«Nē,» Ansons viņu pārlaboja, «tas biju es.»
«Nu jā, un es atkal biju ieaijāts sapņu valsti,» Bilijs nopūtās. «Un, kad pēc tam atjēdzos, pie manis stāvēja Buds, Ansons un Džeksons un lēja man uz galvas ūdeni. Un tad mēs visi aizmukām no kāda ziņkārīga reportiera un visi kopā atnācām šurp uz mājām.»
«Tas nelga katrā ziņā gribēja iepazīties ar to te,» Buds teica un, pacēlis roku, parādīja svaigi nobrāztos roku kauliņus, tad pagriezās pret Biliju un turpināja: «Tādēļ es jums pievienojos tikai pie Septītās.»
Pēc dažām minūtēm atnāca ārsts un izdzina visus vīriešus no istabas. Viņi nogaidīja izmeklēšanas rezultātus un pēc tam aizgāja. Virtuvē ārsts Hentlijs mazgāja rokas un deva Saksonai pēdējos norādījumus, kā rīkoties. Rokas slaukot, viņš sāka ostīt gaisu un raudzījās uz pavarda pusi, kur vārījās kāds katls.
«Gliemeži?» viņš jautāja. «Kur jūs tos pirkāt?»
«Es tos nepirku,» Saksona atbildēja. «Es pati tos salasīju.»
«Taču ne dumbrainē?»
«Tomēr.»
«Sviediet tos projām. Metiet tos laukā. Tur slēpjas nāve un posts. Tīfs — man jau bijuši trīs slimības gadījumi, un visi no dumbraines gliemežiem.»
Kad ārsts bija aizgājis, Saksona darīja, kā viņš bija licis. Atkal jauns punkts apsūdzības rakstā pret Oklendu, Saksona domāja — Oklenda, slazdu pilsēta, kas saindē savus iedzīvotājus, ja nespēj tos nomērdēt badā.
«Nu, vai tas nevar padarīt cilvēku par dzērāju,» Bilijs žēlojās, kad Saksona ienāca pie viņa istabā. «Vai tu pat sapņos esi varējusi izdomāt tādu ķibeli? Cīnoties ringā, man nav salauzts neviens kauliņš. Un tagad — viens, divi, trīs — un abas rokas pagalam.»
«O, varēja būt vēl ļaunāk,» Saksona teica un jautri smaidīja.
«To es gan labprāt gribētu zināt. Kad tad?»
«Nu, vai nebūtu ļaunāk, ja roku vietā būtu pārlauzts kakls?»
«Būtu labāk. Varu tev tikai teikt, ka tu nespēj nekā ļaunāka iedomāties.»
«Spēju gan,» viņa noslēpumaini teica.
«Ko tad?»
«Būtu ļaunāk, ja tu gribētu palikt Oklendā, kur tas varētu atkārtoties atkal un atkal.»
«Labs zemnieks ar diviem tādiem pīpes kātiem, kā šīs te,» Bilijs pretojās.
«Ārsts saka, ka saaugušie kauli lūzuma vietās būšot vēl stiprāki nekā agrāk. Tu pats arī to zini. Bet tagad esi tik laipns, aizver acis un nogulies. Tu esi noguris un izmocīts, atpūtini smadzenes un nelauzi velti galvu.»
Bilijs paklausīgi aizvēra acis, un viņa tam uzlika uz pieres savu vēso roku.
«Tā ir jauka sajūta,» viņš murmināja. «Tu esi tik vēsa, Sakson — tava roka un tu, visa tu. Būt ar tevi ir tas pats, kas iznākt no tveicīgas deju zāles veldzējošā nakts vēsumā.»
Viņš gulēja kādu brīdi klusi un tad sāka ķiķināt.
«Nu, kas ir?» viņa jautāja.
«Ak, nekas — es tikai domāju par tiem idiotiem, kas mani piekāva, — mani, kas iepēris vairāk streiklaužu, nekā vispār spēju atcerēties.»
Nākošā rītā Bilijs atmodās daudz labākā omā. Virtuvē strādājot, Saksona dzirdēja, ka viņš liek savai balsij izdarīt pavisam dīvainus akrobātiskus dziedāšanas vingrinājumus.
«Es zinu vienu dziesmu, ko tu nekad neesi dzirdējusi,» viņš teica Saksonai, kad viņa tam ienesa brokastis. «Zēl, ka atceros vairs tikai piedziedājumu. Vecais runā ar savu kalpu, kas grib precēt viņa meitu. Mamija — meitene, ar ko Bilijs Merfijs pirms kāzām sagājās — mēdza to bieži dziedāt. Tā ir ļoti aizkustinoša. Mamija vienmēr raudāja, to dziedot. Klausies.»
Svinīgi un tik nepareizi, kas bija mokoši viņā klausīties, Bilijs dziedāja:
Ak, manu meitu saudzējiet!
Lai viņai labi klājasl
Kad nomiršu, tad atstāšu
Jums savas lauku mājas —
Ar zirgu, arklu, aitām, govīm
Un visiem maziem cāļiem dā-ā-rzā.
«Tie mazie cālēni, lūk, ir tie, kas mani visvairāk aizkustina,» viņš paskaidroja. «Un vakardienas filmā cāļi bija tie, kas man lika atcerēties šo dziesmu. Un kādu dienu mums būs savi cāļi, kas staigās pa mūsu dārzu, vai ne, manu vecenīt?»
«Jā, un meita ari,» Saksona piebilda.
«Jā, un es būšu vecais saimnieks, kas tāpat teiks kalpam, kā tas tai dziesmā,» Bilijs turpināja vērpt fantāzijas pavedienu. «Neiet ilgi uzaudzināt meitu, ja tikai laikā sāk.»
Saksona paņēma savu ilgi novārtā atstāto instrumentu un sāka to noskaņot.
«Es ari zinu dziesmiņu, ko tu nekad neesi dzirdējis, Bilij. Toms to agrāk vienmēr mīlēja dziedāt. Viņš ir kā negudrs un katrā laikā gatavs rentēt gabalu valsts zemes un apmesties laukos uz dzīvi, bet Sāra negrib par to ne dzirdēt. Viņš dziedāja tā:
Mums reiz lauku mājas būs, Zirgs, cūka un govs turklāt, Un pajūgu tu vadīsi, Bet arklu es labprāt.»
«Man rādās, ka šai gadījumā tas būšu es, kas vadīs arklu,» Bilijs teica. «Vai zini, Sakson, padziedi «Pļaujas dienas», tā arī ir zemnieku dziesma.»
Bet viņa baidījās, ka kafija gluži atdzisīs, un piespieda Biliju to izdzert. Viņš bija nevarīgs kā mazs bērns ar savām abām lauztajām rokām, un Saksonai vajadzēja viņu barot, un tā viņi abi sarunājās.
«Bet vienu lietu es tev teikšu,» Bilijs starp diviem malkiem sacīja. «Tiklīdz būsim iedzīvojušies laukos, tu tūlīt dabūsi zirgu, pēc kā visu mūžu esi tīkojusi. Un tas būs tavas pašas zirgs, uz kā varēsi jāt, to braukt vai pārdot, vārdu sakot, darīt ko gribi.»
Kādu laiku viņš klusu domāja.
«Viena laba lieta uz laukiem būs tā, ka es tik labi pazīstu zirgus. Tam ir liela nozīme. Es vienmēr dabūšu darbu pie zirgiem — protams, ja tur nebūs arodbiedrību algu. Un visus citus zemnieka darbus droši vien ātri iemācīšos. — Saki, vai vēl atceries to dienu, kad man pirmoreiz teici, ka vienmēr esot vēlējusies jāt?»
Saksona atcerējās, un viņai vajadzēja valdīties, lai atturētu asaras, kas tai kāpa acīs. Viņa bija laimes pārpilna un atcerējās daudz ko — atcerējās savas cerības uz laimīgu un harmonisku dzīvi ar Biliju tais dienās, pirms iestājās grūtie laiki. Un tagad šīs cerības atdzima par jaunu. Dzīve nebija savu solījumu turējusi, un tāpēc viņi tagad gribēja doties no šejienes projām un paši meklēt šā solījuma piepildījumu; viņi gribēja pārvērst īstenībā to, ko bija redzējuši filmā.