«Viss kārtībā,» viņš mierināja Saksonu. «Ar mani noticis joks. Esmu drusku cietis, bet vēl arvien gatavs stāties ringā.» Viņš uzmanīgi ienāca istabā. «Nāciet iekšā, zēni. Mēs visi esam nelgas.»
Aiz viņa nāca zēns, kas nesa Bilija cepuri, Buds Stroderss, vēl kāds važonis, ko viņa pazina, un divi sveši vīri. Svešie bija lieli, skarbi, muļķīgu skatienu acīs, un viņi skatījās uz Saksonu, it kā no tās baidītos
«Neuztraucies, Sakson,» Bilijs atkal iesāka, bet viņu pārtrauca Buds Stroderss.
«Pirmā lieta, mums viņš jādabū gultā iekšā, lai varētu pārgriezt un novilkt viņam drēbes. Viņam lauztas abas rokas, un šeit ir abi idioti, kas to izdarījuši.»
Viņš rādīja uz abiem svešajiem, kas ārkārtīgi samulsuši mīņājās kājām un izskatījās vēl muļķīgāki.
Bilijs atsēdās uz gultas, un, Saksonai turot spuldzi, Buds un abi svešie atsvabināja viņu no drēbēm, pārgriežot viņam svārkus, kreklu un svīteri.
«Viņš negribēja iet uz slimnīcu,» Buds Saksonai teica.
«Nemūžam arī ne,» Bilijs paskaidroja. «Es liku viņiem atsaukt ārstu Hentliju.. Viņš kuru katru brīdi būs klāt. Šīs abas rokas ir viss, kas man pieder. Tās man uzticīgi kalpojušas un bijušas man labi draugi, un es tāpat vēlos tām atmaksāt. — Negribu, lai medicīnas studenti mācās pie manām rokām savu amatu.»
«Bet kā tas gadījās?» jautāja Saksona un skatījās no Bilija uz abiem svešajiem — acīm redzot, neizprotot viņu draudzīgās attiecības.
«Ak, tā nav viņu vaina,» Bilijs ātri ierunājās. «Viņi labi domāja. Tie ir Sanfrancisko važoņi, kas atnākuši mums palīdzēt — viņu ir vesels bars.»
Likās, it kā abi svešie atdzīvotos, dzirdot Biliju tā runājam, un viņi palocīja galvas.
«Jā, misis,» viens no viņiem teica dziļā, aizsmakušā balsī. «Mēs pārskatījāmies — jā, mēs esam briesmīgi kļūdījušies.»
Saksona nebija uztraukusies. To, kas bija noticis, varēja sagaidīt. Tas atbilda visam tam, ko Oklenda bija viņai un viņas piederīgajiem jau nodarījusi, un bez tam Bilijs nebija bīstami ievainots. Roku kaulu lūzumi un brūce galvā bija ievainojumi, kas ātri sadzīs. Viņa atnesa krēslus un lūdza visus atsēsties.
«Bet tagad pastāstiet, kā tas viss notika,» viņa lūdza. «Es nekā nesaprotu visā šai lietā. Kā tas varēja gadīties, ka jūs abi vispirms pārlaužat manam vīram rokas, pēc tam pārvedāt viņu mājās un nu esat lieli draugi.»
«Jā, jums taisnība,» Stroderss pasteidzās atbildēt pārējo vietā. «Redziet, viss notika tā …»
«Turi muti, Bud,» Bilijs viņu pārtrauca. «Tu nekā no visa tā neredzēji.»
Saksona raudzījās uz Sanfrancisko važoņiem.
«Mēs ieradāmies, lai viņiem palīdzētu, jo Oklendas puiši vieni netiek galā,» viens ierunājās, «un mēs viņiem arī krietni palīdzējām skolot streiklaužus, rādot tiem, ka pasaulē vēl ir daudz citu skaistu amatu bez važoņa aroda.
Nu labi, mēs abi ar Džeksonu šeit okšķerējām, vai nav kas redzams, un taisni nāk jūsu vīrs …»
«Pagaidi,» Džeksons iejaucās un pārtrauca stāstītāju. «Ja stāsti, tad stāsti visu no sākuma. Mēs domājām, ka pazīstam visus no izskata. Bet jūsu vīru mēs nebijām redzējuši, jo viņš …»
«Jo viņš, kā sacīt jāsaka, nebija kādu laiku šeit bijis,» pirmais važonis atkal turpināja. «Un, kad nu mēs redzam kādu puisi, ko esam noturējuši par streiklauzi, aizslīdam un iegriežamies …»
«Aiz Kampbela pārtikas preču tirgotavas,» Bilijs papildināja.
«Redziet,» Džeksons turpināja Saksonai stāstīt, «tā mēs bijām gluži droši, ka tas ir viens no tiem nolādētajiem streiklaužiem, kas zagšus grib ielavīties staļļos.»
«Jā, tur mēs, Bilijs un es, arī reiz vienu notvērām,» Buds iekrita viņam valodā.
«Un mēs viņam tūlīt virsū,» važonis turpināja. «Mēs jau agrāk kādas reizes bijām šādā lietā piedalījušies un zinām, kas jādara, un pie tam pamatīgi. Un tā nu mēs notvērām jūsu vīru …»
«Es apskatījos pēc Buda,» Bilijs teica. «Puiši man stāstīja, ka atradīšot viņu ielas otrā galā. Un uzreiz pienāk šis pats Džeksons un lūdz iedot sērkociņu.»
«Un tad, lūk, es padarīju savu skaisto darbu,» pirmais važonis atkal uzsāka.
«Ko tad?» Saksona jautāja.
«To tur.» Vīrs parādīja brūci Bilija galvā. «Es viņam zvēlu. Viņš nogāzās kā vērsis, tad uzrausās kājās un kaut ko muldēja par kādu, kas laikam neesot pie pilna prāta. Viņš nebija īsti pie samaņas. Un tad mēs viņu arī apstrādājām.»
Vīrs apklusa — viņš bija beidzis stāstīt.
«Un salauza viņam abas rokas ar dzelzs stieni,» Buds piemetināja, redzēdams, ka Saksona vēl arvien nekā nesaprot.
«Jā, abas rokas,» Bilijs apstiprināja. «Kad roku stilbi nobrīkšķēja, es atžilbu no dabūtā sitiena pa galvu. Un tie abi stāv un ņirgājas. «Ar to tev ilgam laikam pietiks,» saka Džeksons. Un Ansons saka: «Ar šitādām rokām es labprāt gribētu tevi redzēt turam grožus.» Džeksons atkal saka: «Se tev kaut kas līdzi ceļam» un tai pašā acumirklī zveļ man pa žokļiem …»