Saksona atcerējās, ko viņai bija stāstījis jaunais telefona līnijas strādnieks par portugāļiem.
«Tie nav šie desmit akri, bet gan jūsu galva, kas to veic, un to jūs pati arī zināt,» viņa iesaucās.
«Un tas ir galvenais, mana dārgā! Tas pierāda, ka lauksaimniecībā var gan gūt panākumus, bet tikai jābūt īstai, piemērotai personībai. Neaizmirstiet, ka zeme ir devīga. Bet arī zemes kopējam jābūt devīgam, un to, lūk, vecā stila amerikānis negrib saprast, nespēj to iedabūt savā galvā. Svarīgākais ir galvas darbs. Pat ja viņa noplicinātie lauki tam beidzot atver acis, viņš neizšķir, ka ir starpība starp nelāgu un labu mēslojumu.»
«Par to es arī gribētu kaut ko dzirdēt,» Saksona iesaucās.
«Pastāstīšu jums visu, ko zinu, bet jūs droši vien esat nogurusi. Es ievēroju, ka jūs klibojāt. Nāciet iekšā — par saviem saiņiem nerūpējieties, tos ienesīs Cangs.»
Saksonai, kam bija iedzimusi tieksme uz skaistumu un šarmu tīri personīgās lietās, mājas iekšiene bija tīrā atklāsme. Viņa nekad vēl nebija spērusi kāju pilsoniski iekārtotas mājas iekšienē, un tas, ko viņa redzēja, pārspēja viņas vispārdrošākās iedomas. Misis Mortimera ievēroja viņas mirdzošās acis, kas redzēja un uzņēma visu, un turpināja izrādīt Saksonai savu māju, bet darīja to, it kā jautri lepodamās ar savu darbu, un, priecājoties, ka var viņiem to rādīt, pastāstīja, cik maksājis atsevišķu lietu materiāls, paskaidroja, ka lielu daļu darba veikusi pati savām rokām, krāsojusi grīdas, kodinājusi grāmatu skapjus un salikusi arī lielo atzveltni. Bilijs uzmanīgi staigāja viņām nopakaļ, un, kaut arī viņam nenāca prātā atdarināt smalku cilvēku uzvešanos, viņam tomēr laimējās nedurties acīs ar neveiklību un tūļīgumu pat pie galda, vakariņas ēdot, kur viņš pirmoreiz mūžā piedzīvoja to, ka viņu un Saksonu privātā mājā apkalpoja.
«Zēl gan, ka jūsu apmeklējums neiekrīt gadu vēlāk,» misis Mortimera sūrojās, «tad man būtu viesistaba, par ko jau sen domāju.»
«Nebēdājiet par to,» Bilijs ierunājās, «pateicamies par jūsu laipnību. Mēs ar tramvaju aizbrauksim līdz Sanžozē un mēģināsim atrast tur istabu, kur pārnakšņot.»
Bet misis Mortimera vēl arvien nevarēja nomierināties, ka nevar viņus lūgt pārnakšņot savā mājā, un Saksona ievirzīja sarunas citā gultnē, lūdzot viņu pastāstīt vēl kaut ko vairāk par savu darbu.
«Atceraties, es teicu, ka par zemes gabalu iemaksāju skaidrā naudā tikai divus tūkstošus dolāru,» misis Mortimera turpināja. «Tādā kārtā atlicināju trīs tūkstošus eksperimentiem. Saprotams, visi mani paziņas un radi pareģoja bankrotu, un, protams, es bieži kļūdījos, briesmīgi bieži, bet man daudz kļūdu aiztaupījās tādēļ, ka daudz lasīju, izstudēju to visos sīkumos un turpinu to vēl tagad darīt.» Viņa norādīja uz grāmatu plauktiem, kas bija pilni ar zemkopības žurnāliem un laikrakstiem. «Biju stingri apņēmusies strādāt pēc jaunākām metodēm un arvien izrakstīju izmēģinājumu staciju biļetenus. Turējos pa lielākai daļai pie tā ieskata, ka viss, ko dara vecā tipa zemkopis, ir nepareizi, un vai zināt — tā darot, reti kad kļūdījos. Taisni neticami, cik vecās skolas zemkopji ir lieli neprašas. O, es esmu ar viņiem daudz runājusi, apspriedusies, strīdējusies par dažādiem jautājumiem, uzbrukusi viņu metodēm, prasījusi, lai viņi pierāda savu apgalvo
jumu un aizspriedumu pareizību, un panācu to, ka viņi visi mani uzskata par nelgu, kam beigās draud neveiksmes.»
«Bet tas nenotika! Tas nenotika.»
Misis Mortimera smaidīja, tas bija pateicības smaids.
«Dažreiz pati brīnos, kā guvu panākumus. Bet es piederu izturīgai ciltij, kas tik sen aizgājusi no zemes, ka paguvusi iegūt par visām lietām plašākus un brīvākus ieskatus. Ja biju pārliecināta par kāda jauninājuma lietderību, es to tūlīt ieviesu, kaut arī tas varētu likties izšķērdīgi. Piemēram, vecais augļu dārzs. Nevērtīgs! Vēl ļaunāk nekā nevērtīgs! Veco saimnieku gandrīz ķēra trieka, kad viņš redzēja, kā es to izpostu. Bet skatieties tagad, kāds nu tas ir! Tur, kur tagad atrodas mana māja, bija veca sakritusi būda. Ar to es samierinājos, bet stalli, cūku un vistu kūti liku tūlīt noplēst — notīrīt visu līdz pašiem pamatiem. Visi kratīja galvas, redzēdami, kā atraitne, kam pašai jāpelna sev maize, šķiež naudu. Viņi bija kā paralizēti, kad dabūja zināt, cik esmu samaksājusi par trim Cestera sugas sivēniem — nopirku tos par sešdesmit dolāriem, lai gan tie bija tikai dažas nedējas veci. Steidzīgi vien izpārdevu dažādo sugu vistas, atvietojot tās ar baltajām Leghornas vistām. Arī abas vecās govis pārdevu miesniekam par trīsdesmit dolāriem gabalā, un pati nopirku divas Džersijas govis par divsimt piecdesmit dolāriem … un ar to tikai pelnīju; bet mani kaimiņi paturēja savus vecos lopus, kas tiem dod tik maz piena, ka tikko var samaksāt par stalli un uzturu.»
Bilijs piekrizdams pamāja ar galvu.
«Atceries, Sakson, ko es tev teicu par zirgiem,» viņš iesaucās.
Misis Mortimeras ierosināts, viņš saprātīgi izklāstīja savus uzskatus par zirgkopību un veidu, kā gūt vislielākos panākumus šai nozarē.
Kad Bilijs piecēlās un izgāja laukā izsmēķēt cigareti, misis Mortimera lūdza Saksonu pastāstīt kaut ko par sevi un Biliju, un viņa nebūt nebija sašutusi, kad dzirdēja par viņa boksera arodu un tieksmēm piekaut streiklaužus.
«Viņš ir lielisks jauns vīrietis — un labs!» viņa teica Saksonai. «To var redzēt no viņa sejas. Un labākais ir tas, ka viņš jūs mīl, lepojas ar jums. Jūs nemaz nevarat iedomāties, kādu prieku man sagādā vērot viņu, kad viņš uz jums skatās, sevišķi tad, kad jūs runājat. Viņš cienī jūsu domas un spriedumus. Un tam tā jābūt, jo citādi viņš ne