«Mans Dievs, Sakson?» viņa iesaucās. «Vai jau tik ļauni?»
Saksona pētoši skatījās uz savu veco biedreni un tai pašā acumirklī skaidri izprata visu viņas traģēdiju. Mērija bija palikusi daudz tievāka, kaut gan vaigi tai bija daudz sārtāki nekā agrāk — sārtums, kura dabiskumu Saksona apšaubīja. Mērijas gudrās acis bija skaistākas un lielākas — pārāk lielas un drudžaini mirdzošas; acu skatiens klīstošs. Viņa bija labi ģērbusies — pārāk labi, un, redzams, ļoti nervoza. Viņa bailīgi pagrieza galvu un uzmanīgi raudzījās aiz sevis tumsā.
«Mans Dievs!» Saksona tikko dzirdami teica. «Untu…» Viņa saknieba lūpas un tad turpināja: «Vai nenāksi man līdzi?»
«Ja tu kaunies, ka tevi kāds te var redzēt ar mani kopā …» Mērija nesavaldīgi iesaucās, viņu, redzams, bija tikpat viegli sakaitināt kā senās dienās.
«Nē, nē!» Saksona protestēja. «Tās malkas nastas un gliemju dēļ. Es negribu, ka mani redz kaimiņi. Nāc.»
«Nē, es nevaru, Sakson. Es labprāt ietu, bet nevaru. Ar nākošo vilcienu man jābrauc atpakaļ uz Sanfrancisko. Es tevi šeit gaidīju. Klauvēju pie tavām virtuves durvīm, bet visi logi bija tumši. Bilijs vēl arvien cietumā, vai ne?»
«Jā, bet rīt viņš nāks laukā.»
«Es lasīju laikrakstos,» Mērija teica un steidzīgi pameta acis apkārt. «Es biju Stoktonā, kad tas notika.» Viņa pagriezās un gandrīz nikni teica Saksonai: «Tu taču mani tādēļ nenosodīsi, vai ne? Es nevarēju atgriezties gludinā- tavā pēc tam, kad biju kādu laiku precējusies. Man darbs bija tik briesmīgi apnicis. Ja tu zinātu, kā man derdzās gludinātavas darbs jau pirms precībāml Ak, pasaule ir netīra. Tu nevari ne iedomāties. Dieva vārds, Sakson, tu nevarētu iedomāties ne simto daļu no visām tām netīrām lietām, kas notiek pasaulē. Ak, es vēlētos, kaut būtu mirusi — vēlētos, kaut būtu mirusi un atsvabinājusies no visa tā. Saki — nē, tagad es nevaru. Vilciens jau svilpj pie Adelaines. Man jāskrej, ja gribu tikt uz to. Bet vai es varu nākt…»
«Nu, vai būsi reiz?» aiz viņām pēkšņi atskanēja vīrieša balss un pārtrauca runātāju.
Runātājs pa pusei iznira no tumsas, kur visu laiku bija slēpies. Tas nebija strādnieks, to Saksona tūlīt redzēja. Bet, kaut arī viņam bija labas drēbes, viņš pasaules acīs stāvēja daudz zemāk par jebkuru strādnieku.
«Es tūlīt nākšu, pagaidi vienu minūti,» teica Mērija, vēlēdamās viņu nomierināt.
No viņas balss skaņas Saksona saprata, ka viņa bīstas no šā vīra, kas, vairīdamies gaismas, stāvēja uz tumsas un gaismas robežas.
Mērija pievērsās Saksonai.
«Man jāiet, dzīvo vesela!» viņa teica un taustījās pēc kaut kā, kas bija paslēpts viņas cimdā. Tad viņa satvēra Saksonas brīvo roku, un Saksona sajuta, ka tai saujā iespiež mazu siltu naudas gabalu. Viņa mēģināja pretoties un panākt, lai devēja ņem to atpakaļ.
«Nē, nē,» Mērija lūdzās. «Mūsu senās draudzības vārdā. Varbūt tu kādreiz varēsi man palīdzēt. Es tevi vēlreiz redzēšu. Ardievu!»
Viņa pēkšņi apskāva Saksonu un elsojot piespieda savu vaigu pie viņas krūtīm. Tad atrāvās, pagāja soli atpakaļ un dziļā saviļņojumā uzlūkoja Saksonu.
«Nu, taisies, taisies ātrāk,» no tumsas atskanēja valdonīga balss.
«Ak, Sakson,» Mērija elsoja un nākamajā acumirklī bija prom.
Iededzinājusi istabā spuldzi, Saksona apskatīja naudas gabalu. Pieci dolāri — viņai tie nozīmēja veselu kapitālu. Tad viņa atcerējās Mēriju un vīrieti, no kā tā baidījās. Tas atkal bija viens tumšs traips Oklendas vēsturē. Arī
Mērija piederēja tiem, ko tā iznīcinājusi. Viņas dzīvojot ne ilgāk kā piecus gadus — Saksona kaut kur bija lasījusi. Viņa paskatījās uz naudas gabalu un iesvieda to izlietnē. Mazgājot gliemjus, viņa dzirdēja naudas gabalu skanam izlietnes caurulē.
Domas par Biliju bija tās, kas Saksonai otrā rītā lika palīst zem izlietnes, atgriezt caurules savienojumu un izņemt naudas gabalu. Cietumā labi nebaro, un pārāk mokoša bija doma, ka pēc trīsdesmit dienām cietumā Bilijam jāpiedāvā sausa maize, sālītas zivtiņas un gliemji. Viņa zināja, ka tas mīl sviestu un maizi, biezu kārtu sviesta, Bilijam patika arī biezās šķēlēs cepta vēršgaļa un garšoja laba kafija, ko viņš varēja izdzert ļoti daudz.
Bilijs ieradās tikai pēc pulksten deviņiem, un Saksona, viņu gaidīdama, bija apģērbusi savu labāko mājas kleitu. Viņa slepus to vēroja, kad viņš lēni tuvojās, un būtu izskrējusi tam pretim, ja viņā pusē uz ielas nestāvētu vesels bars kaimiņu bērnu, kas ziņkāri pavadīja viņu skatieniem. Bet durvis atvērās, tikko viņš bija uzlicis roku uz durvju roktura, un ienācis iekšā viņš tās aizvēra, atspiežoties pret tām ar muguru, jo rokas bija nodarbinātas, turot Saksonu. Nē, viņš nebija brokastojis, un viņam arī nekā nevajadzēja, jo tagad viņam bija Saksona. Viņš tikai bija nodzinis bārdu un tad nācis visu ceļu kājām, jo nebija piecu centu tramvajam. Bet viņš labprāt nomazgātos un uzvilktu tīru veļu. Viņa nedrīkst tam nākt tuvumā, pirms viņš nav tīri nomazgājies un apģērbies.
Kad tas viss bija padarīts, Bilijs atsēdās virtuvē un lūkojās, kā Saksona gatavo ēdienu; viņš pamanīja no ūdens izzvejoto malku un apjautājās par to. Visu laiku veicīgi strādājot, viņa tam pastāstīja, kā vākuši malku, kā iekārtojusies, lai nebūtu jālūdz nauda no arodsavienības, un, kad beidzot ēdiens bija gatavs un uzlikts galdā, viņa bija nonākusi savā stāstā līdz iepriekšējam vakaram, kad satika Mēriju. Par pieciem dolāriem viņa neminēja nekā.
Bilijs, kas tikko bija iebāzis mutē pirmo kumosu gaļas, paskatījās uz viņu ar tādu izteiksmi sejā, ka Saksona nobijās. Tad viņš izspļāva gaļu uz šķīvja.
«Tu naudu gaļai dabūji no viņas,» viņš lēni un pārmezdams teica. «Naudas tev nav, pie miesnieka kredīta arī ne» un tomēr gaļa galdā. Vai tā nav?»