«Un to visu viņš izdabūja no zemes, kas agrāk piederēja jūsu ģimenei?» Saksona jautāja.
Jaunais vīrietis palocīja galvu, bet bija redzams, ka viņš to nelabprāt atzīst.
«Bet kādēļ jūsu ģimene nedarīja tāpat?» viņa turpināja.
«Jā, jautājiet vien,» viņš teica.
«Bet nauda taču gulēja zemē?» viņa neatlaidās.
«Pie velna tā gulēja!» skanēja tikko jaušami neiecietīga atbilde. «Mēs nekad netikām to manījuši — nē, tiešām nē! Domāju, ka tā drīzāk bija šo portugāļu galvās. Tie vairāk saprata no visa tā, nekā mēs, un tas ir viss.»
Saksonas neapmierinātība ar viņa atbildi bija acīm redzama, un tas viņu ietekmēja kļūt aktīvākam. Viņš piecēlās kājās.
«Nāciet man līdzi, es jums kaut ko parādīšu,» viņš sarūgtināts teica. «Es jums rādīšu, kādēļ man jāstrādā algas dēļ, kad es varētu būt miljonārs, ja mani senči nebūtu bijuši idioti. Un tie mēs, vecie amerikāņi, esam — idiotu bars.»
Viņš ieveda Saksonu un Biliju pa vārtiem pie augļu koka, kas jau sākumā bija saistījis viņas uzmanību. No stumbra uz visām pusēm auga četri zari, bet pēdas divas augstāk šie zari bija savīti un savstarpēji saistīti ar divu zaru saitēm.
«Jums varbūt liekas, ka tie tādi izaugušil Savā ziņā jā. Bet tas tomēr bija vecais Silva, kas to izdarīja — viņš savija divas jaunas atvasītes kopā. Ļoti asprātīgi, vai ne? Par to varat būt pārliecināti. Sādu koku vējš nekad nevar nolauzt. Saites ir dzīvas, lokanas, daudz izturīgākas par jebkuru balstu. Paskatieties visas šīs rindas. Katrs koks ir tādā veidā audzēts. Vai jūs saprotat? Un tas ir tikai viens no portugāļu trikiem. Viņiem ir tūkstošiem šādu gudrību.
Padomājiet vien. Tiem nekad nevajag rūpēties par balstiem, kad ir bagāta raža. Ja mūsu dārzos augļu kokiem būtu nesams tāds svars, mums katram kokam būtu jādod pieci balsta koki. Ņemiet tagad desmit akru augļu koku plantāciju. Tur būs vairāk nekā tūkstoš balsta koku, tie maksā naudu un prasa arī darbu; katru gadu tie jānostiprina un pēc tam atkal jāizņem. Bet šādi saaudzētiem kokiem balstu nevajag. Jā, portugāļi ir daudz gudrāki nekā mēs. Nāciet, es jums parādīšu ko citu!»
Bilija pilsētnieka ieskatus par sveša īpašuma tiesībām mulsināja tas, ka viņi patvarīgi devās apskatīt nelielo saimniecību.
«O, tas nekas. Mēs varam droši iet, ja vien nekā te nesaminam,» telefona līnijas strādnieks viņu mierināja. «Un bez tam tas viss kādreiz piederēja manam vectēvam. Šie ļaudis mani pazīst. Pirms četrdesmit gadiem vecais Silva ieceļoja no Azoru salām. Vairākus gadus viņš nodzīvoja kalnos, ganīdams aitas, pēc tam pārnāca uz Sanleandru. Šie pieci akri bija pirmie, ko viņš rentēja. Bet tas bija tikai sākums. Tam sekoja simts un simts sešdesmit akru lielas lauku saimniecības. Viņa māsas, tēvoči, krustmātes, visi viņa radi sāka plūst šurp no salām. — Viņi visi, vai zināt, saradojušies savā starpā. Un drīz vien Sanleandra kļuva par īstu portugāļu nometni.
Vecais Silva vispirms nopirka no mana vectēva šos piecus akrus zemes. Nepagāja ilgs laiks — un mans tēvs bija tādās sprukās, ka nezināja, ko iesākt — un viņš atpirka no mana tēva zemi jau lielos apmēros. Un visi viņa radi darīja to pašu. Mans tēvs arvien runāja par lielām bagātībām, bet nomira parādiem apkrāvies. Bet vecais Silva nepalaida garām nekā neizmantota, lai cik tas būtu niecīgs. Un tādi ir viņi visi. Skatieties te otrpus žogam, līdz pašam ceļam te visur iedēstītas pupas. Mums neienāktu prātā darīt tik sīkas lietas, bet Silva par to domāja! Un tagad viņam Sanleandrā ir māja, un viņš brauc automobilī, kas maksājis vismaz četri tūkstoši dolāru. Un tomēr viņa dārzā mājas priekšā aug sīpoli. Par tiem vien viņš gadā ieņem trīssimt dolārus. Es zinu, viņš pagājušā gadā nopirka desmit akru zemes — viņam par tiem prasīja tūkstoš dolāru akrā. Viņš pat acis nepamirkšķināja. Viņš zināja, ka visu to dabūs atpakaļ, pat vēl vairāk. Kalnos viņam ir piecsimt astoņdesmit akru liels rančo, bet nopirkts par sviestmaizi. Un es jums saku, ja man būtu tā nauda, ko viņš tur pelna, es varētu katru dienu sev iegādāties jaunu auto. Tur viņam ir zirgu audzētava, un jūs tur atradīsit zirgus, sākot ar vissmagāko darba zirgu līdz pirmšķirīgam rikšotājam.»
«Jā, bet… kā tad viņš to visu ieguva?» Saksona jautāja.
«Gudri saimniekojot. Es jums jau teicu — visa šī nolādētā ģimene strādā. Viņi nekaunas uzlocīt piedurknes un strādāt ar lāpstu — dēli un meitas, znoti, vecais pats un visi viņa mazie bērni. Viņiem ir vecs sakāmvārds, ka četri gadi vecs zēns nav nekam vērts, ja viņš nevar izganīt govi pa lielceļa malām un kopt to. Redziet, Silvas, viss Silvu bars audzē zirņus — simts akru, astoņdesmit akru tie apdēsta ar tomātiem, trīsdesmit akru ar sparģeļiem, desmit akru ar rabarberiem, četrdesmit akru ar gurķiem — o, un viņi audzē vēl daudz ko.»
«Jā, bet kā viņi to visu panāk?» Saksona jautāja tālāk. «Mēs arī nekad neesam kautrējušies un kaunējušies strādāt. Mēs visu laiku esam grūti strādājuši. Es varu ar darbu tikt labāk galā nekā portugāliete, to es redzēju džutas fabrikā. Tur bija vesels bars jaunu portugāļu meiteņu pie aužamām stellēm, un es tās visas pārspēju. Ne tikai darbs vien te svarīgs. Bet kas gan cits?»
Telefona līnijas strādnieks raudzījās uz Saksonu, it kā nezinādams, ko īsti lai saka.
«Jā, es bieži esmu to sev jautājis. Mēs esam labāki nekā šie skrandainie ieceļotāji, es sev saku. Mēs šeit bijām pirmie, un mums pieder šī zeme. Varu iepērt kuru katru dago, ko izperinājušas Azoru salas. Ari mana izglītība ir labāka. Bet kā tas var būt, ka viņi mūs visur pārspēj, atņem mūsu zemi un atver sev bankās tekošus rēķinus? Vienīgā atbilde, ko varu rast, ir tā, ka mums nav viņu uztveres. Mēs pienācīgi nenodarbinām savas galvas. Ar mums kaut kas nav kārtībā. Lai nu kā, mēs nebijām tik gudri, kad lauki vēl piederēja mums. Mēs ar zemi tikai rotaļājāmies. Vai lai jums to pierādu? Tādēļ es jūs te ievedu — lai parādītu, kā vecais Silva ar savu baru rīkojas ar zemi. Apskatiet šo zemi. Seit dzīvo kāds viņa Azoru brālēns, kas tikko ieceļojis un sāk te savas fermera gaitas. Viņš maksā Silvām krietnu naudiņu, bet drīz pats būs tik tālu, ka atpirks kādam paputējušam amerikānim viņa zemi.