Līdz Pastardienai iešu es,
Iešu, jā, iešu — Līdz cēli taurēs trompetes Iešu, jā, iešu!
Liels tūristu auto, garām braukdams, sacēla lielu putekļu mākoni, un Saksonai bija dziedāšana jāpārtrauc. Viņa izlietoja pārtraukumu, lai pastāstītu Bilijam domu, kas viņai nupat bija ienākusi prātā.
«Iegaumē labi, Bilij, mēs nevaram ņemt pirmo zemes gabalu, kas mums gadīsies ceļā. Mums jātur acis vaļā…»
«Jā, un tās mums vēl nav redzīgas,» viņš piekrita.
«Bet mums jākļūst redzīgiem. Kas meklē, tas atrod, to tu labi zini. Mums ir laika diezgan visu redzēt, visu mācīties. Ja tas arī vilktos mēnešiem, par to mums nav ko bēdāt. Labāk sākt vienu reizi pareizi, nekā daudzas reizes aplami. Mēs izprašņāsim cilvēkus, ko satiksim. Tā ir vienīgā iespēja kaut ko uzzināt.»
«Es nu gan neesmu sevišķi veikls prašņātājs,» Bilijs vilcinādamies teica.
«Nu es jautāšu. Gan tiksim galā, bet vispirms mums jāiegūst ziņas. Skaties uz visiem šiem portugāļiem! Kur ir amerikāņi? Amerikāņi bija šīs zemes īpašnieki tūlīt pēc meksikāņiem. Kādēļ viņi to pameta? Kā portugāļi var dzīvot? Mums ir miljons jautājumu, uz kuriem nav atbildes.»
Viņa maigi pieskārās ar pirkstiem stīgām un tad sāka dziedāt savā skaistajā, dzidrajā balsī:
Es esmu atkal Diksijā, Es esmu atkal Diksijā, Es esmu, kur oranžziedi plaukst. Es dzirdu šalcam vēju Un as'ras rit pār seju. Tīk manai sirdij Diksijā Un turp man vajag traukt!
Viņa pēkšņi apklusa un iesaucās: «O! Cik jauka vieta! Skaties — viss vienos vīnogulājos!»
Atkal un atkal viņas uzmanību saistīja nelielās saimniecības ceļa malā. Tā vien skanēja: «Skaties, kādas skaistas puķes!» vai arī: «Ak, kas par saknēm!» «Redzi! Šeit ir arī govis!»
Vīri — amerikāņi — braucot savos ratos abiem ceļa gājējiem garām, ziņkāri noraudzījās viņos. Saksona to panesa mierīgi, bet ne Bilijs, kam izlauzās no kakla nikna ņurdoņa.
Ceļmalā viņi redzēja ieturam brokastis kādu telefona līnijas strādnieku.
«Apstājies un parunājies ar viņu,» Saksona čukstēja.
«Kādēļ? Kas tur par labumu? Tas taču ir telefona līnijas strādnieks. Ko viņš jēdz par lauksaimniecību?»
«To nevar zināt. Tas ir mūsu kārtas cilvēks. Nu, sāc, Bilij! Viņš taču pašreiz nestrādā un varbūt tādēļ labprāt ar mums papļāpās. Paskaties uz to koku viņpus žoga pie vārtiem. Cik dīvaini tam saauguši zari. Tas ir tik neparasti. Jautā viņam par to. Tas ir iemesls sākt sarunu.»
Piegājis sēdētājam tuvāk, Bilijs apstājās.
«Labdien,» viņš norūca.
Līnijas strādnieks, vēl gluži jauns puisis, pašreiz grasījās iesist cieti vārītu olu, bet uzrunāts pārtrauca savu darbu.
«Labdien,» viņš atņēma sveicienu.
Bilijs noņēma no muguras savu nastu un nolika zemē, ari Saksona atbrīvojās no sava nesamā.
«Klejojoši tirgotāji?» jaunais cilvēks atturīgi jautāja, negriezdamies tieši ne pie viena no viņiem.
«Nē,» Saksona dedzīgi iesaucās. «Mēs meklējam zemi. Vai esat dzirdējis kaut ko par zemi šai apkārtnē?»
Strādnieks atkal pameta savu olu un ziņkāri uzlūkoja viņus, it kā vērtējot viņu finansiālo stāvokli.
«Vai zināt, cik šai apvidū maksā zeme?» viņš jautāja.
«Nē,» Saksona atbildēja. «Un jūs?»
«Domāju gan, ka man būtu jāzina. Esmu šeit dzimis. Zeme, kādu jūs šeit visapkārt redzat, maksā divi līdz trīs simti dolāru akrā.»
«U!» Bilijs pārsteigts iesaucās. «Tādu nu gan mēs nevaram nopirkt.»
«Bet kādēļ tā tik dārga? Vai tie ir apbūves laukumi?» Saksona gribēja zināt.
«Nē. Portugāļi saskrūvējuši tādas cenas.»
«Es domāju, ka par simts dolāriem akrā te var dabūt labu labo zemi,» Bilijs teica.
«O, tie laiki sen pagājuši, kad zemi varēja dabūt par velti un arī lopus līdzi, ja cilvēks bija krietns.»
«Bet kā ar valsts zemi še tuvumā?» bija Bilija otrs jautājums.
«Seit tādas nav un nekad arī nav bijis. Sī ir vēl veco meksikāņu zeme. Mans vectēvs te savā laikā nopirka simts akru vislabākās zemes par tūkstoš piecsimt dolāriem — pieci simti skaidrā, pārējo vajadzēja nomaksāt piecos gados bez procentiem. Bet tie bija vecie labie laiki. Viņš 1848. atnāca uz rietumiem, lai atrastu zemi, kur nav ne sala, ne drudža.»
«Un to viņš arī atrada,» Bilijs teica.
«Protams, ka atrada! Un, ja viņš un mans tēvs būtu palikuši uz savas zemes, tas būtu labāk nekā atrast zelta dzīslu, un man tagad nebūtu jāstrādā, lai nopelnītu sev iztiku. Kāds jūsu arods?»
«Važonis.»
«Piedalījāties Oklendas streikā?»
«Skaidra lieta! Gandrīz visu mūžu esmu tur braucis.»
Viņi abi iegrima sarunās, pārrunājot saimnieciskus jautājumus un streika izredzes, bet arī Saksona gribēja piedalīties sarunā un novirzīja to atkal uz zemes cenām.
«Kādēļ portugāļi tur cenas tik briesmīgi augstu?» viņa jautāja.
Jaunais puisis ar redzamām pūlēm atrāvās no viņam interesantās sarunas par arodsavienībām un kādu brīdi raudzījās tukšu skatienu, līdz viņa smadzenes uztvēra Saksonas jautājumu.
«Tādēļ, ka viņi neatlaidīgi strādājuši. Vīri, sievas un bērni — visi viņi strādājuši no agra rīta līdz vēlam vakaram, stundas tie nav skaitījuši. Tādēļ, ka viņi no divdesmit akriem izspiež vairāk, nekā mēs varam iegūt no simts sešdesmit. Paskatieties uz veco portugāli Silvu — Antoniju Silvu. Pazīstu viņu kopš saviem bērnības gadiem. Viņam nebija ko ēst, kad viņš ieradās šeit un sāka rentēt no mūsu ģimenes zemi. Bet paskatieties tagad uz viņu — viņam nebūs mazāk kā ceturtdaļmiljona, un varu derēt, ka kredīts tam būs visa miljona apmērā, un Dievs vien zina, kas pieder pārējiem ģimenes locekļiem.»