. Skaistās zivis nogrimst un ir projām. Un nevienam nekas netiek, jo tās nav vairs dzīvas un der tikai ēšanai.»
Saksona nespēja izprast pasauli, kur notiek tādas lietas — pasauli, kurā dažiem cilvēkiem tik daudz ko ēst, ka viņi met barību projām un maksā ļaudīm, lai viņi to vēl sabojā, pirms aizmet. Bet tai pašā pasaulē ir cilvēki, kam nav pietiekoši ko ēst; kur zīdaiņi mirst, jo viņu mātēm nav piena, ar ko tos barot; kur jauni vīrieši cīnās un nogalina viens otru, lai dabūtu darbu; kur veciem vīriem un sievām jāiet nabagu mājās, jo tiem nav ko ēst viņu nožēlojamos caurumos, no kuriem tie šķiras ar asarām. Un tā tas ir visā plašajā pasaulē. Jo vai tad Mersedesa tālajā Indijā nebija redzējusi desmitiem tūkstošus ģimeņu ciešam badu, kaut gan viņa, kā pati teica, būtu varējusi klusināt šo cilvēku ciešanas, atsakoties no saviem dārgakmeņiem? Vai tiešām ir tā, ka gudriem ir dārgakmeņi un automobiļi, muļķiem tikai nabagmāja un sāls kubuli?
Kādu brīdi Saksona sēdēja izmisusi un nevarīga. Bet tad viņā sāka mosties dziņa protestēt, sacelties. Velti viņa sev jautāja, kādēļ Dievs ar viņu tā apietas. Kādēļ tai lemts tik bargs liktenis? Viņa bija klausīga meita savai mātei, tāpat Kadijam, viesnīcniekam, un viņa sievai. Tāpat viņa bija klausījusi bāreņu patversmes priekšniecei un pārējām patversmes sievietēm. Dzīvojot pie Toma, viņa nekad nebija skrējusi uz ielas, ja viņš to neļāva, un klausījusi tam visās lietās. Skolā viņa pārgāja no vienas klases otrā, vienmēr iegūstot uzslavu, un viņas uzvešanās bija priekšzīmīga. No tās dienas, kad viņa atstāja skolas solu, līdz savai kāzu dienai viņa bija nepārtraukti strādājusi. Un bijusi krietna strādniece. Mazais žīds, kam piederēja kar- tonāžas fabrika, gandrīz vai raudāja, kad viņa gāja projām. Tāpat bija arī konservu fabrikā. Džutas fabrikā viņa bija viena no labākām audējām, kad fabriku slēdza. Un viņa bija turējusi sevi tīru un skaidru. Tad ieradās Bilijs — viņas atalgojums. Un viņa ziedoja sevi viņam, viņa mājai, visam, kas varēja uzturēt viņa mīlu; bet tagad viņa un Bilijs grima šai bezgalīgajā cilvēku darinātās pasaules posta un izmisuma virpulī.