Apskatiet še to — labāk būtu, ja jūs visu to redzētu vasarā. Neviena colla zemes te nav atstāta neizmantota. Kur mums tikko ienāk viena vāja raža, viņi ievāc četras treknas ražas. Un skatieties, kā viņi to dara — jāņogu krūmi starp augļu koku rindām, abās pusēs kokiem zaļo pupu rindas, un tur, kur koki beidzas, atkal zirņi līdz rindas galam. Vecais Silva nepārdotu šo zemes gabalu pat par piecsimt dolāriem akrā skaidrā naudā, kaut gan no mana vectēva pirka par piecdesmit dolāriem akrā un izmaksas termiņi bija stipri gari. Un te nu, lūk, es esmu — telefona sabiedrības strādnieks, kas ievelk telefonu Silvas brālēnam, bet šis brālēns neprot pat amerikāniski runāt.
Pupas ceļmalā — jā, kad Silvām ienāca prātā šī ideja, viņš nopelnīja ar cūkbarību vairāk, nekā mans vectēvs saņēma no visas savas zemes. Mans vectēvs, par tām runājot, raustīja degunu. Viņš nomira līdz kaklam iestidzis parādos, un īpašums bija apgrūtināts hipotēkām. Audzēt tomātus iesaiņojamā papīrā — vai esat par to kādreiz dzirdējis? Mans tēvs ņirgājās, kad pirmoreiz redzēja portugāļus tā darām. Un viņš turpināja ņirgāties. Bet tas netraucēja viņus ievākt lielisku ražu, kamēr mana tēva nelielo tomātu plantāciju apēda melnie kukaiņi. Mums nav dota viņu uztvere, varbūt trūkst arī veiklības un prasmes, vai kaut kā cita. Apskatiet šo zemes gabalu — četras ražas gadā, un katra colla zemes prasa divkāršas pūles. Redziet, še pilsētu tuvumā viens akrs zemes ienes vairāk, nekā senās dienās mums ienesa piecdesmit akri. Portugāļi ir īstie lauksaimnieki un zemes kopēji, mēs turpretim nekā nesaprotam no visa tā un nekad arī neesam sapratuši.»
Saksona sarunājās ar telefona līnijas strādnieku, izprašņāja viņu un viņa vadībā visu apskatīja. Paskatījies pulkstenī un redzēdams, ka jau viens, viņš atsveicinājās un devās atpakaļ pie pārtrauktā darba — ievilkt telefonu pēdējam Azoru salu emigrantam.
Ejot caur pilsētu, Saksona nesa savu mugursomu rokā, bet, iznākot uz lauku ceļa, uzmeta to uz muguras un pasita instrumentu padusē.
Jūdzi nogājuši, viņi apstājās pie kāda krūmiem apauguša strauta, kas šķērsoja lielceļu. Bilijs būtu apmierinājies ar sviestmaizēm vien, ko Saksona bija sagatavojusi vēl Priežu ielas namiņā, bet viņa nepiekrita. Saksona neatlaidās, ka jākur uguns un jāuzvāra arī kafija. Ne jau tādēļ, ka pati to ļoti kārotu, bet viņa jau pašā sākumā vēlējās, lai šis ceļojums būtu Bilijam pēc iespējas ērts un tīkams. Vēlēdamās radīt viņā sajūsmu, kas līdzinātos viņas pašas priekam, Saksona negribēja iznīcināt šīs sajūsmas varbūtējo dzirkstelīti ar kaut ko tik netīkamu kā aukstām brokastīm.
«Viens, kas mums jāizmet no galvas, ir steiga. Mums nekur nav jāsteidzas, un gluži vienalga, vai darba diena vai svētdiena. Mēs tagad nodosimies izpriecām, tā būs mūsu dēka, līdzīga tām, par ko lasām grāmatās. O! Es vēlētos, kaut tagad mani redzētu tas zēns, ar ko kopā zvejoju pie Kazu salas! Oklenda esot īstā starta vieta, viņš teica. Nu — nu jā, un mēs esam startējuši, vai nav tiesa? Seit mēs apmetīsimies un vārīsim kafiju. Tev jākur uguns, Bilij, es atnesīšu ūdeni un izsaiņošu lietas.»
«Vai zini,» Bilijs teica, kamēr viņi gaidīja, līdz ūdens sāks vārīties. «Vai zini, ko man tas atgādina?»
Saksona ļoti labi zināja, bet purināja galvu. Viņa vēlējās, lai viņš to pasaka.
«To otro svētdienu pēc tam, kad biju ar tevi iepazinies un mēs ar Princi un Karali devāmies pastaigas braucienā uz Moragas ieleju. Toreiz tu arī izsaiņoji ēdamlietas.»
«Tikai tās bija daudz bagātākas brokastis,» viņa, laimīgi smaidīdama, piebilda.
«Bet brīnos, kādēļ mēs toreiz nedzērām kafiju,» Bilijs turpināja.
«Varbūt tādēļ, ka tas būtu izskatījies pēc precētu ļaužu saimniecības,» viņa smējās, «kaut kas, ko Mērija nosauktu par nepieklājīgu …»
«Vai rupju,» Bilijs tai iekrita valodā. «Viņa vienmēr lietoja šo vārdu.»
«Un paskaties, kas no viņas iznācis!»
«Tā arvien ir,» Bilijs drūmi teica. «Esmu ievērojis, ka tās, kas grib būt vissmalkākās un cimperlīgākās, ir pirmās, kas aiziet tādu ceju. Viņas ir kā daži zirgi, kas trūkstas no tādām lietām, no kurām vismazāk baidās.»
Saksona klusēja. Viņu vienmēr nomāca vārdos neizsakāmas skumjas, tiklīdz pieminēja Berta atraitni.
«Es zinu vēl kaut ko, kas tai dienā notika, bet to tu nekad nevarēsi atminēt,» Bilijs teica, iegrimis pagātnes atmiņās. «Es varētu vai derēt, ka tu to neuzminēsi!»
«Tad nu gan es gribētu zināt,» Saksona teica, bet viņas acis skaidri pauda, ka viņa jau uzminējusi.
Bilija acis atsaucās viņas skatienam, un viņš, neviļus noliecies, satvēra Saksonas roku un maigi spieda to pie sava vaiga.
«Cik tā neizsakāmi maza, ak Dievs!» viņš teica sagūstītajai rokai un tad paskatījās uz Saksonu, kas bija neizsakāmi priecīga par Bilija vārdiem. «Mēs laikam sākam atkal no gala savu mīlas spēli, vai ne, Sakson?»
Viņi abi labi paēda, un Bilijs izdzēra trīs prāvas krūzes kafijas.
«Vai zini, tīrais lauku gaiss rada lielisku ēstgribu,» viņš murmināja un paņēma piekto sviestmaizi. «Varētu apēst vai veselu zirgu un pēc tam to noslīcināt kafijā.»
Saksonas domas nodarbināja tas, ko bija stāstījis jaunais telefona līnijas strādnieks, un viņa tagad apcerēja visu dzirdēto.