kad nebūtu jums sekojis šai ceļojumā, kas ir vienīgi jūsu ideja.» Misis Mortimera nopūtās. «Jūs esat ļoti laimīga, mana dārgā, ļoti laimīga! Un pie tam jūs nemaz nezināt, cik vērta ir vīra galva. Pagaidiet, lai viņš sajūsminās par jūsu plānu. Jūs būsit pārsteigta, cik ātri viņš visu piesavināsies. Jums maksās daudz pūļu iet ar viņu soli solī. Līdz tam laikam jums viņš jāvada. Neaizmirstiet, ka viņš audzis pilsētā. Tā būs grūta cīņa atradināt viņu no vienīgā dzīves veida, ko viņš līdz šim pazinis.»
«Bet viņš arī cieta no dzīves pilsētā, tā viņu nomāca,» Saksona viņu pārtrauca.
«Bet ne tā, kā jūs. Vīrietim mīla nav tāda, kā tas ir sievietei. Dzīve pilsētā jūs nomāca vairāk nekā viņu. Jūs bijāt tā, kas zaudēja jauko bērniņu. Viņa interesei, viņa sakaram ar bērnu bija tikai gadījuma raksturs, salīdzinot ar to, ko jūs pārdzīvojāt.»
Misis Mortimera atkal pievērsās Bilijam, kas šai acumirklī ienāca istabā.
«Nu, vai atradāt iemeslu tam, kas jūs traucēja?» viņa jautāja.
«Pa daļai,» viņš atbildēja un, mājasmātes uzaicināts, atsēdās lielajā atzveltnī. «Tas ir tā …»
«Pagaidiet vienu acumirkli,» misis Mortimera teica. «Tas ir liels, skaists, ērts krēsls, un jūs arī esat — mazākais, liels un stiprs — un jūsu mazā sieviņa ir ļoti nogurusi — nē, nē, necelieties. Viņai nepieciešams jūsu spēks. Jā, es tā domāju. Izpletiet rokas.»
Viņa pieveda Saksonu tam klāt un atsēdināja Bilijam uz ceļiem. «Un tagad — bet jūs abi izskatāties briesmīgi jauki — tagad sāciet stāstīt, kas jums ir ko iebilst pret to veidu, kā es pelnu savu maizi.»
«Tas nav veids, kā jūs to darāt,» Bilijs steidzīgi iekrita viņai valodā. «Veids, kā jūs to darāt, ir ļoti labs. Es tikai gribu teikt, ka jūsu paņēmieni un veids mums neder. Mēs tādā veidā panākumus negūtu. Redziet, jums ir sakari, bagāti paziņas, cilvēki, kas zināja, ka esat bijusi bibliotekāre un ka jūsu vīrs bijis universitātes profesors. Un jums bija…» Šeit viņš vilcinoties apstājās, it kā gribētu savas domas ietvert ciešā formā. «Nu jā, jums ir kaut kas, kā mums nebūs. Jūs bijāt izglītota, un es labi nezinu, bet domāju, ka jūs daudz zināt par sabiedrību un veikalnieciskiem darījumiem, ko mēs nekad nesapratīsim.»
«Bet, manu dārgo zēn, jūs visu nepieciešamo varat viegli iemācīties,» viņa iebilda.
«Nē, jūs mani nesaprotat. Varbūt es jums to varēšu skaidrāk pateikt ar piemēru. Pieņemsim, ka es būtu tas, kam jānoslēdz darījums ar restorāna īpašnieku par ievārījumiem un želejām, un es aizietu uz šo pirmšķirīgo restorānu runāt ar veco, kā jūs to darījāt. Labi, bet, tiklīdz es atrastos viņa birojā, es būtu kā zivs bez ūdens. Vēl ļaunāk — es pats to izjustu. Tas mani ieērcinātu un ietekmētu sacelt traci, un tas taču nevar būt labākais ceļš slēgt tirdznieciskus darījumus. Un pie tam mani visu laiku mocītu domas, ka viņš mani uzskata par bandītu, kas tam uzmācas ar saviem ievārījumiem. Un tālāk? Es sāktu palaist muti — tas ir skaidrs kā diena. Man liktos, viņš domā par mani, ka esmu ēzelis. Vai jūs saprotat? Esmu tā audzināts. Es teiktu, ka man vienalga, vai viņš ņem, vai neņem, un tā ievārījumu nevar pārdot.»
«Viss, ko jūs teicāt, ir pareizi,» misis Mortimera jautri teica. «Bet jums taču ir sieva. Paskatieties uz viņu! Viņa ietekmēs katru veikalnieku. Veikalnieki viņu labprāt uzklausīs.»
Bilijs saslējās, un viņa acis kļuva niknas un drūmas.
«Ko tad nu atkal jau izdarīju,» mājasmāte smējās.
«Neesmu vēl tik tālu nonācis, lai sāktu dzīt veikalus ar savas sievas skaistās sejas palīdzību,» viņš dusmīgi teica.
«Nē, tas ir ļoti pareizi. Bet nelaime tā, ka jūs abi dzīvojat piecdesmit gadus par vēlu. Jūs esat vecās skolas amerikāņi. Kā šais laikos un apstākļos var eksistēt tādi cilvēki kā jūs abi, tas ir tīrais brīnums. Kas šai deģenerācijas laikmetā varētu iedomāties jaunu vīrieti un sievieti ar segu saini uz muguras dodoties meklēt zemi? Tas ir tā laika gars, kas kādreiz iedvesmoja pirmatklājējus. Jūs esat taisni tādi paši kā tie, kas kādreiz iejūdza savus vēršus un devās uz zemi viņpus saules rieta. Varu derēt, ka jūsu tēvi un mātes vai arī vectēvi un vecmātes pieder šai ciltij.»
Saksonas acis staroja, un no Bilija acīm izgaisa niknā izteiksme.
«Arī es pati piederu šīm ciltīm,» misis Mortimera lepni turpināja. «Mana vecmāmiņa bija viena no nedaudzajiem, kas izglābās, kādai karavānai ejot bojā. Mans vectēvs, Džesons Vitnejs, bija viens no tiem, kas uzvilka karogu Sonomā. Viņš bija Monterejā, kad Džons Maršals uzgāja zeltu Suteras dzirnavu strautā. Viena no Sanfrancisko ielām nosaukta viņa vārdā.»
«To es zinu,» Bilijs iekrita viņai valodā. «Vitneja iela. Tā ir Krievu kalna tuvumā. Saksonas māte arī šķērsoja prēriju.»
«Un Bilija vectēvs un vecmāmiņa arī, un viņus noslepkavojuši indiāņi,» Saksona teica. «Viņa tēvs kā mazs zēns dzīvojis pie indiāņiem, līdz viņu tur atraduši baltie. Viņš pat nav zinājis, kā viņu sauc, un to adoptējis kāds Robertss.»
«Ak, jūs abi mani mījie, dārgie bērni, mēs jau esam taisni kā radi,» misis Mortimera, priekā starodama, teica. «Tā ir kā seno dienu vēsma, ko nelaimīgā kārtā šīsdienas burzmā galīgi aizmirst. Es ļoti interesējos par tādām lietām, jo esmu lasījusi par visu, kas toreiz noticis. Jūs,» un viņa griezās pie Bilija, «jūs esat vēsturiska personība vai, pareizāk sakot, jūsu tēvs tāds bijis. Atceros labi šo notikumu. Tas aprakstīts Bankrofta vēsturē. Tie bijuši Ma- doka indiāņi. Karavānā ietilpuši astoņpadsmit rati. Un jūsu tēvs bijis vienīgais, kas palicis dzīvs, bet viņš bijis mazs bērns un nekā no visa tā nezinājis. Viņu vēlāk adoptējis balto vadonis.»
«Taisnība,» Bilijs teica. «Tie bija Madoka indiāņi. Jādomā, ka karavānas ceļa mērķis bija Oregona. Bet es labprāt gribētu zināt, vai esat kaut ko dzirdējusi par Saksonas māti. Viņa toreiz rakstījusi dzejas.»