Saksona pamāja ar galvu.
«Un ko tu vēl esi pirkusi?» viņš jautāja — ne brutāli»
ne nikni, bet tikai briesmīgi salti, šo drausmo saltumu radīja ārkārtīgas dusmas, ko viņš nespēja izteikt vārdos.
Sev pašai par pārsteigumu viņa palika mierīga kā bijusi. Kāda tam nozīme? Ko citu, Oklendā dzīvojot, lai gaida? Tas bija kaut kas, kas izzudīs un piederēs pagātnei, ja Oklenda būs bijusi vieta, no kurienes startēts citai dzīvei.
«Kafiju,» viņa atbildēja, «un sviestu.»
Viņš sabēra savu un Saksonas šķīvju saturu pannā» iesvieda tur vēl pārējo gaļu, sviestu, kas atradās uz galda, un beigās vēl visu, kas bija kafijas kārbiņā. Visu to viņš iznesa laukā un iesvieda atkritumu kastē. Uzvārīto kafiju viņš ielēja izlietnē.
«Cik tev vēl no tās naudas palicis?» viņš jautāja.
Saksona jau bija atnesusi savu maciņu un izņēmusi naudu.
«Trīs dolāri astoņdesmit.»
Viņa pasniedza naudu Bilijam. «Par gaļu samaksāju četrdesmit piecus centus.»
Viņš pārlaida acis naudai, saskaitīja to un gāja uz durvīm. Viņa dzirdēja, kā atver un atkal aizver durvis, un saprata, ka viņš izsviedis naudu uz ielas. Kad viņš atgriezās, Saksona viņam uzlika uz galda kartupeļus.
«Nekas nav pietiekoši labs mums abiem, Sakson,» viņš teica, «bet Dievs vien zina, kaut ko tādu es nespēju sagremot. Tas ir tā samaitāts, ka taisni smird.»
Viņš skatījās uz kartupeļiem, sauso maizes šķēli un glāzi ar ūdeni, ko Saksona bija nolikusi pie viņa šķīvja.
«Vari būt pilnīgi mierīgs,» viņa smaidīja, redzēdama» ka viņš vēl vilcinās. «Te nav vairs nekā netīra.»
Bilijs uzmeta viņai steidzīgu skatienu, it kā baidoties» ka viņa par to smejas, un nopūzdamies atkal atsēdās. Bet nākošā acumirklī viņš atkal uzlēca kājās un izpleta rokas, lai viņu apskautu.
«Es tūlīt ēdīšu, bet papriekš gribu ar tevi runāt,» viņš teica un atsēdies cieši piekļāva sev Saksonu. «Tātad klausies! Tu esi vienīgais cilvēks, kas man zemes virsū ir tuvs un mīļš. Tu pirmīt nenobijies ne no manis, ne no tā, ko es darīju, un tas mani priecina. Bet tagad mēs vairs par Mēriju nedomāsim, kaut arī man viņas bezgalīgi žēl. Man viņas nav mazāk žēl kā tev. Es viņas labā varētu darīt visu. Es varētu mazgāt viņas kājas, kā to Kristus darījis. Es atļautu viņai ēst pie sava galda un gulēt savā mājā. Bet tādēļ man nav jāaizskar tas, ko viņa nopelnījusi. Labi, bet nedomāsim vairs par viņu. Tikai tu un es, Sakson, tikai tu un es, un lai velns rauj visus pārējos. Gar pārējiem mums nav daļas. Tev nekad vairs nebūs manis dēļ jābaidās. Viskijs un es, mēs abi labi nesaderam kopā, un tādēļ atsakos no tā. Esmu bijis gluži kā bez prāta, un tev nācies daudz ciest manis dēļ. Bet tas viss ir pagājis un nekad vairs neatkārtosies. Es sākšu jaunu dzīvi.
Nu, un tagad pat. Man nevajadzēja būt tik straujam. Bet tāds nu es biju. Vajadzēja ar tevi pārrunāt. Tas viss nāca tik negaidīti. Tas ir kaut kas tāds, ko nevaru sagremot, ko nekad neesmu varējis sagremot. Un tu arī nevēlētos, lai es to spētu, tāpat kā es negribētu likt tev sagremot kaut ko, ko tu nevarētu.»
Sēdot uz Bilija ceļiem, Saksona izslējās un raudzījās viņam acīs, visu laiku nodarbināta ar jauno ideju, kas tai pēkšņi bija ienākusi prātā.
«Vai tu to nopietni domā, Bilij?»
«Protams, ka domāju nopietni.»
«Tad es tev teikšu, ko nevēlos ilgāk darīt. Man būs jāmirst, ja vēl ilgāk būs tas jādara.»
«Un kas tas ir?» viņš jautāja, kādu brīdi viņu pētoši uzlūkojis.
«Tev vispirms jāizšķiras,» viņa teica.
«Nu, šauj tik vaļā.»
«Tu nezini, uz ko ieej,» viņa brīdināja Biliju. «Varbūt tu gribi atkāpties, pirms vēl nav par vēlu.»
Viņš stūrgalvīgi purināja galvu.
«Ko tu nevari sagremot, tas tev arī nav jāvar,» Bilijs atbildēja. «Sāc stāstīt.»
«Pirmkārt,» viņa teica, «tu nedrīksti vairs pārmācīt streiklaužus.»
Viņš jau neviļus pavēra muti, lai protestētu, bet tad savaldījās.
«Un otrkārt — projām no Oklendas.»
«Es tevi labi nesaprotu. Ko tu teici?»
«Projām no Oklendas. Mēs vairs Oklendā nepaliksim. Man jāmirst, ja mums šeit jāpaliek. Mums jānojauc šeit sava telts un jādodas projām.»
«Bet uz kurieni tad?» viņš beidzot jautāja.
«Kaut kur. Visur. Izsmēķē tagad savu cigareti un padomā.»
Viņš purināja galvu un pētoši raudzījās viņai acīs.
«Vai tu to nopietni domā?» viņš beidzot jautāja.
«Jā. Es tāpat nevaru panest Oklendu, kā tu to gaļu, sviestu un kafiju nevarēji panest.»
Viņa redzēja, ka Bilijs cīnās ar sevi, viņa pat sajuta savelkamies viņa muskuļus, pirms tas saņēmās un atbildēja.
«Nu labi, ja jau tu katrā ziņā vēliesl Pametīsim Oklendu. Pametīsim to gluži mierīgi. Nolādēts, tā nekā manā labā nav darījusi, un es beigu beigās esmu pietiekoši krietns vīrs, lai nopelnītu savu uzturu arī citur. Un tagad, kad tas viss norunāts, tu vari pastāstīt, kas tev ir pret Oklendu.»
Un viņa tam stāstīja visu, par ko bija domājusi, uzskaitīja visus apsūdzības punktus pret Oklendu, stāstīja visu» nekā neizlaižot, pat ne savu gājienu pie ārsta Hentlija un Bilija dzeršanu. Bet viņš to spieda arvien ciešāk sev klāt un apgalvoja, ka esot jau izšķīries. Laiks ritēja. Kartupeļi atdzisa, un pavardā izdzisa uguns.
Kad viņi bija izrunājušies, Bilijs piecēlās kājās. Viņš. paskatījās uz kartupeļiem.
«Auksti kā akmeņi,» viņš teica un pievērsās Saksonai. «Bet vai zini ko, ej tagad un apģērb savas labākās drēbes. Iesim uz pilsētu, paēdīsim un nosvinēsim šo dienu. Man liekas, ka mums ir iemesls svinēt svētkus, ja šķiramies no šejienes un pametam aiz sevis vecos pilsētas mūrus. Kājām mums nebūs jāiet, varu no bārddziņa aizņemties desmit centus, un man ir diezgan vecu krāmu, ko pārdot.»
Vecie krāmi bija zelta medaļas, ko viņš bija ieguvis amatieru boksa sacīkstēs. Pilsētā viņi uzmeklēja augļotāju, un, kad no tā aizgāja, Bilijam skanēja bikšu kabatā vesela sauja sudraba naudas.