«Viņa, droši vien, uzkāpa kokā,» Saksona teica, kad Bilijs vēl arvien klusēja.
«Nē, to viņa nedarīja,» viņš triumfēdams iesmējās. «Viņa palika kubulu tieši zem viskija muciņas, paņēma savu veco bisi, sašāva muciņu, un nu viņai atlika tikai izlakt no kubula viskiju.»
Saksona pašreiz- taisījās iemigt, kad krūmos atkal iečabējās, un šoreiz troksnis jau šķita daudz tuvāk. Viņas satrauktā fantāzija lika tai iedomāties, ka tas ir kāds plēsoņa, kas grib viņiem tumsā uzbrukt.
«Bilij,» viņa čukstēja.
«Jā, es arī klausos,» skanēja viņa atbilde — viņš arī bija nomodā.
«Kā tu domā, vai tā tik nav pantera, vai varbūt… lūsis?»
«Nevar būt. Tie jau sen izskausti. Te taču ir mierīgs zemkopības rajons.»
Viegla vēja pūsma lika koku galotnēm maigi iešalkties, un Saksona notrīsēja. Mistisko sienāža dziesmu pēkšņi pārtrauca, un čabošais troksnis izvērtās dobjā smagā di- poņā, kas lika Bilijam un Saksonai piecelties sēdus. Bet nu viss apklusa, un viņi atkal atlaidās guļus, kaut gan tagad klusums tiem šķita draudīgs.
«Hm,» Bilijs atviegloti nopūtās. «Tagad es zinu, kas tas bija. Trusītis. Esmu redzējis tos ar pakaļkājām bungojam zemi.»
Velti Saksona pūlējās aizmigt. Laikam ritot, smiltis kļuva arvien cietākas un cietākas. Sāpēja viss ķermenis. Un, kaut gan prāts to atvairīja, viņas fantāzija nenogura, iztēlojoties draudīgās briesmas visspilgtākās krāsās. Lūk, atkal jauns troksnis. Tā nebija ne čaboņa, ne dipoņa, bet šķita, it kā caur krūmiem līstu kāds liels dzīvnieks. Viņi dzirdēja liecamies un lūstam zarus, vienreiz pat bija skaidri dzirdams, ka atliec zarus un pēc tam tie atkal atlec atpakaļ.
«Ja pirmoreiz dzirdējām panteru, tad tagad tam jābūt zilonim,» bija Bilija neiepriecinošais spriedums. «Tas jau ir pamatīgs svars. Ieklausies vien! Un nāk arvien tuvāk.»
Brīžiem troksnis apklusa, bet ikreiz atkārtojoties tas bija dzirdams arvien tuvāk un tuvāk. Bilijs atkal piecēlās sēdus un ar vienu roku apskāva Saksonu, kas arī bija atsē- dusies.
«Neesmu aizvēris ne aci,» viņš teica. «Lūk, jau atkal viņš trokšņo. Kaut es to varētu saredzēt.»
«Spriežot pēc trokšņa, tas varētu būt arī pelēkais lācis,» Saksona teica, zobiem klabot pa daļai no bailēm, pa daļai no vēsās nakts dzesmas.
«Sienāzis tas nav, tas ir skaidrs.»
Bilijs grasījās kāpt laukā no segām, bet Saksona satvēra viņu aiz rokas.
«Ko tu gribi darīt?»
«Es parasti nebaidos,» viņš atbildēja. «Bet, vaļsirdīgi runājot, Sakson, tas mani sāk nervozēt. Ja drīz nenoskaidrošu, kas tas ir, es kļūšu gluži traks. Es gribu iet paskatīties.»
Nakts bija tik tumša, ka tai momentā, kad Saksona nevarēja Biliju vairs ar roku aizsniegt, viņš bija tās skatienam izzudis. Troksnis bija apklusis, un zem viņa soļiem lūza sausie zari. Pēc dažām minūtēm viņš atgriezās un palīda zem segām.
«Man liekas, ka es to padzinu. Tam, jādomā, bija labākas ausis par mums abiem, un, dzirdot mani nākam, tas aizlavījās. Es arī pūlējos netrokšņot. Augstais Dievs, tas atkal klāt.»
Viņi atkal atsēdās. Saksona piegrūda Bilijam.
«Klausies!» viņa tikko dzirdami čukstēja. «Tas elpo. Dzirdēju nupat to sprauslojam.»
Brīkšķēdams salūza kāds sauss zars, un tik tuvu, ka viņi abi nemaz nekaunoties palēcās bailēs.
«Bet to es ilgāk vairs necietīšu,» Bilijs sadusmots iesaucās. «Tas jau drīz mums uzklups mugurā.»
«Bet ko tu domā darīt?» Saksona norūpējusies jautāja.
«Bļaušu tā, ka vai mati slienas stāvus. Gan es to nobiedēšu, lai tas būtu kas būdams.»
Viņš dziļi ievilka elpu un tad izgrūda mežonīgu kliedzienu.
Panākumi pārsniedza pat vispārdrošākās cerības, un Saksonas sirds trīsēja bailēs. Vienā mirklī tumsu pildīja visbriesmīgākais troksnis. Viņi dzirdēja, ka krūmi brīkšķēja zem smagiem ķermeņiem, kas attālinājās katrs uz savu pusi. Par laimi šie brīkšķi drīz apklusa, un troksnis arvien vairāk attālinājās.
«Nu, ko tu par to teiksi?» Bilijs pārtrauca klusumu. «Žēlīgais Dievs, boksa ļaudis teica, ka es ne no kā nebīstoties. Man prieks, ka viņi mani šovakar neredzēja!» Viņš ievaidējās. «Bet tagad esmu dabūjis visu, ko vēlējos un šīm nolādētajām smiltīm. Celšos augšā un iekuršu uguni.»
Uguni iekurt bija viegli, jo zem pelniem vēl kvēloja ogles, un iemestie zari drīz sāka degt. Aiz mākoņu plīvura zenītā iemirdzējās dažas zvaigznes. Bilijs paraudzījās uz tām, brīdi padomāja un sāka soļot uz krūmiem.
«Ko nu tu darīsi?» Saksona iesaucās.
«Ak, man ienāca kaut kas prātā,» viņš izvairīgi teica un drosmīgi izgāja no ugunskura gaismas loka.
Saksona ietinās segās līdz pat zodam un apbrīnoja viņa drosmi. Viņš nepaņēma pat cirvi un aizgāja virzienā, kur pirmīt bija izgaisuši trokšņi.
Pēc desmit minūtēm viņš atgriezās, pilnā kaklā smiedamies.
«Ak, šie velna bērni mani gan piemuļķoja. Beigu beigās sākšu baidīties pats no savas ēnas. Kas tas bija? Hm! To tu nekad neuzminēsi, kaut dzīvotu vai tūkstoš gadu. Bars teļu, un tie tiešām bija nobijušies vairāk nekā mēs.»
Viņš izsmēķēja cigareti un tad palīda zem segām blakus Saksonai.
«Es būšu gan varens zemnieks,» viņš zobojās, «ja mani var tā nobiedēt bars teļu. Varu derēt, ka ne mans, ne tavs tēvs nebūtu ne aci pamirkšķinājis. Jā, mūsu cilts pavisam nogājusi no grauda.»
«Nē, tas nav tiesa,» Saksona dedzīgi iesaucās. «Cilts ir laba, mēs esam tikpat labi kā mūsu senči, bez tam veselīgāki. Mēs tikai esam auguši citos apstākļos — tas ir viss. Mēs esam visu savas dzīves laiku pavadījuši pilsētās. Mēs pazīstam pilsētu trokšņus un visu, kas iederas pilsētā, bet nezinām nekā no tā, kas īpatns lauku dzīvei, jo esam auguši tālu no dabas. Bet tagad mēs atradīsim dabiskus dzīves apstākļus un pieradīsim pie tiem. Dosim paši sev drusku laika, un drīz vien tikpat mierīgi un droši gulēsim zem klajas debess, kā tavs vai mans tēvs senās dienās.»