— Jūs, protams, zināt, kas tas ir, Rjē? — viņš jautāja.
—- Es gaidu analīžu rezultātu.
— Bet es zinu. Man nav vajadzīgas analīzes. Es kādu laiku praktizēju Ķīnā un redzēju arī dažus gadījumus Parīzē pirms gadiem divdesmit. Tikai šobrīd neviens neuzdrošinās saukt to vārdā. Sabiedriskā doma ir svēta: tikai bez panikas, galvenais, bez panikas! Un tad, kā sacīja kāds kolēģis: «Tas ir neiespējami, visi taču zina, ka Rietumos tas sen vairs nav sastopams.» Jā, to zina visi, tikai ne mirušie. Un jūs, Rjē, zināt tikpat labi kā es, kas tas ir.
Rjē pārdomāja. Pa kabineta logu viņš raudzījās uz klin- tāja akmens plecu, kas tālumā aizsedza līci. Zilajām de- besīin bija blāvs spožums, kas, mijkrēslim tuvojoties, kļuva maigāks.
— Jā, Kastei, — viņš sacīja, — tas ir gandrīz neticami. Bet tiešām šķiet, ka tas ir mēris.
Kastels piecēlās un devās uz durvju pusi.
— Jūs jau zināt, ko mums atbildēs, — vecais ārsts sacīja,—-«Tas jau sen izzudis no zemēm ar mērenu klimatu»,
—• Ko nozīmē «izzudis»? — Rjē paraustīja plecus.
— Jā. Un neaizmirstiet: vēl Parīzē, pirms gadiem divdesmit!
— Labi. Cerēsim, ka šoreiz nebūs ļaunāk kā toreiz. Bet tas tiešām ir neticami.
Nupat pirmoreiz tika minēts vārds «mēris». Lai Šai stāsta vietā, kad Bernārs Rjē paliek pie sava kabineta loga, vēstītājam ļauts attaisnot ārsta šaubas un pārsteigumu, jo — ar dažām nelielām atšķirībām — viņš reaģēja tāpat kā lielākā daļa mūsu pilsētas iedzīvotāju. Patiešām, lielas nelaimes skar visus cilvēkus, bet ir grūti ticēt nelaimei, kad tā uzbrūk negaidot. Pasaulē ir bijis tikpat daudz mēra sērgu, cik karu. Un tomēr cilvēki allaž ir tikpat nesagatavoti kā mērim, tā karam. Ārsts Rjē bija nesagatavots tāpat kā pārējie mūsu pilsētas iedzīvotāji, tāpēc jāsaprot viņa nedrošība. Tā jāsaprot arī viņa svārstīšanās starp uztraukumu un paļāvību. Kad uzliesmo karš, ļaudis saka: «Tas nebūs ilgi, tas ir pārāk nejēdzīgi.» Un, bez šaubām, karš ir nejēdzīgs, tomēr var turpināties ilgi. Nejēdzība vienmēr bijusi sīksta, cilvēki būtu to pamanījuši, ja vienmēr nedomātu tikai par sevi. Mūsu pilsoņi šai ziņā bija tādi paši kā visi, viņi domāja par sevi, citiem vārdiem, bija humānisti: viņi neticēja nelaimei. Nelaime nav pēc cilvēku mēra, mēdz sacīt, ka nelaime esot nereāla, ļauns sapnis, kas paies. Taču ne vienmēr tā paiet, un — no ļauna sapņa atkal ļaunā sapnī — galu galā aiziet cilvēki un vispirms humānisti, kas piesargājas vismazāk. Mūsu pilsētas iedzīvotāji nebūt nebija vairāk vainīgi kā citi, viņi tikai aizmirsa būt pieticīgi un tāpēc domāja, ka viņiem vēl viss iespējams, un līdz ar to uzskatīja nelaimi par neiespējamu. Viņi joprojām kārtoja savas darīšanas, gatavojās ceļojumiem, un viņiem bija pašiem savs viedoklis. Kā gan viņi varētu domāt par mēri, kas izslēdz nākotni, pārvietošanos un strīdus? Viņi iedomājās, ka ir brīvi, bet neviens nekad nebūs brīvs, kamēr pasaulē vēl būs nelaimes.
Un pat pēc tam, kad ārsts Rjē savam draugam bija atzinies, ka vairāki slimnieki dažādās vietās nupat negaidot miruši 110 mēra, briesmas viņam vēl arvien likās nereālas. Gluži vienkārši, ja cilvēks ir ārsts, tad viņš radījis sev noteiktu priekšstatu par sāpēm un viņam ir mazliet vairāk iztēles. Skatīdamies pa logu uz pilsētu, kura nemaz nebija mainījusies, ārsts juta, ka, domājot par nākotni, viņā mostas viegls pretīgums, ko mēdz saukt par bažām. Viņš mēģināja apkopot prātā visu, ko zināja par šo slimību. Skaitļi viļņoja atmiņā, un viņš sev teica, ka trīsdesmit lielajās mēra sērgās, kas vēsturē pazīstamas, miruši gandrīz simt miljonu cilvēku. Bet kas tas ir — simt miljonu mirušo? Ja cilvēks piedalījies karā, tad labi, ja viņš zina, kas tas ir — viens mirušais. Un, tā kā miris cilvēk kaut ko nozīmē tikai tad, ja mēs viņu esam redzējuši mirušu, tad miljonu vēsturē izkaisīto līķu ir tikai dūmi iztēlē. Ārsts atcerējās Konstantinopoles mēri, kad, kā vēstī Prokops*, upuru skaits vienā dienā sasniedzis, desmit tūkstošus. Desmit tūkstoši mirušo-—tas ir piecreiz vairāk nekā liela kinoteātra skatītāju skaits. Tieši tā vajadzētu darīt. Savākt ļaudis, kas izgājuši no pieciem kinoteātriem, aizvest viņus uz pilsētas laukumu, lai viņi tur nomirst, — tad rastos kaut cik skaidrāks priekšstats. Tad vismaz varētu iedomāties arī pazīstamas sejas šai anonīmajā kaudzē. Bet, protams, to nav iespējams īstenot, un kurš gan pazīst desmittūkstoš seju? Starp citu, tādi cilvēki kā Prokops neprata skaitīt, tas ir skaidrāks par skaidru. Pirms septiņdesmit gadiem Kantonā ar mēri bija nobeigušies četrdesmit tūkstoši žurku, iekāms sērga prasīja cilvēku upurus. Bet 1871. gadā vēl nebija iespējas saskaitīt žurkas. Varēja izdarīt tikai aptuvenus aprēķinus, galvenajās līnijās, ar acim redzamām iespējām kļūdīties. Tomēr, ja žurka ir trīsdesmit centimetrus gara, tad četrdesmit tūkstoši žurku, noliktas cita aiz citas, būtu …
Bet ārsts jau zaudēja pacietību. Viņš aizdomājās pārāk tālu, un to nedrīkstēja. Daži gadījumi vēl nav epidēmija, vajag tikai ievērot piesardzību. Jāturas pie tā, kas ir zināms: reiboņi un pilnīgs nespēks, sarkanas acis, netīra mute, galvassāpes, buboņi, ārkārtīgas slāpes, murgi, plankumi uz ādas, neciešamas iekšējas sāpes un pēc visa tā… Un pēc visa tā ārsts Rjē atcerējās vienu teikumu, teikumu, ar ko viņa rokasgrāmatā beidzās simptomu uzskaitījums: «Pulss kļūst diegveidīgs, un nāve iestājas nenozīmīgas kustības rezultātā.» Jā, pēc visa tā cilvēka dzīvība karājās diega galā un trīs ceturtdaļas slimnieku — tādi bija precīzi skaitļi — bija pietiekami nepacietīgi, lai izdarītu šo nemanāmo kustību, kas viņus pazudināja.