Viņa atkal pievērsās zēnam.
«Mans tēvs pilsoņu karā bija kareivis,» viņš tai stāstīja. «Tekuzinātājs un spiegs. Divas reizes viņu ienaidnieks gribēja pakārt kā spiegu. Kaujā pie Vilsona Krīka viņš pus- jūdzi nesis uz muguras savu ievainoto kapteini. Pirms kara viņš bija bifeļu mednieks un trapers. Par sava apriņķa šerifu viņš bija iecelts tikko divdesmit gadu vecumā. Nav gandrīz neviena štata, kur viņš nebūtu bijis. Viņš gandrīz ar visiem cīnījies savas jaunības gados. Viņa tēvs stāv- cīņā nogalinājis savu pretinieku ar dūres triecienu, un pie tam sešdesmit gadu vecumā. Kad viņš bija septiņdesmit četrus gadus vecs, viņa sieva dzemdēja dvīņus. Viņš mira, arot lauku, toreiz viņam bija deviņdesmit deviņi gadi. Viņš bija tikko paspējis nojūgt vēršus un atsēsties zem koka, kad nomira. Un mans tēvs ir gluži tāds pats. Viņš jau diezgan vecs, bet ne no viena nebaidās. Tas ir īsts anglosakšu pēcnācējs, vai zināt.»
Viņš apklusa un gandrīz bez elpas raudzījās uz Saksonu.
«Mans vārds ir Saksona,» viņa teica.
«Uzvārds?»
«Tas ir mans vārds.»
«O, jūs varat būt laimīga! Ak, ja mani sauktu par Er- lingu — jūs zināt, Erlings Drošsirdīgais — vai Vilku, Svenu vai arī Jarlu!»
«Bet kā tad jūs sauc?»
«Tikai Džons,» viņš skumji atzinās. «Bet man netīk, kad mani sauc par Džonu. Visiem mani jādēvē par Džeku. Esmu jau nozilinājis kādu duci zēnu, kas mani saukuši par Džonu vai Džoniju — vai tas arī jūs nevarētu pataisīt gluži traku? — Džonijsl»
Viņi tagad bija iepretim ogļu bunkuriem, un zēns mainīja virzienu, pagriežoties uz Sanfrancisko pusi. Viņi bija diezgan tālu atklātā līcī. Vakarvējš bija pieņēmies, un spēcīgā straume balti putoja. Laiva viegli traucās uz priekšu. Kad putu šļakatas pār malu iešļāca laivā un viņu samērcēja, Saksona tikai smējās. Zēns atzinīgi paskatījās uz < viņu. Viņi pabrauca garām krasta tvaikonim, un visi augšējā klāja pasažieri pulcējās pie reliņa, lai redzētu abus burātājus. Kad tvaikoņa saceltie viļņi sasniedza mazo laivu, tie to līdz pusei piešļāca ar ūdeni. Saksona satvēra kādu tukšu kārbu un paraudzījās uz zēnu. I
«Tā ir pareizi,» viņš teica. «Smeliet tikai.» Un kad viņa bija beigusi: «Nākošā paņēmienā mēs sasniegsim Kazu salu. Lūk, taisni pretim Torpedo stacijai ir vieta, kur mēs zvejojam — tur ir piecdesmit pēdu dziļš un spēcīga straume. Jūs esat slapja līdz ādai, vai ne? O! Jūsu vārds jums īsti piemērots. Vai jūs esat precējusies?»
Saksona pamāja, un zēns sarauca pieri:
«Kādēļ jūs to darījāt? Tagad jūs nevarat apceļot pasauli tā, kā es to darīšu. Jūs esat piesaistīta vienai vietai. Jūs esat izmetusi enkuru un vienmēr paliksit uz vietas.»
«Un tomēr, ir ļoti jauki, ja cilvēks apprecējies,» viņa smaidīja.
«Jā, protams. Visi cilvēki precas. Bet tādēļ jau nevajag tā steigties. Kādēļ jūs nevarējāt drusciņ pagaidīt, tā kā es? Es arī precēšos, bet tikai tad, kad būšu jau vecs vīrs un visur bijis.»
Kazu salas aizvējā, Saksonai mierīgi sēdot, zēns ievilka buru un, kad laiva bija ar straumi aiznesta tik tālu, cik viņam šķita vajadzīgs, izmeta vieglu enkurīti. Izvilcis makšķeru auklas un sālītus grunduļus, viņš Saksonai ierādīja, kā uz āķa jāuzliek ēsma.
«Zivis ātri vien kodīsies,» viņš drošināja. «Tikai divas reizes man bija jābrauc tukšā uz mājām. Kā jūs domājat, vai neēdīsim pa to laiku, kamēr mums jāgaida?»
Saksona protestēja un teica, ka nemaz neesot izsalkusi, bet tas nelīdzēja. Viņš ar zēniem īpatnu taisnīguma izjūtu sadalīja savas brokastis divās vienlīdz lielās daļās un iedeva Saksonai vienu, arī pus olu un liela sārta ābola pusi.
Bet zivis vēl arvien nekodās. Viņš izvilka no stūres sēdekļa apakšas kādu grāmatu, kas tur bija noglabāta.
«Brīvbibliotēka,» viņš paskaidroja un sāka lasīt, ar vienu roku turot atvērto grāmatu, otru pielicis pie makšķeres auklas un gaidot, līdz zivs sāks to raustīt.
Saksona izlasīja virsrakstu: «Ar plostu caur mežiem.»
«Klausieties,» viņš pēc brīža teica un izlasīja vairāk lappuses garu lielas mūžameža upes aprakstu. Pa šo upi vairāki zēni brauca ar plostu.
«Padomājiet tikai!» viņš teica. «Tā ir Amazones upe Dienvidamerikā plūdu laikā. Un pasaule ir pilna šādām vietām — viscaur ir līdzīgas vietas pasaulē, izņemot Ok- lendu. Man šķiet, ka Oklenda ir laba starta vieta. Bet tā tik ir dēka, es jums saku. Un padomājiet, kāda šiem zēniem laime! Bet vienalga, kādu dienu es tomēr šķērsošu Andus un nokļūšu līdz Amazones iztekai, laidīšos kanoe laivā caur gumijkoku mežiem tūkstošiem jūdžu pa upi uz leju līdz tās ietekai jūrā, kur upe ir tik plata, ka no viena krasta nevar saredzēt otru, un kur saldūdeni var smelt jūrā vēl simts jūdžu no zemes.»
Bet Saksona vairs neklausījās. Viens vienīgs teikums bija satraucis viņas* fantāziju. Oklenda ir laba starta vieta! Nekad viņa nebija redzējusi pilsētu šādā gaismā. Viņa to bija uzskatījusi par vietu, kur jādzīvo. Bet kādēļ ne par starta vietu? Kādēļ gan ne? Kādēļ ne par dzelzceļa staciju vai kuģa piestātni? Bet kurp? Se viņu iztraucēja no pārdomām, auklu spēcīgi parāva un tad nepārtraukti raustīja. Zēnam mudinot, viņa sāka vilkt auklu, vilka ātri un veicīgi, līdz laivas dibenā, muti plātot, iekrita liela menca. Zivi noņēma no āķa, uzlika jaunu ēsmu un auklu iemeta ūdenī. Zēns atzīmēja vietu, līdz kurai aiz- lasījis, un aizvēra grāmatu.
«Drīz tās tikpat ātri kodīsies, kā spēsim ievilkt,» viņš teica.