Ar slaukšanu viņai nelaimējās tā kā Bilijam ar aršanu, bet, kad viņš to diezgan bija zobojis, Saksona ieteica viņam pamēģināt savu laimi, un Bilijs tāpat cieta neveiksmi kā viņa. Saksonas vērīgās acis redzēja visu, un viņa jautāja daudz ko, līdz tai bija skaidrs, ka šeit viņa iepazinusies ar zemkopju dzīves ēnas pusi. Kā sēta, tā sētas saimnieks bija veclaiku. Še neviens nedomāja par to, kā pēc iespējas vairāk no zemes iegūt. Zemes bija par daudz, un to pienācīgi neapstrādāja. Visam bija gadījuma raksturs. Dzīvojamā māja, šķūnis un saimniecības ēkas bija diezgan paputējušas. Dārzs mājas priekšā nezāļu aizaudzis. Sakņu dārza nemaz nebija. Nelielais augļu dārzs bija vecs, nekopts un vārgulīgs. Koki greizi, tieviem stumbriem un pe- lēkti sūnu. Dēli un meitas dzīvoja tuvākajās pilsētās, kā Saksona uzzināja. Viena meita bija apprecējusies ar ārstu, viena bija skolotāja pilsētas skolā, viens dēls inženieris, viens arhitekts, trešais laikrakstu reportieris Sanfrancisko. Viņu tēvs teica, ka bērni šad tad palīdzot, ja esot nepieciešams.
«Nu, kā tu domā?» Saksona jautāja, kad Bilijs pēc vakariņām smēķēja savu cigareti.
Viņš raustīja plecus.
«Hm! Tas taču ir gluži skaidrs. Vecais ir apsūnojis tāpat kā viņa dārzs. Pēc tā, ko redzējām Sanleandrā, var spriest, ka viņam nav ne jēgas par pareizu saimniecību. Un zirgi! Tā būtu tīrā žēlsirdība, jā, un viņam pašam ietaupījums, ja abus zirgus nošautu. Varu derēt, ka portugāļus tu neredzēsi ar šādiem zirgiem braucot. Iegādāties labus zirgus nenozīmē lepoties — tie atmaksājas. Tas pieder pie lietas. Veci zirgi ēd vairāk nekā jauni, ja tos grib saglabāt labā stāvoklī, un tomēr darbā netiek līdzi jauniem zirgiem. Vari būt pārliecināta, ka tikpat daudz maksā arī viņus apkalt. Un bez tam tie ir darbā nodzīti. Katra minūte, kuru viņš šos zirgus patur, nozīmē piemaksāt no kabatas skaidru naudu. Ja tu redzētu, kā viņi pilsētās to aplēš!»
Sai naktī viņi gulēja mierīgi un pēc brokastīm gatavojās doties ceļā.
«Labprāt dotu jums uz dažām dienām darbu,» vecais saimnieks teica, «bet es nespēju to samaksāt. Mūsu saimniecība tagad, kad mani bērni projām, tikko spēj uzturēt mani un manu sievu, un arī tad ne vienmēr. Laiki tagad ļoti ļauni, bet tādi tie jau sen. Nekas vairs nav tā, kā agrāk.»
Agrā pēcpusdienā Sanžozē tuvumā Saksona nolēma atpūsties.
«Seit es ieiešu iekšā un drusku parunāšos, ja viņi nerīdīs uz mani suņus. Tā ir skaistākā vieta no visām, ko līdz šim esam redzējuši, vai ne tā?»
Bilijs, kas vienmēr domāja par kalniem un lieliem laukiem, kur viņa zirgi varētu iztrakoties, piekrizdams kaut ko nomurmināja, bet varēja redzēt, ka sajūsmināts viņš nav.
«Kādas saknes! Paskaties tikai! Un puķes, kas aug dobēs. Tas jau vēl skaistāk, nekā tomāti iesaiņojamā papīrā.»
«Nesaprotu, kam tas viss var būt derīgs,» Bilijs cēla * iebildumus. «Kāds labums no puķēm, kas tikai aizņem vietu, kur varētu augt derīgas saknes?»
«Jā, un taisni to es gribu zināt.» Viņa norādīja uz kādu sievieti, kas ar lāpstu strādāja nelielas mājiņas priekšā. «Nezinu, kāda viņa ir, bet ļaunākā gadījumā viņa var kļūt tikai rupja. Skaties! Tagad viņa raugās tieši uz mums. Noliec savu nesamo blakus manam un iesim iekšā.»
Bilijs gan noņēma no muguras saini, bet gribēja palikt ārpusē. Ejot pa šauro, puķu dobju ieskauto dārza ceļu, Saksona redzēja divus vīriešus rīkojamies ar saknēm — viens no viņiem bija vecs ķīnietis, otrs arī vecs un tumš- acains, jādomā, arī ārzemnieks. Visur varēja vērot tīrību, kārtību, lietpratīgu sadalījumu un intensīvu zemes izmantošanu — to redzēja pat viņas nevingrinātās acis. Sieviete piecēlās un novērsās no savām puķēm, Saksona redzēja, ka tā ir pusmūža gados, slaida un vienkārši, bet ar gaumi ģērbusies. Viņa valkāja brilles, pirmais iespaids, ko Saksona guva, bija tāds, ka tā ir laipna, bet nervoza sieviete.
«Šodien man nekas nav vajadzīgs,» viņa teica, pirms Saksona vēl paguva kaut ko teikt, bet šo noraidījumu pavadīja laipns smaids.
Saksona iekšēji ievaidējās, iedomājoties savu mugursomu. Sieviete droši vien bija redzējusi, ka viņa to noliek zemē.
«Mēs neesam ceļojoši tirgotāji,» viņa steidzās paskaidrot.
Tagad sievietes smaids bija vēl laipnāks, un viņa mierīgi nogaidīja, līdz Saksona izteiks, ko tā no viņas vēlas.
Tas Saksonai bija ļoti parocīgi, un viņa nekavējoties iesāka:
«Mēs meklējam zemi. Gribam nodarboties ar zemkopību, vai zināt, un, pirms pērkam, mums jātiek skaidrībā, ko īsti vēlamies. Redzot jūsu skaisto dārzu, man vajadzēja ienākt un jums ko pajautāt. Jo, redziet, mēs nekā no lauksaimniecības nesaprotam. Esam visu mūžu pavadījuši pilsētā, bet tagad nolēmuši dzīvot laukos un kļūt laimīgi un priecīgi.» Viņa apklusa. Sievietes sejā pavīdēja dīvaina izteiksme, bet viņas laipnība nemazinājās.
«Bet kā jūs zināt, ka, laukos dzīvodami, kļūsit laimīgi?» viņa jautāja.
«To es nezinu. Zinu tikai, ka nabaga cilvēki pilsētās nevar būt laimīgi, jo tur ir vienmēr streiki un tamlīdzīgas lietas. Ja ari laukos cilvēki nevar būt laimīgi, tad laimes nav nekur, un tas nav taisnīgi, kā jūs domājat?»
«Izklausās pareizi, mana dārgā. Bet neaizmirstiet, ka laukos dzīvo daudzi nabadzīgi cilvēki un arī daudzi nelaimīgi.»
«Bet jūs neizskatāties ne nabaga, ne nelaimīga,» Saksona ātri ierunājās. «Jūs tiešām esat jauka.»
Saksona redzēja, ka sievietes vaigi nosarkst priekā, un viņa izskatījās pietvīkusi, kad turpināja:
«Bet var būt, ka es esmu taisni piemērota lauku dzīvei, lai gūtu tur sekmes. Kā pati teicāt, jūs esat visu laiku dzīvojusi pilsētā. Jūs nemaz nepazīstat lauku dzīvi. Tā jums drīz vien atņems drosmi.»