«Klausies!» viņš iesāka, velti mēģinādams izlikties nopietns. «Es tev labprāt kaut ko jautātu, ja tu varētu man apsolīt nedusmoties. Es, bez šaubām, negribu aizvainot tavas jūtas, bet vēlos kaut ko zināt, un tas ir kaut kas ļoti svarīgs.»
«Jā, kas tas ir?» viņa jautāja, brīdi velti gaidījusi.
«Nu, tikai tas, Sakson. Es tevi briesmīgi mīlu, bet tuvojas nakts, un mēs esam tūkstošiem jūdžu no visiem projām, un — nu labi, tas, ko es vēlējos zināt, ir: vai mēs patiešām esam precējušies, tu un es?»
«Tiešām, mēs esam precējušies,» viņa apgalvoja. «Nu, bet kādēļ?»
«Ak, nekas. Es tikai gribēju pārliecināties, jo pretējā gadījumā pēc tiem ieskatiem, kā esmu audzināts, šī nebūtu īstā vieta …»
«Neblēņojies,» viņa stingri teica. «Se ir īstā vieta un īstais laiks, lai tu ietu un sameklētu rītam malku. Es pa to laiku nomazgāšu traukus un uzposīšu virtuvi.»
Viņš paklausīgi piecēlās, bet vispirms tam vajadzēja viņu apskaut un pievilkt sev klāt. Neviens no viņiem nerunāja ne vārda, bet, kad viņš bija aizgājis, Saksonas sirds nemierīgi sita, un no viņas lūpām raisījās klusa pateicības dziesma.
Uznāca nakts, tumša un ar nespodru zvaigžņu spul- goņu. Bet zvaigznes pašas bija noslēpušās aiz mākoņiem, tās nāca — un neviens no viņiem nebija redzējis, no kurienes. Kalifornijas skaistā vēlīnā vasara bija durvju priekšā. Gaiss bija silts, un nejuta ne mazākās vēja pūsmas, lai gan gaisā varēja manīt pirmos norādījumus uz vēso nakts dzesmu.
«Man ir tāda izjūta, it kā mēs tikai tagad sāktu dzīvot,» teica Saksona, kad Bilijs, salasījis malku, atnāca pie ugunskura un atsēdās tai blakus uz segām. «Šodien es iemācījos vairāk nekā Oklendā pa desmit gadiem.» Viņa dziļi ievilka elpu un izslējās. «Daudz grūtāk kļūt par zemkopi, nekā bijām to iedomājušies.»
Bilijs nekā nerunāja. Viņš blenza uz ugunskuru, un Saksona saprata, ka viņš par kaut ko domā.
«Nu, kas nu ir?» viņa jautāja, kad redzēja, ka viņš pieņēmis kādu lēmumu, un reizē uzlika savu roku viņa rokai.
«Es domāju par to rančo, ko gribam iegūt,» viņš atbildēja. «Šīs mazās lauku sētiņas ir skaistas un jaukas. Bet tās der ieceļotājiem. Bet mums, amerikāņiem — mums vajadzīgs plašums. Es gribu stāvēt kaut kur kalnā un apzināties, ka tā ir mūsu zeme, tāpat kā tā viņpus augstienei un arī nākošā augstiene, zināt, ka aiz nākošā kalna ir līcis, kur ēd mūsu zirgi un jauni kumeļi, kas skrej un ganās ar tiem kopā. Tu zini, ar zirgu audzēšanu var nopelnīt labu naudu; sevišķi izdevīgi audzināt darba zirgus — par tiem maksā tūkstoti astoņus simtus, pat divus tūkstošus. Viņi maksā septiņus līdz astoņus simtus par četrus gadus vecu ķēvju pāri; jā, gandrīz katru dienu viņi pilsētās tā maksā. Labas ganības, tādu klimatu kā šeit, un, nelabvēlīgam laikam iestājoties, jumtu virs galvas un nedaudz siena, ja ilgi saglabājas nelabvēlīgs laiks. Es par to līdz šim nebiju domājis, bet varu teikt, ka tagad kļūstu gluži traks pēc sava rančo.»
Saksona bija pati uzmanība. Šeit viņa ieguva jaunas ziņas par lietām, kas bija tuvas viņas sirdij, un svarīgākais pie tam bija tas, ka šo ziņu devējs ir Bilijs.
«Kārtīgā lauku saimniecībā būs vieta arī tādām lietām, tāpat kā visām citām,» viņa uzmundrinādama teica.
«Protams. Mājas tuvumā mums būs saknes, augļi, vistas un viss, kas vajadzīgs — tāpat kā portugāļiem, bet tālāk projām jābūt ganībām, kur ganīties zirgiem.»
«Bet vai zirgi nav ļoti dārgi, Bilij?»
«Nē, ne sevišķi. Ielu akmens segumi ātri saēd zirgus. Un tos es ņemšu sākumam — tos, kas nebūs vairs derīgi pilsētai; nu, to lietu es labi protu! Nederīgos zirgus pārdod izsolēs, tie mums derēs vēl daudzus, daudzus gadus, viņi neder tikai akmeņiem klātajās pilsētas ielās.»
Ilgāku laiku bija klusums. Dziestošā ugunskura gaismā abu fantāzijā tēlojās viņu nākošā saimniecība.
«Ir brīnišķi kluss, vai ne?» Bilijs beidzot teica un piecēlās. Viņš pavērās apkārt. «Un tik melns kā vesels bataljons melnu kaķu.» Viņš nopurinājās, aizpogāja mēteli un iemeta dziestošajā ugunskurā dažus zarus. «Un tomēr šeit ir visjaukākais klimats pasaulē. Zēns būdams, bieži dzirdēju, kā mans tēvs lielīja Kalifornijas klimatu. Reiz viņš aizceļoja uz austrumiem un nodzīvoja tur vienu vasaru un vienu ziemu, bet tad viņam arī bija diezgan.»
«Mana māte arvien teica, ka nekur citur pasaulē neesot zemes ar tādu klimatu, kā šeit. Cik brīnišķi vajadzēja būt, kad šeit ieradās pirmie kolonisti, kas bija šķērsojuši tuksnešus un augstienes. Viņi dēvēja šo zemi par apsolīto, kur piens un medus tek. Zeme bijusi tik bagāta un auglīga, ka vajadzējis tikai drusku parakņāt — Kadijs arvien mēdza tā teikt.
«Un visur bija medījumi,» Bilijs turpināja. «Mana tēva audžutēvs misters Robertss mēdza stāstīt, ka, dzenot lopus no Sanjoakīnas uz Kolumbijas upi, viņi bijuši četrdesmit vīri un nekad neņēmuši līdzi pārtiku; vienīgi pulveri un sāli. Viņi pārtikuši no medījumiem, ko nošāvuši.»
«Kalni bijuši pilni stirnu, un netālu no Santarozas mana māte redzējusi veselus barus aļņu. Uz turieni mēs kādreiz aiziesim, Bilij. Es tik ļoti labprāt gribētu reiz redzēt Santarozu.»
«Un, kad mans tēvs vēl bijis gluži jauns cilvēks un dzīvojis uz ziemeļiem no Sakramento, purvi bijuši pilni pelēku lāču. Viņš tos bieЈi šāvis. Un, ja gadījies kādu no tiem sastapt klajā laukā, viņš un meksikāņi tos ķēruši ar laso, vai zini. Viņš arvien teica, ka tāds zirgs, kas nebaidījies no pelēkā lāča, maksājis desmit reizes dārgāk nekā pārējie. Un panteras — citi tās mēdz saukt par pumām — cik to nav bijisl Jā, protams, mēs iesim uz Santarozu! Varbūt mums piekrastes zemes nepatiks, tad jau tā kā tā būs jākāto tālāk.»