Viņš bija nebēdīgs un jautrs kā mazs zēns, un arī Saksona bija labā omā. Uz stūra tabakas veikalā viņš kā parasti gribēja nopirkt Durhama tabaku, bet apdomājās un nopirka Imperiāla cigaretes.
«Ak, es šodien esmu gluži traks,» viņš smējās. «Nekas nav labs diezgan — pat ne gatavas cigaretes. Un es nekā negribu zināt ne par lētajiem ēdienu namiem, ne japāņu restorāniem. Mēs iesim pie Barnuma.»
Viņi gāja uz lielo restorānu Septītās un Brodveja stūrī» kur bija pusdienojuši savā kāzu dienā.
«Izliksimies, it kā mēs nebūtu precējušies,» Saksona jautri teica.
«Lieliski,» Bilijs piekrita, «pasūtīsim atsevišķu kabinetu, lai apkalpotājam ienākot būtu ikreiz jāpieklauvē.»
Bet Saksona to noraidīja.
«Tas būs par dārgu, Bilij. Tev būs jāmaksā par to, ka viņš klauvēs. Iesim parastajā ēdamzālē.»
«Pasūti, ko vien tik vēlies,» Bilijs augstsirdīgi teica, kad viņi bija atsēdušies. «Te ir bifšteks, viens dolārs piecdesmit. Ko tu teiksi?»
«Jā,» viņa dedzīgi teica, «un pēc tam moku, bet papriekš austeres — es labprāt tās salīdzinātu ar mola austerēm.»
Bilijs lasīja teātra sludinājumus. Viņš pacēla acis no laikraksta. «Bella teātrī ir dienas izrāde. Par divdesmit pieciem centiem varam dabūt rezervētas vietas. — Ak tu velns!»
Viņa izsauciens bija tik sašutis un tik sarūgtināts, ka Saksona gluži nobijās.
«Kaut taču es būtu par to padomājis,» viņš pukojās. «Mēs būtu varējuši iet pusdienot uz Forumu. Tas ir tas smalkais restorāns, ko apmeklē tādi puiši kā Rojs Blanšars un notriec tur naudu, kas mums citiem sūri grūti jānopelna.»
Viņi nopirka numurētas biļetes izrādei Bella teātrī; bet līdz izrādei vēl bija daudz laika, un viņi nolēma ieiet kinoteātrī noskatīties kādu filmu. Pirmo rādīja kovboju filmu, tad franču komēdiju un pēc tam drāmu no lauku dzīves kaut kur Amerikas vidienē. Drāma sākās ar skatu lauku sētā. Saule apmirdzēja kāda šķūņa stūri un žogu, bet pār zemi klājās kuplu koku ēna. Tur bija vistas, pīles un tītari, visi tie kašņājās, skrēja un gāzelēdamies staigāja pa pagalmu. Liela cūka, septiņu lielisku sivēntiņu pavadīta, lepni soļoja caur cāļu baru, kas pajuka uz visām pusēm, bet vistas atriebās sivēniem, sparīgi cērtot tiem ar knābjiem, tiklīdz tie atgāja no savas mātes. Aiz žoga stāvēja zirgs, kas gurdi un miegaini nolūkojās uz visu to, laiku pa laikam laiski sitot ar asti.
«Ir silta diena, tur ir mušas — vai tu redzi?» Saksona čukstēja.
«Protams. Un zirga astei Nekā dabīgāka par to nevar būt.»
No kaut kurienes izskrēja suns. Sivēnu māte pasitās sāņus un, suņa trenkta, īsiem smieklīgiem rikšiem ar visiem saviem pēcnācējiem pazuda no lentas. Iznāca jauna meitene, uz muguras tai nokarājās liela saules platmale, priekšautā tā nesa graudus, ko pilnām saujām kaisīja putniem. No jumta nolaidās baloži un pievienojās spārnotajiem knābātājiem. Parādījās jauns vīrietis, un skatītāji, kas bija raduši tādas filmas redzēt, tūlīt saprata, kādēļ viņš ieradies. Bet Saksona neinteresējās ne par viņu, ne arī jaunās meitenes koķeto kautrību. Viņas acis atkal un atkal atgriezās pie spārnotās saimes, trīsošās koku ēnas, saules sasildītās šķūņa sienas un gurdā, miegainā zirga.
Saksona pievirzījās tuvāk Bilijam, un viņas roka meklēja viņa roku.
«O Bilij,» viņa nopūtās, «es nomirtu no laimes, ja varētu dzīvot šādā vietā.» Un, kad filma bija beigusies, viņa piebilda: «Mums vēl ļoti daudz laika līdz teātra izrādes sākumam. Paliksim un noskatīsimies visu vēlreiz.»
Viņi palika un noskatījās visu izrādi vēlreiz, un, kad rādīja skatu lauku sētā, Saksonas sajūsma vērtās arvien lielāka. Šoreiz viņa ievēroja arī citus sīkumus. Viņa redzēja laukus, kas ieskāva mājas, redzēja viļņojošos kalnus aiz tiem un atsevišķus mākoņus zilajās debesīs. Viņa redzēja cāļus, ko pirmīt bija ievērojusi, un sevišķi tai dūrās acīs veca vista, kas atriebjoties nikni cirta ar knābi sivēniem, kad tie gadījās tai tuvāk, jo cūku māte viņu ar snuķi vienmēr padzina tālāk no graudiem. Saksona atkal ļāva skatienam slīdēt pāri laukiem, līdz kalnu augstienēm un debesīm, un ieelpoja sevī visu šo lielo plašumu un apmierinātību, kas klājās visam tam pāri. Acīs tai sakāpa asaras, un viņa no prieka sāka klusi raudāt.
«Tagad es zinu, kurp mēs dosimies no Oklendas,» viņa teica.
«Kur tad?»
«Tur.»
Bilijs paraudzījās uz Saksonu un tad sekoja viņas skatienam, kas vēl arvien bija kā piekalts pie ekrāna audekla.
«O,» viņš teica un, brīdi domājis, piebilda: «Nu jā, kādēļ gan ne?»
«Ak, Bilij, vai tu tiešām gribi?»
Saksonas lūpas satraukumā trīsēja, un balss tik ļoti drebēja, ka Bilijs tikko varēja dzirdēt viņas čukstus.
«Protams,» viņš teica. Tā bija viņa karaliskās devības un augstsirdības lielā diena. «Tu dabūsi visu, ko vēlies, kaut pirksti man kļūtu asiņaini strādājot. Arī man pašam vienmēr gribējies dzīvot uz laukiem.»
Bija vēl agrs vakars, kad viņi devās no Bella teātra mājās un apstājās uz Septītās un Priežu ielas stūra. Bilijs un Saksona abi kopā iepirkās un tad uz stūra izšķīrās — Saksona gāja mājās gatavot vakariņas, bet Bilijs gribēja paskatīties, ko dara viņa biedri — streikojošie važoņi — kas visu to mēnesi, kamēr viņš sēdēja, bija uzticīgi turpinājuši cīņu.
«Tikai labi uzmanies, Bilij!» viņa tam nosauca paka].
«Skaidra lieta,» viņš atbildēja, iedams pagrieza galvu un atskatījās atpakaļ.
Viņas sirds sāka strauji sist, redzot Bilija smaidu.* Tas bija smaids, neaptraipītais mīlas smaids, ko viņa vienmēr ilgojās redzēt Bilija sejā, smaids, ko tā bija vēlējusies saglabāt, par ko, savām un no Mersedesas iegūtām zināšanām bruņota, gribēja cīnīties visiem spēkiem. Tāda doma iešāvās viņai galvā, un, atceroties visas savas skaistās lietiņas, kas tai mājās glabājās kumodes atvilktnē, viņa laimīga un lepna pasmaidīja. Trīsceturtdaļstundu vēlāk viss bija vakariņām sagatavots, jēra gaļas kotletes Saksona gribēja cept tikai tad, kad dzirdēs Biliju jau nākam. Viņa dzirdēja dārza vārtiņus aizcērtamies, bet Bilija soļu vietā bija dzirdama daudzu kāju dipoņa. Saksona steidzās atvērt durvis. Tur stāvēja Bilijs, bet tas, kas te stāvēja, stipri atšķīrās no tā, ar ko viņa pirms neilga laika bija izšķīrusies. Viņam blakus mazs zēns turēja viņa cepuri. Bilija seja bija tikko kā mazgāta vai, pareizāk sakot, aplieta ar ūdeni, jo krekls un pleci bija slapji. Gaišie mati bija mitri un pielipuši galvai un dažās vietās tumši piesūkušies asinīm. Abas rokas viņam bezspēcīgi nokarājās gar sāniem, bet seja bija mierīga un viņš smējās.