«Bet ne uz smiltīm,» Bilijs vaidēja.
«To nemaz vairs nemēģināsim darīt. Mēs jau to iemācījāmies. Bet tagad esi kluss un liecies gulēt.»
Bailes bija izzudušas, bet smiltis, kam viņi tagad veltīja izcilu uzmanību, kļuva arvien neciešamākas. Bilijs beidzot iekrita snaudā, un tālumā jau atskanēja pirmā gaiļa dziesma, kad Saksona nogurusi aizvēra acis, bet smiltis bija un palika cietas, un viņas miegs bija nemierīgs.
Dienai austot, Bilijs izrausās no segām un iekūra spēcīgu uguni. No aukstuma trīsot, Saksona pielīda tuvāk ugunskuram. Abi bija noguruši un neizgulējušies. Saksona sāka smieties. Bilijs pievienojās, sākumā saīdzis un dusmīgs, bet viņa seja noskaidrojās, kad skatiens krita uz kafijas kannu, un nākošā acumirklī tā jau atradās uz uguns.
No Oklendas līdz Sanžozē ir četrdesmit angļu jūdžu, Bilijs un Saksona šo attālumu veica trīs dienās. Savā ceļā viņi vairs nesatika neviena, kas tik labprāt un daudz stāstītu kā jaunais telefona līnijas strādnieks, un pavisam reti gadījās tāds, ar ko varēja parunāt. Viņi redzēja ejam klaidoņus, kas ar segām uz muguras devās pa lielceļu gan uz ziemeļiem, gan dienvidiem. Iespaids, ko Saksona guva īsajās sarunās ar tiem, viņu pārliecināja, ka šie cilvēki vai nu nekā, vai arī ļoti maz var pastāstīt par lauku dzīves apstākļiem. Tie pa lielākai daļai bija veci vīri, vārgi vai arī alkohola saēsti, un viss, ko viņi zināja, bija tas, kur atrodama laba peļņa un labi darba apstākļi. Bet vietas, ko viņi minēja, bija ļoti tālu. Vienu lietu viņa tomēr no klaidoņiem dabūja zināt — apgabalu, ko viņa un Bilijs pašreiz šķērsoja, apsaimniekoja «mazie zemnieki», kas reti pieņēma algādžus un tikai lēto portugāļu darbaspēku. Zemnieki bija ļoti nelaipni. Viņi bieži vien ar tukšiem ratiem brauca garām Bilijam un Saksonai, bet nekad neuzaicināja tos sēsties iekšā. Ja Saksonai kādreiz radās izdevība viņiem kaut ko pajautāt, tie viņu aizdomīgi un ziņkāri apskatīja no galvas līdz kājām un atbildēja vai nu pa jokam, vai divdomīgi.
«Šie nolādētie nav amerikāņi,» Bilijs nikni teica. «Senās dienās visi cilvēki bija laipni viens pret otru.»
Bet Saksona atcerējās savu pēdējo sarunu ar Tomu.
«Tas ir laika gars, Bilij. Laika gars ir citāds. Un bez tam mēs vēl neesam necik tālu aizgājuši. Pagaidi, lai tiekam tālāk no lielajām pilsētām, un tu redzēsi, ka ļaudis kļūs laipnāki.»
«Tas jau ir īstais salašņu bars,» Bilijs rūca.
«Bet var būt, ka viņiem iemesls tādiem būt,» viņa smējās. «Nevar zināt, vai kāds no viņu dēliem nav streiklauzis, ko tu piekāvi.»
«Ja tikai es tam varētu ticēt,» Bilijs jocīgā dedzībā iesaucās. «Bet pat ja man piederētu desmit tūkstoš akru, es tomēr nevarētu zināt, vai tas vīrs, kas ienāk manā sētā ar savām segām uz muguras, nav tikpat labs, jā, varbūt pat labāks nekā es pats. Es mazākais pret viņiem tā izturēšos.»
Bilijs sākumā taujāja pēc darba visās zemnieku mājās, vēlāk gan tikai lielākās. Bet atbilde bija visur viena un tā pati. Dažās vietās gan teica, ka pēc lietus sākšoties aršana. Šur tur ara arī sausos laukus, bet šos darbus pa lielākai daļai veica paši zemnieki.
«Bet vai tad tu proti art?» Saksona jautāja.
«Nē, bet tas nevar būt sevišķi grūti. Ja redzēšu kādu aram, lūgšu, lai man to ierāda.»
Nākošās dienas pēcpusdienā Bilijam radās izdevība to darīt. Viņš pakāpās uz kāda žoga, kas ieskāva nelielu lauku, un redzēja vecu vīru aram.
«Ak, tas ir pavisam viegli,» Bilijs nicīgi teica. «Ja tāds vecs kraķis tiek ar to galā, tad es uzņemos tikt ar diviem tādiem galā.»
«Ej un pamēģini,» Saksona dedzīgi iesaucās.
«Bet kāda tam nozīme?»
«Vai tu baidies?» viņa to ķircināja, bet pati smaidīja. «Tev nekas cits nav jādara, kā tikai viņam jāpajautā. Vairāk viņš nevar, kā tevi noraidīt. Nu, un ja viņš to dara? Tu taču izturēji divdesmit raundus ringā pret «Čikāgas briesmām» un nepamirkšķināji pat acis.»
«Jā, bet tas ir pavisam kas cits,» viņš iebilda un, pārkāpis žogam, nolēca otrā pusē zemē. «Esmu ar mieru derēt ar divi pret vienu, ka vecais idiots mani aiztrieks pie visiem velniem.»
«Nē, to viņš nedarīs. Tev tikai viņam jāpastāsta, ka tu labprāt gribētu iemācīties art, un jālūdz atļauja izdzīt dažas vagas. Saki viņam, ka par to tam nekas nebūs jāmaksā.»
«U! Ja viņš sāks plātīties, es viņam to nolādēto arklu gluži vienkārši noņemšu.»
Stāvot pie žoga un attāluma dēļ sarunu nedzirdot, Saksona vēroja abus vīrus. Pēc dažām minūtēm arājs uzlika Bilijam uz kakla grožus un iespieda rokā arkla balstus. Tad zirgi sāka kustēties, un vecais vīrs gāja Bilijam blakus, dodot tam aizrādījumus, kā rīkoties. Kad viņi bija izdzinuši vairākas vagas, vīrietis pameta Biliju un, šķērsodams uzarto zemes gabalu, tuvojās Saksonai.
«Viņš jau agrāk kādreiz aris, vai ne?»
Saksona purināja galvu.
«Ne reizi vēl savā mūžā! Bet viņš labi pazīst zirgus.»
«Jā, to varēja redzēt, ka gluži nepraša viņš nav un visu ātri aptver.» Vecais zemnieks klusu iesmējās un nogrieza vīkšķi tabakas.
Neapartais gabals acīm redzami kļuva arvien mazāks, bet Bilijs nemaz nedomāja apstāties, un abi skatītāji pie žoga bija dziļi iegrimuši sarunā. Saksonas jautājumi bira kā krusa, un nepagāja ilgs laiks, līdz viņai bija skaidrs, ka šis vecais zemnieks līdzīgs jaunā telefona līnijas strādnieka tēvam, kādu viņš to bija tēlojis.
Bilijs izturēja līdz beigām, un, kad viss gabals bija uzarts, vecais saimnieks uzaicināja abus pārnakšņot pie viņa. Esot kāda piebūve, kas stāvot tukša, tur atrodoties arī neliela krāsns, un, kad izslaukšot govis, viņi dabūšot arī pienu. Un, ja Saksona vēloties izbaudīt lauksaimnieces priekus, viņa varot pamēģināt slaukt.