Bailes, kas tomēr nebija gluži īstas, lika viņai paslepšus ielavīties istabā blakus virtuvei, kur bija miris Bērts, un pie spoguļa rūpīgi pētīt savu seju. Nē, viņa nav ļoti pārvērtusies. Skaista viņa nav. To viņa zina. Bet vai Mersedesa nebija stāstījusi, ka vēsturē minētās sievietes, kas iekarojušas slavenu vīru sirdis, nav bijušas skaistas? Skatoties spogulī savā attēlā, viņa pati sev teica, ka drīzāk ir viss kas cits, tikai ne neskaista. Viņa redzēja savas lielās pelēkās acis, kas bija tik dziļi pelēkas un vienmēr mirdzošas un dzīvības pilnas, kuru virsmā tāpat kā dzīlēs arvien vīdēja neizteiktas domas, domas, kas grima un zuda dzīlēs, lai dotu vietu jaunām domām. Uzacis viņai bija skaistas, to viņa labi apzinājās — kā ar smalku otu zīmētas, tās bija nedaudz tumšākas par gaišbrūnajiem matiem un brīnišķi saskanēja ar viņas nepareizi veidoto degunu, kas, lai gan īpatni sievišķīgs, drīzāk izskatījās pikants un pārdrošs, nekā vārgs. Viņa redzēja, ka seja drusku novājējusi un lūpas nav vairs tik sārtas kā agrāk; viņas svaigās krāsas bija drusku nobālējušas. Bet to visu varēja atkal atgūt. Viņas mute nebija rožu pumpurs — kā tēloja veikalos. To viņa sevišķi vērīgi apskatīja. Tā bija jautra mute, mute, kas radīta smiekliem un lai smīdinātu citus. Un viņa zināja, ka viņas smaids mēdz izvilināt smaidu arī citiem. Viņa prata smieties ar acīm vien — tas bija viens no viņas mazajiem trikiem. Atmetusi galvu, viņa smējās ar acīm un muti reizē, un pusatvērto lūpu starpā pavīdēja abas balto stipro zobu rindas.
Un viņa atcerējās, kā Bilijs tai vakarā Germanijas zālē, ticis galā ar Cārliju Longu, slavēja viņas zobus. «Ne lieli un arī ne muļķīgi mazi bērna zobiņi,» Bilijs bija teicis. «Taisni tādi, kādiem tiem jābūt, un tie jums ļoti piemēroti.»
Atkal viņa ļāva skatienam slīdēt pār savu attēlu spogulī. Jā, viņa varēja sacensties ar dažu labu. Ja Bilijs bija lielisks savā vīrišķībā, viņa jutās tam līdzvērtīga kā sieviete. Viņa labi izprata savu vērtību un tikpat labi Bilija. Ja viņš ir tāds, kā agrāk bijis — rūpju nenomākts, slazdu nenomocīts, dzeršanas nesaindēts, ja viņš ir viņas zēns un mīļotais cilvēks, tad tas ir visa tā vērts, ko viņa tam dod vai var dot.
Aizejot Saksona uzmeta vēl pēdējo skatienu savam attēlam spogulī. Nē, viņa nav nedzīva. Viņa dzīvot tāpat, kā dzīvo Bilija mīla, kā dzīvo viņas pašas mīla. Viss, kas viņiem nepieciešams, ir īstā zeme — tad atkal zels un ziedēs viņu mīla. Un tagad viņi pagriezīs muguru Oklendai un dosies projām meklēt sev īsto zemi.
«Ak Bilij,» viņa sauca caur sienu, vēl arvien stāvēdama uz krēsla un grozīdama šurp un turp spoguli, lai redzētu sevi visu no kāju potītēm līdz pat sejai, kas tvīka siltās krāsās un dzīvībā.
«Jā?» viņa dzirdēja to atsaucamies.
«Es mīlu pati sevi,» Saksona sauca.
«Kas tad nu noticis?» viņš pārsteigts sauca. «Kādēļ tad tu sevi tā mīli?»
«Tādēļ, ka tu mani mīli,» viņa atbildēja. «Es mīlu katru drusciņu no sevis, Bilij, tādēļ… tādēļ… nu tādēļ, ka tu mīli katru manu drusciņu.»
Barojot Biliju, kopjot viņu, pošot māju un kaļot nākotnes plānus, kā arī likvidējot savu nelielo smalko rokdarbu krājumu, Saksonai ritēja dienas dzidrā laimē. Bija diezgan grūti piedabūt, lai Bilijs atļauj pārdot rokdarbus, bet beidzot tai tomēr laimējās to izvilt.
«Tās jau ir lietas, kas man pašai nav vajadzīgas,» viņa neatlaidās. «Un es katrā laikā varu pagatavot citas, tiklīdz būsim kaut kur apmetušies.»
To, ko viņa nepārdeva — visu saimniecības veļu, viņas un Bilija liekās drēbes — viņa nodeva uzglabāt Tomam.
«Turpini vien,» Bilijs teica. «Tas ir tavs pikniks. Kā tu teiksi, tā lai notiek. Tu esi Robinsons Krūzo un es — tavs Piektdienis. Vai jau esi nolēmusi, kurp mēs dosimies?»
Viņa purināja galvu.
«Un kā?»
Saksona pacēla vienu kāju, tad otru, kas bija apautas izturīgās ielas kurpēs, ko viņa tikai šorīt vēl bija nopirkusi.
«Ar savu divjūgu, ko?»
«Tāpat kā mūsu senči ieradās Rietumos,» viņa lepni teica.
«Bet tad jau mēs būsim īstie klaidoņi,» viņš it kā protestēja. «Nekad neesmu dzirdējis, ka arī sievietes klaiņo.»
«Nu tad vienu tu šeit redzi. Un bez tam, Bilij, nav nekāds kauns klaiņot. Mana māte kājām pārstaigājusi gandrīz visu prēriju. Un tais laikos gandrīz visas mātes kājām šķērsojušas lielus attālumus. Es nebēdāju par to, ko ļaudis runā.»
Pēc dažām dienām brūce galvā bija sadzijusi, Bilijs piecēlās no gultas un sāka staigāt. Viņš vēl arvien bija pilnīgi nevarīgs, jo abas rokas tam bija vēl ieģipsētas.
Ārsts Hentlijs ne tikai bija ar mieru, bet pats izteica priekšlikumu, ka pagaidīs savu honorāru, līdz iestāsies labāki laiki. Uz Saksonas dedzīgajiem jautājumiem par valsts zemi viņš teicās nekā nezinām, viņam tikai likās kaut kur dzirdēts, ka jau sen pagājis tas laiks, kad dalīta valsts zeme.
Toms turpretim bija svēti pārliecināts, ka valstij vēl ir bezgalīgi daudz zemes.
«Bet šai gadalaikā jums par to nav ko domāt. Ziema jau pie durvīm,» viņš teica Saksonai. «Jums jādodas uz dienvidiem, līdz nonāksit tur, kur siltāks, piemēram, gar piekrasti. Tur nav sniega. Es jums teikšu, kas jums jādara. Ejiet pāri Sanžozē un Saliņai uz piekrasti pie Mon- terejas. Uz dienvidiem no turienes būs valsts zeme izklaidus starp mežiem un meksikāņu rančo. Tas ir diezgan mežonīgs apvidus, un ceļu tur arī nav. Cilvēki tur zina tikai vienu — lopkopību. Bet tur ir daži jauki kanjoni ar skaistiem sarkankoku mežiem un labu aramzemi, kas stiepjas gandrīz vai līdz pašai piekrastei. Pagājušā gadā es runāju ar kādu cilvēku, kas to visu pats savām acīm redzējis. Es arī labprāt dotos turp, bet Sāra par to negrib ne dzirdēt. Arī zelts tur ir. Daudzi dodas turp meklēt zeltu, un tur atrastas vairākas labas zelta dzīslas. Bet tas ir tālāk no krasta un dziļāk zemes iekšienē. Bet jūs jau varat visu apskatīt.»