Nē, Dievs te nebija atbildīgs. Viņa pati būtu varējusi radīt labāku pasauli — skaistāku, taisnīgāku pasauli. Bet, ja tā ir, tad taču Dieva nemaz nav. Dievs taču nevar tā kļūdīties. Bāreņu patversmes priekšniecei nav bijusi taisnība, viņas mātei arī ne. Bet tad jau nemirstības nemaz nav, un Bērts, trakais mežonīgais Bērts, kas ar drausmo kliedzienu lūpās sabruka pie viņas mājas durvīm, runājis taisnību.
Apcerot dzīvi, kam bija nolaupīts viss pārdabiskais, Saksona iestiga pesimisma purvā, kur nespēja vairs rast zem kājām cietu pamatu. Visā universā nebija nekā tāda, kas pamatoti liktu cilvēkam izturēties tā un ne citādi, viņai nebija nekādu izredžu sagaidīt atalgojumu par saviem labajiem darbiem, tāpat kā tiem daudzajiem miljoniem, kas strādāja kā lopi, mira kā lopi un palika miruši mūžīgi mūžos. Tāpat kā daudzie vairāk attīstītie domātāji pirms viņas, arī Saksona secināja, ka universs ir amorāls un tam nav daļas gar cilvēkiem.
Bet tagad viņa te sēdēja un bija vēl vairāk izmisusi un nevarīga, nekā agrāk, kad vēl atzina Dieva daļu visā šai lielajā netaisnībā. Kamēr Dievs eksistēja, arvien varēja cerēt uz brīnumu, kaut kādas pārdabiskas varas iejaukšanos un atalgojumu bezgalīgas svētlaimes veidā. Bet, ja Dieva nav, tad jau pasaule ir kā lamatas. Dzīve ir lamatas. Viņa ir kā kaņepju putniņš, ko mazi zēni noķēruši un ielikuši sprostā. Tas tādēļ, ka tāds putnēns ir neprātīgs. Bet viņa sacēlās. Viņa sitās un plivinājās, ievainodama savu dvēseli pret nežēlīgās īstenības sprosta režģiem, kā mazais kaņepju putnēns spārnus pie sava būra stieplēm. Viņa nav muļķe, viņas vieta nav lamatās. Viņa grib izkļūt no lamatām. Jābūt ceļam, kas ved laukā no tām. Ja kuģpuikas un malkas cirtēji, niecīgākie un neievērojamākie no visiem zemajiem, kā viņa to lasījusi savās skolas grāmatās, atraduši ceļu augšup, kļūstot par veselas nācijas prezidentiem, un valdījuši kā gudrie, kam pieder savi automobiļi, tad arī viņai jāatrod ceļš ārā no šīm lamatām un jāiegūst neliels atalgojums, pēc kā viņa tik ļoti tīko: Bilijs, mazdrusciņ mīlas, mazdrusciņ laimes.
Ak, kā viņa strādātu šīs laimes dēļ! Kā prastu to novērtēt, ja iegūtu! Bet kur ir šis ceļš? Viņa to neredzēja. Viņas acis tikai saskatīja Sanfrancisko dūmaku un Oklendas dūmaku, kur cilvēki cīnījās un nogalināja viens otru» kur mira mazi bērni, dzimuši un vēl nedzimuši, un kur raudāja sievietes ar sakropļotām krūtīm.
Saksonas neapzinātā, nereālā dzīve turpinājās. Viņai šķita, ka tā bijusi kāda viņas iepriekšējā dzīve, kad Bilijs no viņas aizgāja, un ka var paiet vēl otra, pirms viņš atgriežas. Vēl arvien Saksonu mocīja bezmiegs. Viņai pagāja daudzas naktis, ne reizi neaizverot acis. Bet bija arī tādi periodi, kad viņa novārdzināta gulēja ilgas stundas ciešā miegā, pamodās apstulbusi un stīva, tikko spēja atvērt smagos acu plakstus un pakustināt sastingušos locekļus. Dzelzs stīpas spiedienu viņa juta ik brīdi. Viņa dzīvoja gandrīz badā, naudas nebija ne sarkana graša. Bieži dienām ilgi viņas lūpām nepieskārās ēdiens. Viņa lasīja dumbrainē gliemjus, atsita no klintīm mazās austeres un vāca gliemežus.
Un tomēr, kad ieradās Buds Stroderss, viņa apgalvoja, ka iztiekot gluži labi. Kādu vakaru pēc darba atnāca Toms un piespieda Saksonu pieņemt no viņa divus dolārus. Māsa tam darīja lielas rūpes, un viņš labprāt palīdzētu tai, bet Sārai tuvākā nākotnē vajadzēja dzemdēt. Arī viņa arodā bija smagi darba apstākļi, jo streika sekas bija jūtamas visās rūpniecības nozarēs. Toms nevarēja saprast, kas visā zemē notiek. Un pie tam viss ir tik vienkārši. Vajag tikai uz visu skatīties tā, kā viņš pats to dara, un balsot tā, kā viņš balso. Tad katram būtu sava taisnā daļa. Arī Kristus bijis sociālists, viņš Saksonai stāstīja.
«Bet Kristus nomira jau pirms diviem tūkstošiem gadu,» Saksona teica.
«Nu, un?» Toms jautāja, jo nesaprata, ko māsa grib teikt.
«Padomā,» viņa teica, «padomā par visiem tiem vīriem un sievām, kas miruši šai laikā, un sociālisma valstība vēl arvien nav atnākusi zemes virsū. Paies vēl divi tūkstoši gadu, un tā būs tālāk nekā jebkad bijusi. Tom, tavs sociālisms tev nemaz nav līdzējis. Tas ir tikai sapnis.»
Skumja izteiksme iegula Toma nogurušajā sejā, viņš palocīja galvu un nopūtās.
«Jā, jā, Sakson; ja tas ir sapnis, tad tas ir skaists sapnis.»
«Bet es nevēlos sapņot. Es gribu tiešamību. Un gribu to tagad.»
Toma divus dolārus viņa izlietoja, nopērkot maisu miltu un pusmaisu kartupeļu. Tie viņu paglāba no vienveidīgās barības, jo viņa bija pārtikusi visu laiku tikai no gliemjiem un mazām austerēm. Tāpat kā itālietes un portugā- lietes, arī viņa vāca krastā izskaloto malku un nesa to mājās, kaut gan no tā cieta viņas lepnums, un viņa iekārtojās tā, ka atgriezās ar savu nastu tikai vakaram tum- stot. Kādu dienu krastā bija izvilkta itāliešu zvejas laiva mola dumbraines pusē. Saksona sēdēja uz akmens sienas un raudzījās lejā uz vīriem, kas bija salasījušies ap ugunskuru un ieturēja pusdienas, ēdot cieto itāliešu maizi, sutinātas saknes un gaļu, noskalojot visu to ar plānu skābu sarkanvīnu. Vēlāk viņi izmeta tīklus un sazvejoja duļķainajā ūdenī lielu daudzumu zivju. Izlasījuši sev lielākās, viņi atkal aizburāja, pametot krasta smiltīs tūkstošiem mazu sardīnes lieluma zivtiņu. Saksona pielasīja pilnu maisu, un tai bija jānes divas reizes, līdz tā aizvāca visas uz mājām, kur tās koka traukā iesālīja.