Par Eolkokli saldāka Šķiet tavas mūzas dziesma man, Un plašā Kalifornija No maigām atbalsīm jau san.
Viņa laimīga nopūtās un izslaucīja acis. Varbūt grūtie laiki tagad būs aiz muguras. Varbūt tās būs bijušas viņu «plašās Kalifornijas tāles», un varbūt viņa un Bilijs tagad jau laimīgi tikuši pāri un šai acumirklī kāpj lejā no Sjerras augstienes saulainajās apsolītās zemes ielejās.
Ziņkāri kaimiņi, aiz logu priekškariem aizslēpušies, noraudzījās pakaļ Bilijam un Saksonai, kas soļoja pa Priežu ielu uz augšu, bet bērni uz ielas viņus pavadīja izbrīna un pārsteiguma pilniem skatieniem. Bilijam bija uz muguras viņu segas, veļa un citas vajadzīgās lietas, iesaiņotas eļļotā un krāsotā buru audeklā. Sainim bija piesieta pauna un katliņš, bet rokā viņš nesa kafijas kannu. Saksonai vienā rokā bija melnā vaska drānā ietīts neliels tālskatis, bet uz muguras soma ar instrumentu.
«Mēs droši vien izskatāmies bīstami,» Bilijs rūca un vienmēr sarāvās, tiklīdz kāds uz viņiem paskatījās.
«Neviens nesmietos, ja mēs uz nedēļu vai divām dotos kājām kalnos.»
«Bet mēs to nedarām.»
«Bet to taču viņi nezina,» Saksona turpināja. «Tu esi tas, kas to zina, un viņi nemaz nedomā tā, kā tev šķiet. Viņiem varbūt liekas, ka mēs dodamies kaut kur laukā zaļumos. Un labākais ir tas, ka mēs tiešām ejam. Jā, mēs ejam! Mēs ejam!»
Tas Biliju uz īsu brīdi nomierināja, kaut gan viņš paklusām murmināja, ka iedauzīšot pakausi katram, kas iedrošināšoties ņirgāties. Viņš slepšus paskatījās uz Saksonu. Viņas vaigi ziedēja, un acis staroja.
«Vai zini,» viņš pēkšņi teica. «Es reiz dzirdēju kādu operu, un tur puiši staigāja pa laukiem ar ģitārām uz muguras, taisni tāpat kā tu tagad ar savu strinkšķināmo.
Tu man to atgādināji. Viņi visu laiku staigāja dziedādami.»
«Tādēļ jau to paņēmu līdzi,» Saksona atbildēja. «Kad būsim no pilsētas laukā, mēs dziedāsim, ejot pa lauku ceļiem un arī pie ugunskura. Mēs dodamies ceļojumā, un tas ir viss. Mēs esam ņēmuši sev atvaļinājumu un gribam apskatīt pasauli. Kādēļ lai mums neklātos labi? Mēs pat nezinām, kur šonakt un arī citas naktis gulēsim. Vai tas nav joks?»
«Jā, tas tiešām ir jocīgi,» Bilijs domīgi teica. «Bet es labprāt vēlētos iet pa sānielām. Uz nākošā stūra stāv daži puiši, ko es pazīstu, un es nevēlos iedauzīt viņiem pakaušus.»
TREŠĀ DAĻA
Elektriskais ielu dzelzceļš gāja līdz Haivardai, bet Saksona lika priekšā izkāpt Sanleandrā.
«Vienalga, kur sākam savu ceļojumu,» viņa teica, «jo kaut kur mums tas jāsāk. Un, tā kā dodamies meklēt zemi un ievākt ziņas par zemi, tad jo ātrāk to sākam, jo labāk. Bez tam mēs gribam uzzināt dažādu zemes gabalu labumu —■ kā lielu pilsētu tuvumā, tā dziļi kalnos.»
«Nu, šeit laikam ir portugāļu galvenā nometne,» Bilijs atkārtoti teica, ejot pa Sanleandru.
«Jā, tā izskatās, ka mūsu tautieši būtu no šejienes izspiesti,» Saksona teica.
«Te nu gan ir biezs,» Bilijs rūca. «Šķiet, ka brīvajam amerikānim nebūtu vietas pašam savā zemē.»
«Ja tā, tad tā ir tava paša vaina,» Saksona pa daļai bargi teica, bet šī bardzība nebija vērsta ne pret vienu konkrētu personu; viņa vispār bija sašutusi par dzīves apstākļiem, ko tikko sāka noskārst.
«Nu, to nu es nezinu. Es domāju, ka amerikānis spēj to pašu, ko portugālis — ja tikai viņš vēlas to darīt. Bet viņš to negrib — paldies Dievam. Viņš negrib dzīvot no atkritumiem kā cūka.»
«Varbūt laukos tā nav,» Saksona atbildēja, «bet pilsētā esmu redzējusi daudzus amerikāņus, kas dzīvoja kā cūkas.»
Bilijs gan rūca, bet viņam nācās tai piekrist.
«Man liekas, ka viņi pametuši laukus un devušies uz pilsētu, lai rastu vieglākus darba apstākļus, bet viņiem sadots pa kaklu.»
«Paskaties, cik daudz bērnu!» Saksona iesaucās. «Pašreiz skolās beigušās stundas. Un gandrīz visi portugāļi.»
«Savā vecajā tēvijā viņi tik labas drēbes nav valkājuši,» Bilijs ņirgājās. «Viņi ieradušies šeit, lai varētu labi apģērbties un krietni paēst. Viņi ir tik apaļi kā sviesta lodītes.»
Saksona piekrizdama pamāja, un likās, ka viņā pēkšņi uzaustu izpratnes gaisma.
«Tā ir, Bilij! Viņi to dara, viņi to dara — un iegūst to visu, apstrādājot zemi. Viņus nenomāc streiks.»
«Tu taču negribi teikt, ka viņi, rušinoties pa dārziem, nodarbojas ar zemkopību,» viņš teica un norādīja uz nelielu zemes gabalu, kam tikko gāja garām.
«Ak, tu vienmēr iedomājies visu lielos apmēros!» viņa smējās. «Tu esi tāds pats kā tēvocis Vils, kam bija tūkstošiem akru zemes, bet kas gribēja miljonu akru un beidzot kļuva par naktssargu. Tā ir ar mums, amerikāņiem, visiem. Visam jābūt lielos apmēros. Viss, kas nav simts sešdesmit akru liels, mums par mazu.»
«Nu vienalga,» Bilijs turējās un negribēja padoties, «lieli lauki ir daudz patīkamāki nekā šie mazie zemes gabaliņi.»
Saksona pamāja.
«Es nezinu, kas nu ir aplamāk,» viņa beidzot teica, «būt nedaudzu akru un zirga īpašniekam vai braukt cita zirgus un kalpot tam par vedēju.»
Bilijs saviebās.
«Turpini vien, Robinson Krūzo,» viņš labsirdīgi rūca. «Netaupi pulveri! Un ļaunākais ir tas, ka tev taisnība. Es esmu bijis traks un nebrīvs amerikānis; braucis citu zirgus, streikojis, piekāvis streiklaužus — un tomēr neesmu varējis iegūt tik daudz, lai samaksātu par paņemtajām istablietām. Bet viena gan man ļoti žēl! Bija ārkārtīgi grūti redzēt, kā aizved lielo šūpuļkrēslu — tev tas tik ļoti patika. Tur taču mēs pavadījām dažu labu sava medusmēneša stundu.»
Pametuši aiz muguras Sanleandru, viņi virzījās caur veselu leģionu nelielu lauku sētu — «sētiņu», kā Bilijs tās apzīmēja; Saksona noņēma no pleciem savu instrumentu, lai uzjautrinātu viņu ar kādu dziesmu. Pirmā dziesma, ko tā dziedāja, bija «Ak, manu meitu saudzējiet», un tad viņa pārgāja uz senu baznīcas dziesmu, ko nēģeri mēdz dziedāt savās reliģiskās sanāksmēs: