«O!» viņa iesaucās. «Mēs jau daudz ko esam iemācījušies.»
«Vienu lietu katrā ziņā esam izpratuši,» Bilijs teica. «Un proti, ka šī nav īstā vieta mums, jo akrs zemes šeit maksā tūkstoš dolāru un mums kabatā ir tikai divdesmit.»
«O, bet mēs šeit arī nemaz nepaliksim,» viņa to ātri pārtrauca. «Bet tie tomēr ir portugāļi, kas devuši zemei šo augsto cenu un iegūst lielās ražas — sūta savus bērnus skolā … un viņiem ir bērni, un, kā tu teici, tik apaļi kā sviesta lodītes.»
«Noņemu viņu priekšā cepuri,» Bilijs atbildēja. «Un tomēr es sev vēlētos labāk četrdesmit akru par simts dolāriem akrā nekā četrus akrus par tūkstoš dolāriem akrā. Es vienmēr baidītos kaut kā no tiem noslīdēt, vai saproti?»
Saksona viņu it labi saprata, un savos sirds dziļumos ari viņa vēlējās to pašu. Savā ziņā viņai bija iedzimtas iepriekšējo paaudžu alkas pēc plašuma, kaut ari ne tādos milzu apmēros.
«Nu, šeit mēs nekādā ziņā nepaliksim,» viņa Bilijam apgalvoja. «Mēs sākām ceļojumu, lai iegūtu nevis četrdesmit, bet gan simts sešdesmit akru brīvās valsts zemes.»
«Jā, man arī liekas, ka valsts mums to parādā par visu, ko mūsu tēvi un mātes darījuši. Es saku, Sakson, ja kāda sieviete šķērsojusi prēriju, kā tava māte to darījusi, un ja kāds vīrietis un sieviete tādā veidā indiāņu noslepkavoti, kā mans vectēvs un vecā māte, tad valsts mums tomēr ir kaut ko parādā.»
«Jā, un mūsu pienākums šo parādu piedzīt.»
«Un to mēs arī darīsim, to mēs darīsim, par to tev nav jābaidās — to mēs panāksim kaut kur sarkankoku mežos uz dienvidiem no Monterejas.»
Tikai vēlā pēcpusdienā viņi nonāca Nailsā. Šķērsojuši Haivardu, viņi pēc tam nogriezās no galvenā ceļa un, ejot pa braucamiem ceļiem līdztekus lielceļam, apskatīja laukus, kas bija apstrādāti un izmantoti līdz pēdējai iespējai. Saksona izbrīnā vēroja brūnādainos emigrantus, kas še bija ieradušies bez graša kabatā un pratuši izdabūt no zemes divsimt, piecsimt un tūkstoš dolāru no akra.
Ikviena roka te bija nodarbināta. Sievietes un bērni tāpat strādāja uz lauka kā vīrieši. Zemi apgrieza bezgalīgi daudzas reizes. Šķita, ka viņi tai nekad neļauj atpūsties. Bet tas atmaksājās. Un tam vajadzēja atmaksāties, jo citādi viņu bērni nevarētu iet skolā, ne arī daudzi no viņiem varētu braukāt savos smieklīgi mazajos rateļos vai arī stipros vieglos ratos.
«Paskaties uz viņu sejām,» Saksona teica. «Viņi ir laimīgi un apmierināti. Viņi neizskatās tā, kā mūsu kaimiņi pēc tam, kad bija sācies streiks.»
«Jā, viņiem klājas labi,» Bilijs piekrita, «to jau var pa gabalu redzēt. Bet lai viņi nelielās — to es tev saku tikai tādēļ, ka viņi mūs piekrāpuši un izspieduši no mūsu pašu zemes.»
«Bet viņi jau nemaz nedomā lielīties, to nevar manīt,» Saksona iebilda.
«Nē, to viņi arī nedara, kad tā labi padomāju. Bet vienalga, viņi nemaz tik gudri nav. Varu derēt, ka par zirgiem spēju tiem pastāstīt diezgan daudz, ko viņi nemaz nezina.»
Saule jau taisījās rietēt, kad viņi sasniedza pilsētiņu. Bilijs, kas pēdējās desmit minūtes bija klusējis, vilcinoties tagad izteica savu priekšlikumu.
«Saki… mēs varbūt varētu noīrēt istabu viesnīcā un pārgulēt. Kā tu domā?»
Bet Saksona enerģiski papurināja galvu.
«Kā tu domā, cik ilgi mums pietiks ar divdesmit dolāriem, ja sāksim tā rīkoties jau pašā sākotnē? Vienīgais pareizais ir sākt tūlīt no paša sākuma. Mūsu nodoms nebija pārnakšņot viesnīcā.»
«Labi,» Bilijs piekrita. «Esmu visādi ar mieru. Domāju tikai par tevi.»
«Tādā gadījumā vienmēr atceries, ka es turu līdzi,» viņa izlīdzinādama teica. «Bet tagad mums jārūpējas par vakariņām.»
Viņi nopirka gaļu, kartupeļus, sīpolus, duci labu ābolu un devās no pilsētas laukā līdz kādam krūmu un koku pudurim, kur, kā viņi zināja, tecēja neliels strauts. Koku aizvēnī uz kāda smilšu laukumiņa viņi sev iekārtoja naktsmītni. Tuvumā bija pietiekoši daudz sausas malkas, un Bilijs jautri svilpoja, to lasīdams un cirzdams. Saksona, kas labi pazina katru viņa jutoņas noskaņojumu, kļuva gluži jautra, dzirdot šīs briesmīgi nepareizās skaņas. Viņa klusi smaidīja sevī, izklājot segas, vispirms no smiltīm nolasījusi visus žagarus un paklājusi apakšā bur- audeklu. Viņai bija vēl daudz jāmācās, kā vārīt un cept ugunskurā, bet drīz vien viņa guva labas sekmes. Viņa atklāja, ka svarīgāk ir lietderīgi izmantot uguni, nekā to sakurt milzīgi lielu. Uzvārījusi kafiju, viņa ielēja kannā vēl ceturtdaļtases auksta ūdens, lai nostātos biezumi, un tad novietoja kannu tuvu ugunij, kur bija gan pietiekoši silts, bet ne tik karsts, lai tā sāktu vārīties. Šķēlēs sagrieztos kartupeļus un sīpolus viņa cepa vienā laikā, bet katru savā pannas malā, un izcepusi ielika savā skārda šķīvī, apsedza ar Bilija šķīvi un uzlika uz kafijas kannas. Uz sausās karstās pannas tagad cepa gaļu, un Bilijs bija gluži sajūsmināts. Noņēmusi gaļu, Saksona uz īsu brīdi ielika pannā kartupeļus un sīpolus, lai tos vēl ātri sakarsētu.
«Ko citu vēl lai vēlos?» Bilijs apmierināts iesaucās, beigdams iztukšot pēdējo krūzi kafijas un tīdams cigareti. Viņš bija izstiepies visā garumā uz sāniem un atbalstījies uz rokas. Ugunskurs dega gaišās liesmās, un plīvojošā gaismā Saksonas sejas krāsa šķita vēl siltāka nekā parasti.
«Redzi, kad mūsu senči atradās ceļojumā, viņiem bija pastāvīgi jābaidās no indiāņiem, plēsīgiem zvēriem un citām briesmām. Bet mēs šeit guļam droši kā mātes pūra lādē. Un šīs smiltis! Vai labāku gultu maz var vēlēties? Mīkstas kā pūkas. Ak tu manu mazo indiānīt, tu izskaties tik labi! Es tev saku — vairāk par sešpadsmit gadiem tev neviens nedos.»
«Tiešām?» viņa jautri iesaucās, pagrieza galvu sāņus un lika pamirdzēt saviem baltajiem zobiem. «Ja tu tur negulētu un nesmēķētu cigareti, es tev jautātu, vai māte tev atjāvusi tik ilgi palikt laukā, manu dārgo zēn!»