Bet lielie zivju bari tik ātri nemaz nenāca.
«Vai jūs esat lasījusi kādu Maina Rīda grāmatu?» zēns jautāja. «Vai Mariota? Varbūt Balantina?»
Saksona purināja galvu.
«Un jūs esat anglosaksiete un neesat lasījusi šīs grāmatas!» viņš pārmezdams iesaucās. «Brīvbibliotēkā šo grāmatu ir liels krājums. Man ir divas kartes, mātei un pašam. Es grāmatas ņemu arvien pēc stundām, pirms man jāskrej ar laikrakstiem. Es aizbāžu grāmatas uz krūtīm aiz krekla. Bikšturi tās satur. Reiz, izdalot laikrakstus uz Otrās un Marķēta ielas — tur ir briesmīga puiku banda — man iznāca kautiņš ar viņu barvedi. Viņš trieca dūri, lai mani pieveiktu, un tieši pa grāmatu. Jums vajadzēja redzēt viņa seju! Un tad es metos viņam virsū. Bet nu visa banda gribēja klupt man seglos, bet pienāca daži dzelzs- griezēji un gādāja, ka viss norit, kā cīņā vajadzīgs. Es viņiem devu paturēt savas grāmatas.»
«Un kas uzvarēja?» Saksona jautāja.
«Neviens,» zēns negribot atzinās. «Es domāju, ka būtu viņu pieveicis, bet dzelzsgriezēji teica, ka esot neizšķirts, jo policija ieradās, kad mēs vēl tikai pusstundu bijām cīnījušies. Bet jums vajadzēja redzēt pūli. Nebija mazāk kā pieci simti skatītāju …»
Viņš pēkšņi apklusa un sāka ievilkt savu auklu. Arī Saksonai bija jāvelk sava, un nākošās divās stundās viņi abi kopā izzvejoja ap divdesmit mārciņu zivju.
Vakarā, jau lielā tumsā, mazā pussegtā buru laiva iegriezās Oklendas upes grīvā. Vējš bija pa ceļam, bet ļoti niecīgs, un laiva tikko kustējās. Laivai vilkās līdzi liels baļķis, ko zēns bija tur piesējis. Gaišajā mēnesnīcā mierīgi viļņoja ūdens, un Saksona pazina daudzas vietas, kurām viņi brauca garām — krasta tvaikoņu piestātni, Smilšlīča krastu, kuģu būvētavas. Zēns piegrieza laivu pie kādas pussagruvušās piestātnes pretim Kastro ielai, kur krastā bija garā rindā izvilktas liellaivas ar visu kravu — smiltīm un granti. Viņš neatlaidās un pastāvēja uz to, ka zivju loms jādala uz pusēm, jo viņa tam palīdzējusi zvejot; viņš tai arī sīki izskaidroja likumu, lai pierādītu, ka izzvejotais baļķis pieder viņam vienam.
Uz Septītās un Poplarielas stūra viņi šķīrās, un Saksona ar savu lomu devās viena uz Priežu ielu. Kaut gan garā diena bija viņu nogurdinājusi, viņa izjuta neparasti tīksmu labsajūtu un, iztīrījusi zivis, tūlīt aizmiga. Aizmiegot pēdējā doma tai bija, vai Bilijs būtu ar mieru, iestājoties labākiem laikiem, noīrēt laivu un kādu svētdienu izbraukt tur, kur viņa šodien bijusi.
Nakti Saksona pavadīja mierīgi, bez sapņiem un pirmoreiz pēc ilgām nedējām pamodās dabīgi un miegā atspirgusi. Viņai bija tāda izjūta, it kā tai noņemta no pleciem smaga nasta, it kā tā atsvabinājusies no ēnas, kas stāvējusi starp viņu un sauli. Galva tai bija skaidra. Dzelzs stīpa, kas to visu laiku neganti spieda, bija izgaisusi. Viņa bija jautra un notvēra sevi pat skaļā balsī trallinām, kad dalīja zivis trijās līdzīgās daļās — misis Olsenai, Megijai Donavanai un sev. Viņa priecājās par to, kā tērzēs ar katru no viņām, un, mājās pārnākusi, labā omā sāka post savu ilgi nekopto māju. Strādājot viņa dziedāja, un visu i laiku kā maģiska skaņa dejoja un sprēgāja zēna teiktie
vārdi: Oklenda ir laba starta vieta.
Viss likās skaidrs un vienkāršs. Viņas smadzenes bijušas slimas, un tā nav spējusi atbildēt par saviem darbiem. Ļoti jauki. Pie visa vainīgas rūpes — rūpes, pie kurām viņa nav vainojama. Un ar Biliju ir tāpat. Viņš ir dīvaini uzvedies, bet nav par to atbildīgs. Un visās viņu rūpēs vainīgs tas apstāklis, ka viņi noķerti slazdā. Oklenda ir slazds. Oklenda ir laba starta vieta.
Viņa pārdomāja visu, kas bija noticis viņas laulības dzīves laikā. Pie visa vainīgi streiki un grūtie laiki. Ja dzelzceļdarbnīcu strādnieki nebūtu streikojuši un neizceltos cīņa viņas mājas priekšā, viņa nebūtu zaudējusi savu bērnu. Ja važoņi nestreikotu un necīnītos bez cerībām uz uzvaru, Bilijs nebūtu spiests dzīvot laiskā bezdarbībā un nenonāktu alkohola varā. Ja viņus nespiestu trūkums, viņi nebūtu ņēmuši īrnieku, un Bilijs tagad nesēdētu cietumā. Saksona bija izšķīrusies. Pilsēta nav īstā vieta ne viņai, ne Bilijam, tā nav piemērota ne mīlai, ne bērniem. Tādēļ ir tikai viena izeja. Viņi atstās Oklendu. Tikai muļķi paliek un padevīgi noliec galvas likteņa sitienu priekšā. Bet viņa un Bilijs nav muļķi. Viņi ies projām un cīnīsies ar likteni. — Kurp, to viņa nezina. Bet gan tas noskaidrosies. Pasaule ir plaša. Viņpus kalniem, kas ieskauj pilsētu, aiz Zelta vārtiem, kaut kur viņi atradīs to, pēc kā ilgojas. Vienā ziņā zēns maldījās. Viņa nav saistīta pie Oklendas, kaut gan ir precējusies. Viņai un Bilijam pasaule ir plaši atvērta, tāpat kā tā bija atvērta klejotāju paaudzēm pirms viņas. Kad ciltis gāja tālāk, tie bija muļķi, kas palika iepakaļ. Stiprie devās uz priekšu. Viņa un Bilijs pieder stiprajiem. Labi, viņi dosies projām, pāri brūnajiem Kontra Kostas kalniem vai cauri Zelta vārtiem.
Dienu pirms tam, kad Bilijam bija jāpārnāk no cietuma, Saksona kārtoja savus pēdējos pieticīgās sagaidīšanas darbus. Viņai nemaz nebija naudas, un ja viņa nebūtu nolēmusi Biliju tādā veidā nesāpināt, aizņemtos desmit centus no Megijas Donavanas un aizbrauktu pāri līcim uz Sanfrancisko, lai pārdotu kaut ko no saviem skaistajiem veļas gabaliem. Viņai nebija mājās nekā cita kā kartupeļi, maize un mazās sālītās zivtiņas, un tādēļ viņa pēcpusdienā bēguma laikā aizgāja līdz līcim un salasīja gliemjus. Saksona savāca arī malku, un pulkstenis jau bija deviņi vakarā, kad viņa, vienā rokā nesot spaini ar gliemjiem, otrā lāpstu ar īsu kātu un malkas nastu uz muguras, atgriezās no dumbraines. Viņa izvēlējās ielas tumšākās puses un ļoti steidzās, šķērsojot elektrisko spuldžu apgaismotās vietas, jo nevēlējās, ka viņu redz kaimiņi. Bet kāda sieviete tai nāca tieši pretim, cieši paskatījās uz viņu un palika stāvot. Tā bija Mērija.