«Jums laivas nav svešas,» zēns atzinīgi teica.
Tas bija slaids zēns smalkiem kauliem, divpadsmit trīspadsmit gadu vecs, veselīga izskata, vēja appūstu un vasaras raibumiem noklātu seju. Lielās pelēkās acis bija skaidras un ilgu pilnas. Kaut arī laiva bija skaista, Saksona tūlīt saprata, ka tas ir viņas aprindu bērns.
«Tā ir pirmā laiva, kurā vispār esmu iekāpusi, atskaitot pārceltuvju laivas,» viņa smējās.
Viņš to pētot uzlūkoja.
«Nu jā, jūs esat kā zivs ūdenī, tas ir viss, ko varu teikt. Kur lai jūs izlieku malā?» «Vienalga kur.»
Zēns atvēra muti, lai kaut ko teiktu, atkal uzmeta tai ilgu vērīgu skatienu un, brīdi padomājis, teica:
«Vai jums ir laiks?»
Viņa pamāja.
«Visu dienu?»
Atkal viņa pamāja.
«Ziniet, es jums ko teikšu. Līdz ar bēgumu es došos uz Kazu salu zvejot mencas. Vakarā ar paisumu burāšu atkal atpakaļ. Auklu un ēsmas man ir bagātīgi. Vai nāksit līdzi? Mēs varam abi zvejoti Tas, ko jūs izvilksit, piederēs jums.»
Saksona brīdi domāja. Mazās laivas mierīgās šūpas bija tik tīkamas, laiva trauca uz priekšu brīvē tāpat kā tie kuģi, ko viņa bija redzējusi aizslīdam jūrā.
«Bet varbūt jūs mani noslīcināsit?» viņa teica.
Zēns lepni atmeta galvu.
«Es jau sen burāju, bet vēl nekad neesmu slīcis.»
«Nu labi,» viņa piekrita. «Bet neaizmirstiet, es nekā no laivām nejēdzu.»
«Ā, tas nekas. — Bet tagad man jāpagriež. Kad es teikšu «cieši pie vēja», tad jums ātri jānoliec galva, lai jūs neskartu bomis, pārsviežoties uz otru pusi, un jums jāpārvietojas otrā malā.»
Viņš veikli manevrēja, un Saksona darīja, kā tai teica. Nākošā acumirklī viņa sēdēja tam blakus otrā pusē pie reliņa, bet laiva trauca pāri uz Garo krastu, kur bija novietoti ogļu bunkuri.
«Kur jūs visu to iemācījāties?» Saksona jautāja.
«Pats, visu to iemācījos pats. Tas man patīk, un, ja kādam kas patīk, tas to ātri vien iemācās. Kā jūs domājat, cik es samaksāju par laivu? Tāda, kā jūs to tagad redzat, tā ir vērta divdesmit piecus dolārus. Kā jūs domājat, cik es par to samaksāju?»
«Atsakos minēt,» Saksona teica. «Cik?»
«Sešus dolārus! Iedomājieties — tādu laivu par sešiem dolāriem! Bez šaubām, es daudz esmu te pielicis, buras maksāja divus dolārus, airi vienu dolāru četrdesmit un krāsošana vienu dolāru septiņdesmit piecus centus. Bet arī par vienpadsmit dolāriem piecpadsmit tā ir lēti pirkta. Man nācās ilgi krāt, kamēr to dabūju. Es iznēsāju rīta un vakara laikrakstus — kāds cits zēns manā vietā šodien iet ar pēcpusdienas laikrakstiem — es viņam maksāju desmit centus un visus «ekstra», ko viņš pārdod, atstāju vi- ņ_am. Es būtu ieguvis laivu daudz ātrāk, ja man nebūtu jāmaksā par stenogrāfijas stundām. Mana māte vēlas, lai kļūstu tiesas reportieris. Tie dažreiz nopelna divdesmit dolāru dienā. O, bet es to nevēlos. Kauna lieta izsviest naudu par šīm stundām.»
«Bet ko jūs vēlaties?» viņa jautāja pa daļai aiz laiskuma, pa daļai, lai nodarbinātu savas domas, un pa pusei tādēļ, ka tiešām vēlējās zināt. Viņu pievilka šis zēns, kas bija tik atklāts un tai pašā laikā tik dīvaini sapņains.
«Ko es vēlos?» zēns atkārtoja.
Lēni pagriežot galvu, zēns ar acīm sekoja apvāršņa līnijai, ilgāk pakavējoties pie Kontra Kostas brūnajiem uzkalniem, tad tālāk pāri jūras līmenim, garām Alkatracai uz Zelta vārtiem. Ilgas viņa acīs bija tik bezgalīgas, ka dziļi aizkustināja Saksonas sirdi.
«To,» viņš teica, apvelkot ar roku loku, kas ietvēra visu zemeslodi.
«To?» viņa jautāja.
Zēns raudzījās uz viņu pārsteigts, ka nav vēl pietiekoši skaidri izteicis savu domu.
«Vai jūs šīs izjūtas nepazīstat?» viņš jautāja, mēģinādams iegūt viņas simpātijas saviem sapņiem. «Vai jums kādreiz neliekas, ka būs jāmirst, ja nedabūsit zināt, kas atrodas viņpus tiem kalniem un kas aiz to kalnu kalniem. Un Zelta vārtil Aiz tiem izplešas Klusais okeāns, tur ir Ķīna, Japāna, Indija un — Koraļļu salas. Caur Zelta vārtiem var visur nokļūt — Austrālijā, Āfrikā, var aizbraukt uz roņu salām, uz Ziemeļpolu, Kapragu. Un visas šīs vietas gaida mani, lai nāku un visu to redzu. Esmu dzīvojis visu šo laiku Oklendā, bet nedomāju te nodzīvot visu savu mūžu. Es gribu tikt projām … projām …»
Un atkal, it kā nespētu to izteikt vārdos, viņš iezīmēja ar roku gaisā plašu loku.
Saksona notrīsēja līdz ar viņu. Izņemot agros bērnības gadus, viņa nebija izkustējusies no Oklendas. Un tur bija labi dzīvot… līdz šim. Un tagad, ar visām savām drausmām, tā bija vieta, no kurienes jāiet projām, tāpat kā viņas senčiem Austrumi bija tā vieta, ko viņi pameta. Un kādēļ gan ne? Plašā pasaule viņu aicināja, un viņa juta sevī atbalsojamies zēna ilgas. Viņas domas atgriezās pie mirušās mātes stāstiem un kokgriezumiem dzeju albumā, kur viņas puskailie senči ar šķēpu rokā izlec no savām šaurajām garajām laivām, lai cīnītos asiņu piesātinātajās smiltīs Anglijas krastā.
«Vai jūs esat kaut ko dzirdējis par anglosakšiem?» viņa jautāja.
«Un kā vēl!» Zēna acis mirdzēja, un viņš pieaugošā interesē raudzījās uz Saksonu. «Esmu viņu pēctecis, tīrs šīs rases pēctecis. Palūkojiet manu acu krāsu, ādas krāsu. Esmu briesmīgi balts tais vietās, kur nav tikusi klāt saule. Mazam man bijuši dzelteni mati. Mana māte saka, ka tie kļūšot tumši brūni, kad es pieaugšot, tas man nemaz nepatīk. Bet vienalga, es tomēr esmu anglosakšu cilts pēctecis. Esmu karotāju cilts loceklis. Mēs nekad neesam baidījušies. Sis līcis — un domāt, ka es no tāda baidos!» Viņš starojošām acīm nicīgi raudzījās pāri ūdenim.
Saksona pamāja ar galvu; arī viņas acis mirdzēja, jo viņa pēkšņi saprata, kas par laimi būt šāda zēna mātei. Viņa sajuta savā ķermenī sāpes, un tai gandrīz šķita, ka kāda nedzimusi būtne kļūst viņā dzīva. Jauna cilts, krietna cilts, viņa sevī domāja. Un viņa domāja par sevi, par Biliju — abi viņi bija šīs cilts pēcnācēji un tomēr nolādēti dzīvot bez bērniem, jo pasaule, cilvēku rokām celtā pasaule, bija ievilinājusi viņus slazdā un viņi bija nosodīti dzīvot muļķu barā.