Bet vēl arvien bija posmi, kad viņa pati neapzinājās, ko dara. Dīvainākais, kas viņai šai laikā gadījās, bija tas, ka kādā vētrainā pēcpusdienā viņa atjēdzās Smilšlīča krastā kādā bedrē, ko pali bija izrakuši un izklājusi maisiem. Arī jumtu viņa bija pagatavojusi no izskalotiem kokiem un dumbraines zālēm. Zāles bija noklātas smiltīm, lai vējš tās nenestu projām.
Reiz viņa atguva apziņu, ejot pa dumbraini un nesot uz muguras virves galā iesietu izskalotas malkas nastu. Viņai līdzās gāja Cārlijs Longs. Saksona varēja redzēt viņa seju zvaigžņu gaismā. Viņas nogurušās smadzenes velti pūlējās atcerēties, cik ilgi viņš ar to sarunājies. Viņa labprāt būtu vēlējusies zināt, ko viņš tai teicis. Viņa nebaidījās, kaut gan pazina viņa spēku un ļauno dabu, un zināja, cik vientuļa un tumša ir dumbraine.
«Tas ir kauns, ka tādai meitenei kā jūs jādara tādi darbi,» viņš pašreiz teica un, jādomā, atkārtoja jau agrāk teikto. «Nu, Sakson, ko jūs tagad teiktu? Jums tikai jāsaka viens vārds.»
Saksona apstājās un mierīgi raudzījās viņam sejā.
«Cārlij Long, klausieties, ko es jums teikšu. Bilijam jānosēž tikai trīsdesmit dienas, un šis laiks būs drīz beidzies. Kad viņš izkļūs brīvībā, jūsu dzīvība nebūs vairs ne sarkana graša vērta, ja es viņam pateikšu, ka jūs man uzmācāties. Nu, un tagad dzirdiet! Ja jūs tūlīt mani atstāsit un liksit mierā, es viņam nekā neteikšu. Tas ir viss, kas man sakāms.»
Lielais kalējs stāvēja drūms un neziņā ko darīt, bija gandrīz aizkustinoši vērot, kā viņa sejā izpaužas mežonīgas ilgas pēc mīļotās sievietes un rokas neapzināti sažņaudzas dūrēs, it kā gribētu kaut ko tvert.
«Ak jūs mazais, vājais nieks,» viņš strauji iesaucās. «Es tevi varētu saspiest ar vienu roku. Es varētu, jā — es varētu darīt visu, ko vien vēlos. Es nedomāju jūs, Sakson, aizskart un darīt jums ļaunu. To jūs gluži labi zināt. Sakiet tikai to vārdu …»
«Es jums jau pateicu visu, kas man sakāms.»
«Velns un ellei» viņš negribētā apbrīnā iesaucās. «Jūs nebaidāties. Nē, tiešām, jums nav bail.»
Viņi kādu brīdi stāvēja seju pret seju un nerunāja ne vārda.
«Kādēļ jūs nebaidāties?» viņš beidzot jautāja, pametis acis sev apkārt, lai pārliecinātos, ka tai tiešām še tumsā nav neviena sabiedrotā.
«Tādēļ ka esmu apprecējusies ar īstu vīru,» Saksona strupi atbildēja. «Nu, un tagad labāk ejiet.»
Kad viņš bija aizgājis, viņa uzmeta savu nastu uz otra pleca un gāja tālāk, bet sirds tai trīsēja lepnā priekā par Biliju. Kaut arī tas sēdēja cietumā, viņa varēja balstīties uz viņa spēka. Pietika tikai ar viņa vārdu, lai aizdzītu tik brutālu vīru kā Cārliju Longu.
Tai dienā, kad pakāra Otto Franku, viņa neizgāja no mājas. Vakara laikraksti ziņoja, ka sods izpildīts. Nebija pat ierosināts, lai soda izpildīšanu atliek. Sakramento gubernators bija kāds dzelzceļu sabiedrības direktors, kas spēja panākt, ka sodu atliek vai pat pilnīgi atbrīvo cilvēkus, kas izlaupījuši bankas vai ņēmuši kukuļus, bet strādnieka dēļ viņš neiedrošinājās pat pakustināt pirkstu.
Nākošā dienā Saksona atkal devās uz molu, un tai blakus soļoja Otto Franka rēgs. Bet viņai līdzās bija vēl kāds, taču vēl neskaidrāks rēgs, kurā viņa pazina Biliju. Vai tā būtu likteņa griba, ka arī Bilijam būs jāpiedzīvo tāds pats gals kā Otto Frankam? Droši vien tā būs, ja asinsizliešana un cīņa turpināsies. Bilijs pēc savas dabas ir cīnītājs. Viņš jūt, ka cīnās par taisnu lietu. Tik viegli varēja gadīties, ka gluži nejauši nogalina cilvēku. Pārmācot kādu streiklauzi, gluži neviļus streiklauža galva varēja atsisties pret ietves malu vai akmens šķautni un tā iedragāt galvaskausu. Un tad Biliju pakārs. Tā paša iemesla dēļ pakāra Otto Franku. Viņš nebūt negribēja nogalināt. Tas bija tikai gadījums, ka Hendersonam ielauza pakausi. Un tomēr Franku pakāra.
Saksona lauzīja rokas un skaļi raudāja, grīļīgā gaitā ejot pa vēju apšalktajām klintīm. Stundas ritēja, bet viņa bija zudusi sev un savām bēdām. Atguvusi apziņu, viņa redzēja, ka atrodas pašā ārējā dambja galā, kur tas ieslīd līcī, starp Oklendas un Alamedas moliem. Bet viņa dambi nemaz neredzēja. Bija pilns mēness un neparasti spēcīgs paisums; ūdens bija applūdinājis klinšu dambi. Saksona līdz ceļiem brida ūdenī, un tai visapkārt šņācot un pīkstot cīnījās vesels bars lielu klinšu žurku, kas pūlējās uzrāpties uz viņas pleciem un paglābties no plūdiem. Viņa skaļi iekliedzās bailēs un šausmās, un sāka no tām atgaiņāties. Dažas žurkas atstājās, ienira ūdenī un aizpeldēja; citas gabaliņu aizpeldējušas turpināja mest lokus ap viņu. Kāda liela žurka iecirta zobus viņas kurpē. Tai viņa iespēra ar kāju un samina to. Vēl arvien stipri trīsēdama, viņa jau spēja mierīgi apsvērt savu stāvokli. Viņa aizbrida nedaudzus soļus tālāk, kur ūdenī peldēja krietna milna, un ir tās palīdzību drīz vien atbrīvojās no žurkām.
Kāds mazs zēns spilgtās krāsās izkrāsotā pussegtā laivā burāja tieši uz dambi un atlaida vaļīgāk šoti.
«Vai gribat kāpt laivā?» viņš sauca.
«Jā,» Saksona atbildēja. «Te ir tūkstošiem lielu žurku. Man bail no tām.»
Viņš pamāja ar galvu un piebrauca tuvāk. Atlaižot vaļīgāk šoti, buras saplaka, un straume laivu viegli piedzina krastam.
«Atgrūdiet priekšgalu,» viņš pavēlēja. «Tā ir pareizi. Nevēlos nolauzt laivas ķīli… Un tad Ieciet stūres galā — ātri! — man blakām.»
Viņa paklausīja, viegli ielēca laivā un nosēdās tam blakus. Zēns turēja stūri ar elkoņa palīdzību, pievilka šoti, un, kad buras piepūtās, laiva aizlidoja pa viegli krokoto ūdens virsmu.