Saksonas domas atgriezās pie baigā laika, ko tā bija pavadījusi mazajā namiņā Priežu ielā.
«Es mazākais zinu, ka dzīve pilsētā mani briesmīgi nomāc. Varbūt laukos būs tāpat, bet tomēr tā ir mana vienīgā iespēja, vai jūs saprotat? Tas vai nekas. Bez tam mana ģimene nāk no laukiem. Tas taču ir daudz dabiskāks dzīvesveids. Bet vēl labāks pierādījums ir tas, ka es šeit stāvu, un tas pierāda, ka iekšēji ilgojos pēc zemes un, kā jūs to dēvējāt, esmu taisni piemērota lauku dzīvei, jo citādi taču šeit nebūtu.»
Otra piekrizdama pamāja ar galvu un ar pieaugošu interesi vēroja Saksonu.
«Jaunais vīrietis …» viņa iesāka.
«Tas ir mans vīrs. Viņš bija važonis, līdz izcēlās lielais streiks. Mani sauc par Robertsu, esmu Saksona Robertsa, un mans vīrs ir Viljams Robertss.»
«Un es esmu misis Mortimera,» sieviete teica un iepazīstoties laipni palocīja galvu. «Esmu atraitne. Ja jūs palūgtu savu vīru ienākt, es mēģinātu dažus no jūsu daudzajiem jautājumiem noskaidrot. Sakiet, lai viņš savu nesamo noliek šaipus žoga. Tātad, kas tas bija, ko jūs man gribējāt jautāt?»
«Ak, daudz kas. Kā jūs panākat, ka tas atmaksājas? Kā jūs visu to iesākāt? Cik maksā zeme? Vai jūs pati likāt celt savu skaisto mājiņu? Cik jūs maksājat saviem gājējiem? Kur jūs visu to iemācījāties — kas aug vislabāk un kas ir ienesīgāks? Kā vislabāk pārdot? Un kā jūs to iekārtojat?» Saksona apklusa un sāka smieties. «Ak, es vēl tikko sāku. Kādēļ jums dobēs viscaur puķes? Es redzēju pie Sanleandras portugāļu saimniecības, bet tur nekur nebija saknes un puķes juku jukām.»
Misis Mortimera pacēla roku. «Atbildēšu jums uz jūsu pēdējo jautājumu. Tā savā ziņā būs visu jautājumu atbilde.»
Bet tagad pienāca Bilijs, un paskaidrojumu vajadzēja atlikt, līdz viņš bija iepazīstināts.
«Jūsu skatienu saistīja puķes, vai ne?» misis Mortimera turpināja. «Un puķes bija tās, kas jums lika iegriezties pie manis. Jā, lūk, tādēļ jau arī puķes stādītas ar saknēm kopā, lai saistītu garāmgājēju uzmanību. Jūs nemaz nevarat iedomāties, cik daudzus cilvēkus tās jau ievilinājušas manā dārzā. Šis ir dzīvs satiksmes ceļš, ko lieto daudzi pilsētas ceļinieki. Nē, ar automobiļiem man neveicas. Putekļi traucē redzēt. Bet es iesāku vēl toreiz, kad visi cilvēki brauca ar zirgiem. Še garām pastāvīgi brauca pilsētnieki. Viņu uzmanību saistīja vispirms manas puķes un pēc tam arī mana māja. Viņi lika važonim pieturēt. Un, nu jā, es arvien iekārtojos tā, ka strādāju mājas priekšā, lai viņi vienmēr varētu iesākt ar mani sarunāties. Pa lielākai daļai vienmēr beidzās ar to, ka es viņus ielūdzu nākt un apskatīt manas puķes un, pats par sevi saprotams, arī saknes. Viss bija vienmēr svaigs, tīrs un patīkams. Tas viss ietekmēja. Un,» misis Mortimera paraustīja plecus, «ir pazīstama lieta, ka vēders redz ar acīm. Tas, ka saknes aug starp puķēm, ļaudīm patīk. Viņi labprāt pirka manas saknes. Viņiem katrā ziņā tās vajadzēja dabūt. Un viņi tās arī dabūja, maksāja divreiz tik kā tirgū un maksāja labprāt.
Redziet, es, tā sakot, biju modē. Neviens pie šā darījuma nezaudēja. Saknes tiešām bija lieliskas, arī svaigākas nekā tirgū. Un bez tam mani klienti ar vienu sitienu nosita divas mušas: viņi varēja domāt, ka, pie manis iepērkoties, dara labu darbu. Viņi ne tikai saņēma svaigas saknes, bet pašapmierināti apzinājās, ka, tās pērkot, palīdz nabaga vientuļai atraitnei. Ja kāda mājasmāte var teikt, ka viņa savas saknes pērk pie misis Mortimeras, tas viņas mājai dod zināmu smalkumu. Bet pārējo stāstīt prasītu pārāk daudz laika. Vārdu sakot — mana mazā māja kļuva par kaut ko līdzīgu apskates objektam — izbraukumu vieta, kur kliedēt garlaicību. Un tad sāka runāt par to, kas es esmu, kas bijis mans vīrs un kas es pati. Dažas no pilsētas dāmām es personīgi pazinu senās dienās, un arī tās strādāja manā labā. Visam tam vēl pievienojās tējas dzeršana. Arī tagad vēl pasniedzu tēju, kad viņas atbrauc ar savām draudzenēm, lai mani tām parādītu. Un jūs jau paši redzejāt, ka tas bija puķes, kas darīja savu darbu, nodrošinot manus panākumus.» .
Saksonas vaigi tvīka sajūsmā, bet, kad misis Mortimera paskatījās uz Biliju, viņa redzēja, ka tas neizskatās sevišķi apmierināts un ka viņa zilās acis sadrūmušas.
«Nu, šaujiet vaļā,» viņa mudināja. «Ko jūs domājat?»
Saksonai par lielu brīnumu, viņš atbildēja tūlīt, un, viņai par vēl lielāku brīnumu, Bilija kritika skāra lietu, kas viņai pašai bija pagājusi secen.
«Tas jau ir tikai triks,» Bilijs paskaidroja. «Tā es to saprotu…»
«Bet triks, kas atmaksājas!» misis Mortimera viņu pārtrauca, un viņas acis aiz briļļu stikliem dzīvi iemirdzējās.
«Jā un nē!» Bilijs stūrgalvīgi runāja savā parastajā gausajā veidā. «Ja katrs zemnieks jauktu saknes un puķes, tad par to nemaksātu otrtik, cik tirgū, un viss būtu tāpat kā agrāk.»
«Jūs nostādāt teoriju pret faktu,» misis Mortimera paskaidroja. «Fakts ir tas, ka ne visi zemnieki to dara. Fakts ir arī tas, ka es saņemu otrtik, nekā tās pašas saknes maksā tirgū. To jūs nevarat apšaubīt.»
Bilijs nebija pārliecināts, kaut arī nezināja, ko atbildēt.
«Jā,» viņš murmināja un domīgi purināja galvu. «Es tomēr to nesaprotu. Kaut kas te nesaskan, kad es to lietu apskatu no mūsu viedokļa, no sava un savas sievas viedokļa. Varbūt pēc kāda laika to varēšu pateikt.»
«Un pa to laiku apskatīsim manu saimniecību,» misis Mortimera uzaicināja. «Es jums labprāt visu parādīšu un paskaidrošu, kā es to daru. Vēlāk atsēdīsimies un visu pārrunāsim, un tad es jums pastāstīšu par to laiku, kad visu to iesāku. Redziet,» viņa pievērsās Saksonai, «jums jāzina, ka uz laukiem var gūt panākumus, ja vien to lietu sāk pareizi. Es arī nekā nesapratu, kad sāku te strādāt, un bez tam man blakus nestāvēja jauns skaists vīrs, kas man varētu palīdzēt. Es biju gluži viena. Bet par to es jums pastāstīšu vēlāk.»