Nākošo stundu viņi pavadīja starp saknēm, augļiem, ogu krūmiem un kokiem, un Saksona pieblīvēja savas smadzenes ar bezgalīgi daudzām jaunām ziņām, ko vaļas brīžos apcerēt. Arī Bilijs interesējās par visu to, bet atļāva
Saksonai runāt, kas runājams, pats tikai šad tad kaut ko pajautādams. Aiz mājas, kur viss bija tikpat tīrs un glīts kā dārzā mājas priekšpusē, bija vistu kūts. Šeit vairākos nodalījumos bija kāds simts mazu baltu vistiņu.
«Tās ir baltās itālietes,» misis Mortimera teica. «Jūs nemaz nevarat iedomāties, ko tās man ienesušas. Es nepaturu nevienu dienu ilgāk vistu, kad tās labākais laiks pāri…»
«Gluži tas pats, Sakson, ko es teicu par zirgiem,» Bilijs viņu pārtrauca.
«Un tādēļ, ka vienkārši rūpējos par to, lai tās īstā laikā izperētu — un par to nedomā starp tūkstoš zemniekiem neviens — es panāku to, ka tās dēj ziemā, kad parasti vistas nedēj un olas ļoti dārgas. Bez tam vēl viens: man ir speciāli klienti. Viņi man maksā desmit centu ducī vairāk par augstāko tirgus cenu tādēļ, ka mana specialitāte ir olas, kas tikai vienu dienu vecas.» Viņa, tā runājot, nejauši paskatījās uz Biliju un redzēja, ka viņš vēl arvien domā par to pašu problēmu.
«Vēl arvien tas pats iebildums?» viņa jautāja.
Viņš pamāja. «Tas pats iebildums. Ja visi zemnieki nodotu tirgū olas, kas būtu tikai vienu dienu vecas, tad neviens nemaksātu desmit centus virs augstākās tirgus cenas. Un jūs atrastos turpat, kur bijāt sākumā.»
«Jā, bet olas būtu tikai vienu dienu vecas, visas olas būtu tikai vienu dienu vecas; to jūs nedrīkstat aizmirst,» misis Mortimera teica.
«Bet tas nedod man un manai sievai iespēju iegūt maizei sviestu,» Bilijs cēla iebildumu. «Tas ir tas, ko es sev gribēju noskaidrot, un nu esmu to izdarījis. Jūs runājat par teoriju un faktiem. Desmit centu virs augstākās tirgus cenas, tā man un Saksonai ir teorija. Lieta tā, ka mums nav ne olu, ne cāļu, ne arī zemes, kur vistām skriet un dēt olas.
Un ir vēl kaut kas, ko es nespēju saprast,» viņš turpināja. «Es neprotu to izteikt, ko domāju, bet tas ir.»
Viņiem izrādīja kaķus, cūkas, pienotavu un suņus. Nekas nebija lielos daudzumos, bet viņa tiem, veikli runādama, apgalvoja, ka viss esot ienesīgs un labi atmaksājoties. Abiem klausītājiem aizcirtās elpa, dzirdot cenas, ko prasīja un maksāja par tīras persiešu sugas kaķiem, uzlabotās Ohaio sugas Cesteru cūkām, skotu suņiem un Džersijas govīm. Viņas Džersijas govju pienam arī bija atsevišķi noņēmēji, kas deva piecus centus par litru vairāk nekā maksāja labākais pienotavu piens. Bilijs drīz vien ievēroja lielo atšķirību starp šo augļu dārzu un to, ko viņi bija redzējuši vakar pēcpusdienā. Misis Mortimera viņiem parādīja vēl neskaitāmas citas atšķirības, kas viņiem bija jāatceras.
Viņa tiem pastāstīja vēl par vienu citu rūpniecības nozari, par saviem augļu ievārījumiem un želejām, ko vienmēr jau iepriekš pārdeva par neiedomājami augstām cenām. Viņi sēdēja uz mājas verandas ērtos pītos atzveltņos un klausījās misis Mortimeras stāstu, kā viņa nākusi uz domām pagatavot savus speciālos ievārījumus un želejas un kā viņa tirgojoties ar Sanžozē vienīgo pirmās šķiras restorānu un ekskluzīvo klubu. Viņa bija aizgājusi pie viesnīcas īpašnieka un kluba ekonoma, pēc ilgām pārrunām uzveikusi viņu vienaldzību un pierunājusi tos pataisīt viņas ievārījumus un želejas par «specialitāti», ieteikt tos saviem klientiem un galvenais — ņemt par tiem sevišķi augstu maksu.
Bilijs klausījās, bet acīs tam vīdēja neapmierinātība. Misis Mortimera redzēja to un nogaidīja.
«Un tagad jums jāstāsta no paša sākuma,» Saksona lūdza.
Bet misis Mortimera liedzās to darīt, ja viņi nepalikšot vismaz uz vakariņām. Bilijam nebija lielas patikas to darīt, bet Saksona pieņēma ielūgumu abu vārdā.
«Nu labi,» misis Mortimera turpināja stāstīt, «sākumā es tikpat maz zināju, kā visi, kas dzimuši un auguši pilsētā. Viss, ko es zināju par laukiem, bija tas, ka cilvēki mēdz braukt turp un pavadīt savas brīvdienas. Es vienmēr pavasaros braucu kalnos vai arī jūras peldvietās pavadīt savu atvaļinājumu. Gandrīz vienmēr biju dzīvojusi starp grāmatām. Ilgus gadus biju bibliotekāre Donkastras bibliotēkā. Apprecējos ar profesoru Mortimeru. Viņš arī bija grāmatnieks un profesors Sanmigelas universitātē. Viņš ilgi slimoja, un, kad nomira, paliku gluži bez līdzekļiem. Pat summu, ko izmaksāja par viņa dzīvības apdrošināšanas polisi, izdevu, maksājot parādus. Kas attiecas uz mani, es biju tuvu nervu sabrukumam un nekādam darbam nederīga. Bet man vēl bija pieci tūkstoši dolāru un, nemaz neapdomājot visus sīkumus, nolēmu nodarboties ar lauksaimniecību. Atradu šo zemes gabalu. Klimats te ir lielisks, un Sanžozē arī nav tālu — līdz ielu dzelzceļa gala stacijai ir tikai desmit minūtes ko iet — un es šo zemes gabalu nopirku. Samaksāju divus tūkstošus dolāru skaidrā
naudā un izņēmu hipotēku par diviem tūkstošiem. Jo še zeme maksāja divus simtus dolāru akrā.»
«Tātad divdesmit akru!» Saksona iesaucās.
«Vai tas nebija drusku par maz?» Bilijs iebilda.
«Daudz par daudz. Tādēļ desmit akrus tūlīt izrentēju, un tie vēl šodien ir izrentēti. Pat tie desmit, ko paturēju, ilgu laiku man bija par daudz. Tikai tagad paliek drusku par šauru.»
«Un ar desmit akriem jūs varat uzturēt sevi un divus strādniekus?» Bilijs izbrīnījies jautāja.
Misis Mortimera jautri sasita rokas.
«Klausieties! Esmu bijusi bibliotekāre. Zināju, ka no grāmatām var ļoti daudz mācīties. Sākumā lasīju visu, kas par šo jautājumu rakstīts, un arī abonēju divus lauksaimniecības žurnālus. Un jūs jautājat man, vai desmit akri spēj uzturēt mani un manus divus strādniekus! Es jums kaut ko pastāstīšu. Pie manis strādā četri strādnieki. Sie desmit akri uztur mūs visus un bez tam vēl Hannu, kāda zviedra atraitni, kas rūpējas par manu māju un ir īsts tirāns ievārījumu un želeju sezonā; tāpat tiem jāuztur arī Hannas meita, kas apmeklē skolu un, ja vajadzīgs, ari pieliek savu roku, bez tam vēl mans māsas dēls, ko pieņēmu audzināt un sūtu skolā. Jā, daudz netrūkst, ka šie desmit akri man ienes gandrīz visu divdesmit akru vērtību, tāpat kā par šo māju ar visām blakus ēkām un dzīvniekiem.»