Ārsts vēl arvien skatījās ārā pa logu. Vienā pusē rū-
4 * Prokops — bizantiešu vēsturnieks, dzimis ap V gs. beigām un miris ap 562. gadu. Savā grāmatā «Karš pret persiešiem» viņš aprakstījis mēra epidēmiju Konstantinopolē 542. gadā.
lun — spirgtās pavasara debesis, bet otrā pusē — vārds, kas vēl atbalsojās telpā: mēris. Sis vārds ietvēra ne tikai lo, ko tajā centās ielikt zinātne, bet arī veselu rindu ārkārtēju priekšstatu, kuri nemaz nesaskanēja ar dzelteno un pelēcīgo, šai stundā mēreni rosīgo pilsētu, kas bija drīzāk dūcoša nekā trokšņaina un katrā ziņā laimīga, ja var būt reizē laimīgs un drūms. Un tik vienaldzīgs un rāms miers pavisam izdzēsa senās posta ainas, mēra pār-, ņemtās Atēnas, no kurām bija aizlidojuši visi putni, klusu mirēju pārpildītās Ķīnas pilsētas, Marseļas katordzniekus, kas krāva bedrēs pilošos līķus, Provansu, kur tika uzcelts liels mūris, kam vajadzēja aizturēt neganto mēra vēju, Jafu un tās riebīgos ubagus, mitrās un pūstošās guļvietas, kas bija pielipušas pie nomīdītās zemes Konstantinopoles hospitālī, slimniekus, ko vilka ar āķiem, maskēto ārstu karnevālu Melnā mēra laikā, dzīvo pārošanos Milānas kapsētās, divričus ar miroņiem šausmu pārņemtajā Londonā un naktis un dienas, kad vienmēr un visur skanēja nebeidzamie cilvēku kliedzieni. Nē, tam visam nebija tik daudz spēka, lai iznīcinātu šīs dienas mieru. Viņpus rūtīm pēkšņi ieskanējās neredzama tramvaja zvaniņš un vienā acumirklī izkliedēja nežēlību un sāpes. Vienīgi jūra namu nespodrā šaha galdiņa pašā galā liecināja par to, kas pasaulē ir satraucošs un nekad nezina miera. Un, skatoties uz līci, ārsts Rjē iedomājās sārtus, par kuriem stāsta Lukrēcijs [2] un kurus slimības nomāktie atēnieši sakrāva pie jūras. Uz turieni viņi nakti nesa mirušos, bet vietas bija par maz, un dzīvie kāvās ar lāpām, lai sadedzinātu sārtā tos, kas bija viņiem dārgi, un drīzāk bija ar mieru cīnīties asiņainos kautiņos nekā pamest savu tuvinieku līķus. Varēja iztēloties sarkani kvēlojošos sārtus rāmā un tumšā ūdens malā, lāpu kaujas naktī, kad sprēgāja dzirksteles un pret vērīgajām debesīm kāpa bieza, indīga dvinga. Bija jābaidās, ka…
Bet saprāts darīja galu šim reibonim. īr taisnība, ka vārds «mēris» bija izrunāts, ir taisnība, ka šai pašā mirkli sērga kratīja un gāza gar zemi vienu vai divus upurus. Bet tā taču varēja arī pāriet. Vajadzēja tikai skaidru prātu atzīt to, kas bija jāatzīst, beidzot aizgaiņāt nekur nederīgas ēnas un sākt rīkoties, kā to prasa apstākļi. Gan
tad mēris izbeigsies, jo mēris bija kaut kas neiedomājams vai ari iedomājams izkropļoti. Ja tas izbeigsies ~~ un tas bija visticamākais, —» viss atkal būs labi. Pretējā gadījumā mēs zināsim, kas tas ir, un paskatīsimies, vai nav līdzekļi, kā to ierobežot pašā sākumā, lai pēc tam uzvarētu.
Ārsts atvēra logu, un vienā mirklī telpā ieplūda pilsētas trokšņi. No blakus darbnīcas skanēja motorzāģa īsā, atkārtotā svelpoņa. Ārsts sapurinājās. Tur bija drošība, drošība meklējama ikdienas darbā. Viss pārējais turējās diega galā tin bija atkarīgs no nenozīmīgām kustībām, pie tā nevarēja pieķerties. Galvenais bija labi darīt savu darbu.
Tiktāl ārsts Rjē bija ticis savās pārdomās, kad viņam pieteica Zozefu Granu. Lai gan mērijas ierēdnim bija daudz dažādu uzdevumu, viņu laiku pa laikam izmantoja dzimtsarakstu biroja statistikas darbos. Tā šoreiz viņam bija jāsaskaita nāves gadījumi. Un, būdams pakalpīgs pēc dabas, viņš bija ar mieru pats atnest ārstam Rjē rezultātu kopiju.
Arsls redzēja ienākam Granu kopā ar tā kaimiņu Kotāru. Ierēdnis vicināja papīra lapu.
— Skaitļi palielinās, dakter, — viņš paziņoja, — Četrdesmit astoņās stundās miruši vienpadsmit.
Rjē sasveicinājās ar Kotāru un apjautājās, kā viņš jūtoties. Grans paskaidroja, ka Kotārs katrā ziņā gribējis ārstam pateikties un atvainoties par apgrūtinājumu. Bet Rjē jau pētīja lapu ar skaitļiem.
— Nu ja. Varbūt vajag izšķirties un saukt šo slimību tās īstajā vārdā, — Rjē sacīja. — Līdz šim mēs vilcinājāmies. Taču nāciet man līdzi, man jāiet uz laboratoriju.
— Jā, jā, — sacīja Grans, kāpdams aiz ārsta lejup pa kāpnēm, — lietas jāsauc to īstajā vārdā. Bet kāds ir šis vārds?
— Es nevaru jums to teikt, turklāt no tā jums nebūtu nekāda labuma.
— Redziet nu, — ierēdnis pasmaidīja. — Tas nav tik viegli.
Viņi devās uz Ieroču laukuma pusi. Kotārs joprojām klusēja. Ielas sāka pildīties ļaudīm. Mūsu zemes īsais mijkrēslis jau atkāpās nakts priekšā, un pie vēl skaidrā apvāršņa parādījās pirmās zvaigznes. Dažus mirkļus vēlāk ielās iedegās spuldzes, padarīdamas tumšas visas debesis, un sarunu troksnis šķita mazliet skaļāks.
— Piedodiet, — Ieroču laukuma stūrī sacīja Grans, — man jābrauc ar tramvaju. Mani vakari ir svēti, Kā uifisu pusē mēdz sacīt: «Nekad nevajag atlikt uz rītu.,.»
Rjē bija jau ievērojis, ka Granam, kurš bija dzimis Montelimārā*, piemita dīvainais paradums mūžam atsauk- Iies uz kādu sava apvidus sakāmvārdu un vēl piebilst Kādu banālu nenoteiktas izcelsmes teicienu kā «sapņu laiks» vai «burvīgs apgaismojums».
— Jā, patiešām! — Kotārs sacīja. — Pēc vakariņām viņu vairs nevar izvilkt no mājas.
Rjē pajautāja Granam, vai viņš strādājot mērijas uzdevumā. Grans atbildēja, ka ne, viņš strādājot pats sev.
— Ahā! — Rjē noteica, lai kaut ko sacītu. — Un daudz esat paveicis?