Uguns bija jau gandrīz izdzisusi. Saksona bija sakārtojusi matus naktsguļai. Viņiem nevajadzēja sevišķi gatavoties, lai varētu doties pie miera, un pēc dažām minūtēm viņi jau atradās viens otram blakus zem segām. Saksona aizvēra acis, bet nevarēja aizmigt. Nekad vēl viņa nebija gulējusi zem klajām debesīm, un kā arī pūlējās, tomēr nevarēja atvairīt dīvaino izjūtu. Tam vēl pievienojās nogurums, ko tā sajuta locekļos, un sākumā tik mīkstās smiltis par lielu brīnumu tagad nemaz vairs nelikās mīkstas. Pagāja kāda stunda. Viņa mēģināja sev iegalvot, ka Bilijs aizmidzis, kaut gan zināja, ka viņš neguļ. Ugunskurā iesprakšķējās kāds zariņš, un viņa izbijusies sarāvās. Viņa bija pārliecināta, ka arī Bilijs sakustējies.
«Bilij,» viņa čukstēja. «Vai tu esi nomodā?»
«Jā,» viņš klusu atbildēja, «un man rādās, ka šīs smiltis ir cietas kā cementa grīda. Man tas, protams, vienalga, bet kas to būtu domājis.»
Viņi nedaudz pārmainīja stāvokļus, bet nespēja izbēgt no cietās guļvietas, kas nogurušajiem locekļiem bija īsta mocība.
Pēkšņi viņus izbiedēja metāliskas švirkstošas skaņas — tas bija sienāzis, kas sāka čirkstēt netālu no viņiem. Saksona kādu brīdi klusēja, līdz Bilijs iesaucās:
«Visu svēto vārdā, kas tas varētu būt?»
«Vai tu domā, ka tā varētu būt klaburčūska,» viņa nedabīgi mierīgi jautāja.
«Taisni par to es domāju.»
«Es reiz redzēju divas Baumaņu drogu veikala skatlogā. Un zini, Bilij, tām ir indes zobi, un ja tās kādam iekož, inde ieplūst kodumā.»
«Br-r-r-r,» Bilijs drebinājās, un viņa bailes nebija izlikšanās vien. «Droša nāve, to katrs zina, tikai Bosko paliek sveiks un vesels. Vai tu viņu atceries?»
«Viņš tās ēd dzīvasl Viņš tās ēd dzīvas! Bosko! Bosko!» Saksona atbildēja, atdarinot gadatirgu čūsku dīdītāja izsaucienus.
«Visi Bosko liek čūskām izlauzt indes zobus. Tas viņiem jādara. Jā, jā! Bet ir gan savādi, ka es nevaru aizmigt. Es vēlētos, kaut tas nolādētais bļāvējs turētu muti. Labprāt būtu zinājis, vai tā ir klaburčūska, vai nav.»
«Nē, tā nevar būt čūska,» Saksona noteikti teica. «Visas klaburčūskas jau sen izskaustas.»
«Bet kur tad Bosko ņem savas?» Bilijs jautāja, un viņa jautājumā bija nenoliedzama loģika. «Un kādēļ tu neguli?»
«Laikam tādēļ, ka te viss tik neparasts,» bija Saksonas atbilde. «Redzi, es nekad vēl neesmu gulējusi laukā.»
«Es arī ne. Un vienmēr iedomājos, ka tas ir ļoti patīkami.» Viņš pagrozījās, bet smiltis kā bija, tā palika cietas, varēja grozīties un griezties, kā vien gribēja. Viņš dziļi nopūtās. «Ar laiku droši vien pie tā pieradīsim. Ko citi var, to arī mēs varam, un ir ļoti daudz tādu cilvēku, kas
guļ zem klajas debess. Tas ir ļoti veselīgi. Mēs esam brīvi kā putni gaisā, mums nav jāmaksā īres nauda, un esam paši savi kungi…»
Viņš pēkšņi apklusa. Krūmos kaut kas iečabējās. Bet, tiklīdz viņi mēģināja noteikt, no kuras puses nāk troksnis, tas neizskaidrojamā kārtā atkal apklusa, un atjaunojās, tikko tie gribēja aizvērt nogurušās acis.
«Izklausās, it kā kāds gribētu mums zagšus pielavīties,» Saksona teica un ciešāk piekļāvās Bilijam.
«Lai nu kā, bet indiāņi tie nekādā ziņā nav,» bija vienīgais, ar ko viņš to varēja mierināt. Tad viņš nožāvājās. «Ak nieki! No kā lai mēs baidāmies? Padomā, kas nebija jāizcieš mūsu senčiem.»
Pēc kāda brīža Saksona juta viņa plecus trīsam un zināja, ka viņš smejas.
«Man ienāca prātā notikums, ko bieži mēdza stāstīt mans tēvs,» viņš paskaidroja. «Tas bija par Suzannu Kleg- hornu — vienu no Oregonas apguvējām. Viņa dēvēta par aklo Suzannu, bet šaut tā pratusi kā pats nelabais. Reiz prērijā viņu ratu karavānai uzbrukuši indiāņi. Visi rati sagriezti lokā, cilvēki un vērši atradušies šā loka iekšpusē. Viņi drīz vien piespieda indiāņus bēgt un daudzus nogalināja. Karavāna bija par stipru, lai to tādā kārtā pieveiktu, un tādēļ indiāņi izdomāja citu līdzekli, lai izvilinātu atnācējus no ratu cietokšņa. Viņi atveda divas baltās meitenes, ko bija sagūstījuši citā vietā, un, nostājušies tā, ka aplenktie var viņus saredzēt, bet lodes nevar sasniegt, sāka tās mocīt. Indiāņi bija pārliecināti, ka baltie to nespēs noskatīties un tiem uzbruks, un tad indiāņi būs viņus dabūjuši tur, kur vēlējās redzēt.
Baltie vīri nekā nespēja darīt. Ja viņi izietu no sava ratu cietokšņa, lai glābtu meitenes, indiāņi tos pieveiktu un pēc tam uzbruktu karavānai. Tas nozīmētu drošu nāvi visiem. Bet ko dara vecā Suzanna? Viņa paņem vecu gar- stobrainu Kentuki tipa šauteni un trīsreiz tik daudz pulvera kā parasti un tēmē uz kādu lielu indiāni, kas sevišķi cītīgi spīdzina meitenes; tēmē un nospiež gaili. Šāvienam atskanot, viņa pati nokrita augšpēdu, un plecs tai sāpēja un bija gluži greizs līdz pat Oregonai, bet lielo indiāni viņa tomēr notrieca no kājām. Viņš vairs nepaguva ievākt ziņas, kas ar viņu notika.
Bet, taisnību sakot, to es nepavisam negribēju stāstīt. Vecajai Suzannai bija pamatīga vājība pret Džonu Mieža- graudu. Pie pirmās izdevības viņa piesūcās līdz acīm. Viņas dēli, meitas un vīrs visi rūpīgi sargāja, lai viņas tuvumā negadītos kaut kas pa tvērienam.»
«Bet kas tad?» Saksona jautāja.
«Džons Miežagrauds. — O, tu nezini, kas tas ir. Tas ir sens viskija nosaukums. Nu labi, kādu dienu viņiem visiem kaut kur jāiet; ja nemaldos, to vietu, kur viņi, no Oregonas aizgājuši, bija apmetušies, sauca par Bodegu. Vecā Suzanna žēlojās, ka viņu mokot briesmīgas reimatisma sāpes un viņa nevarot paiet. Bet viņas ģimene arī bija gudra. Mājās viņiem bija divu galonu liela muciņa ar viskiju. Viņi teica — labi, lai Suzanna paliekot mājās, bet, pirms tie aizgāja, vienam no mazdēliem vajadzēja uzkāpt kokā un piesiet muciņu sešdesmit pēdu augstu virs zemes. Bet, kad viņi vakarā atgriezās mājās, vecā Suzanna tomēr gulēja virtuvē uz grīdas galīgi piedzērusies.»