Saksona purināja galvu. «Mēs neiesim meklēt zeltu, mēs meklējam cāļus un vietu, kur audzēt saknes. Mūsu senčiem daudzkārt bija izdevība meklēt zeltu, un kas no tā iznācis?»
«Jā, tur tev taisnība,» Toms piekrita. «Viņi vienmēr spēlēja pārāk augstu spēli un palaida garām tūkstoš mazu izdevību, kas tiem bieži atradās deguna priekšā. Piemēram, tavs tēvs. Esmu dzirdējis, ka viņš Sanfrancisko Mar- ketielā pārdevis trīs zemes gabalus par piecdesmit dolāriem katru. Tagad tie ir piecsimt tūkstoš dolāru lielā vērtībā. Un tēvocis Vils. Viņam bija tik daudz rančo, ka viņš pats nezināja, ko ar tiem iesākt. Bet vai viņš bija apmierināts? Nē, protams, ka nē, viņš gribēja kļūt par lopu magnātu un nomira kā naktssargs Losandželosā, kur pelnīja četrdesmit dolāru mēnesī. Ir kaut kas, ko dēvē par laika garu, un laika gars ir mainījies. Tagad ir lieltirgotāju laiki, un mēs esam tikai mazie kartupeļi. Agrāk katrs varēja dabūt zemi — vajadzēja tikai iejūgt ratos vēršus un iet tiem pakaļ. Klusais okeāns bija tūkstošiem jūdžu uz rietumiem, un miljons lauku sētu gaidīja atnācēju. Tāds bija toreizējais laika gars — brīva zeme un lielos daudzumos. Bet, kad mēs ieradāmies pie Klusā okeāna, šie laiki jau bija pagājuši. Sākās lieltirdzniecības laiki. Un līdz ar lieltirdzniecību radās arī lieltirgotāji, un katrs lieltirgotājs nozīmē tūkstoš mazu cilvēciņu, kam nav savu uzņēmumu un kas strādā lieltirgotājam. Ja tie nevēlas, var arī nestrādāt, bet no tā viņiem nav liela labuma. Viņi nevar iejūgt savu vērsi un izceļot, jo tiem nav kurp doties.»
«Jā, bet lielie vīri bija uzņēmīgāki,» Saksona ierunājās.
«Viņiem vairāk laimējās,» Toms apgalvoja. «Daži ieguva, bet daudzi zaudēja, un tie, kas zaudēja, bija tikpat krietni kā tie, kas ieguva. Nu protams, bija arī tādi, kas skatījās tālāk nākotnē..Redzi, ja tavam tēvam būtu bijusi sirds vai nieru kaite, vai arī ģikts, viņš nebūtu piedalījies ekspedīcijās, kara gājienos un cīņās, bet apmeties Sanfrancisko — viņš būtu spiests to darīt — pircis zemes gabalus, dibinājis tvaikoņu sabiedrības un spēlējis biržā, racis tuneļus un cēlis dzelzceļus, un vēl daudz ko citu.
Jā, viņš būtu kļuvis liels veikalnieks. Es viņu pazinu. Viņš bija enerģiskākais vīrietis, kādu jebkad esmu pazinis, viņam bija zibenīgi ātras domas, pats salts kā lāsteka un mežonīgs kā tīģeris. Bet viņš bija tik pārpilns laika gara, ka gandrīz vai plīsa, viņš dega kā ugunī un nekur nerada miera. Tavs tēvs, Sakson, nesaslima īstā brīdī ar ģikti — un tas ir viss.»
Saksona nopūtās, bet tad atkal pasmaidīja.
«Bet tādēļ man ir kaut kas, kā tiem citiem nav,» viņa teica. «Viņi nevar apprecēties ar bokseri, un es to izdarīju.»
Toms skatījās uz viņu, it kā nezinādams, kā to uzņemt, bet tad viņa seja sāka taisni starot apbrīnā.
«Jā, es tikai vienu varu tev teikt,» viņš svinīgi sacīja, «un proti, Bilijam ir laime; kāda — to viņš pats nemaz nezina.»
Tikai ar ārsta Hentlija atļauju no Bilija rokām noņēma ģipša pārsējus, un Saksona nepiekāpās, līdz bija nolemts, ka Bilijs vēl divas nedēļas atpūtīsies, lai nerastos nekādas komplikācijas. Ieskaitot šīs divas nedēļas, viņi bija parādā divu mēnešu īri, bet saimnieks bija ar mieru gaidīt, līdz Bilijs būs atkal ticis pie naudas.
Salingeri nogaidīja līdz Saksonas norādītajai dienai un tad ieradās pēc mēbelēm. Viņi Bilijam vēl atmaksāja septiņdesmit piecus dolārus. «Pārējo mēs paturam par mēbeļu lietošanu kā īres naudu,» iekasētājs paskaidroja Saksonai. «Un mēbeles jau arī vairs nav jaunas. Tās mēs varēsim pārdot tikai kā lietotas. Tas Salingeriem ir zaudējums, un viņiem nemaz nebūtu tā jādara — to jūs labi zināt. Bet neaizmirstiet, ka vienmēr esam nākuši jums pretim, un atcerieties mūs citu reizi, ja rodas vajadzība.»
Ar šo naudu un to, ko Saksona saņēma par pārdotajiem rokdarbiem, viņi varēja samaksāt visus savus sīkos parādus, un tiem vēl atlika daži dolāri.
«Es neciešu parādus — es tos nīstu kā mēri,» Bilijs teica Saksonai. «Un tagad mēs neesam vairs nevienam parādā, kā tikai saimniekam un ārstam Hentlijam.»
«Un nevienam no viņiem nebūs jāgaida ilgāk, cik būs nepieciešams, lai sagādātu naudu,» Saksona teica.
«Jā, to viņiem nevajadzēs,» Bilijs mierīgi atbildēja.
Saksona piekrizdama smaidīja. Arī viņai bija tādas pašas paniskas bailes no parādiem kā Bilijam. Šai ziņā viņi abi turējās pie tās stingrās morāles, kas bija īpatna pirmajiem rietumu apguvējiem.
Kad Bilijs reiz nebija mājās, Saksona izlietoja brīvo laiku, sakārtojot veco kumodi, kas uz burinieka bija šķērsojusi Atlantijas okeānu un vēršu vilktos ratos ceļojusi pa prēriju. Viņa vēlreiz apskatīja kokgriezumu ar vikingu attēliem. Un atkal viņai likās, ka vienā no šiem vikingiem viņa redz Biliju. Kādu laiku viņa sēdēja un domāja par to, cik gan brīnumaini izkaisīta tā sēkla, no kuras tā cēlusies. Viņas senči vienmēr bijuši zemnieki, un vai viņā, kas visu mūžu nodzīvojusi pilsētā, tagad nav pamodušās ilgas pēc zemes? Vai viņa tagad nedodas prom no šejienes, lai klusinātu šīs ilgas, tāpat kā bija darījuši viņas senči senajās dienās, kā darīja viņas tēvs un māte? Viņa atcerējās savas mātes nostāstus par apsolīto zemi, kas tiem smaidījusi, dodoties pāri agrās ziemas sniegā ieskautajai Sjerras augstienei pretim Kalifornijas saulainajām un ziedošajām tālēm. Un savā iztēlē viņa raudzījās no
sniegā ieskautajām virsotnēm lejā uz ziedošajām ielejām, tāpat kā, jādomā, būs skatījusies viņas māte, kad tā bija deviņus gadus veca meitene. Viņa atcerējās un balsī noskaitīja mātes vārsmas: