Выбрать главу

—   Kā kuru reizi, — Rjē atbildēja. — Savā ziņā tādas tiesības īstenībā nevar būt. Taču tas viss nav galvenais. Nevajag pārāk ilgi palikt četrās sienās. Jums kaut kur jāiziet no mājas.

Kotārs likās uzbudināts, sacīja ka viņš tikai to vien darot un vajadzības gadījumā viss kvartāls varētu lieci­nāt viņam par labu. Arī ārpus sava kvartāla viņam ne­trūkstot paziņu.

—   Vai jūs pazīstat arhitektu Rigo kungu? Viņš ir mans draugs.

Telpā sabiezēja krēsla. Priekšpilsētas iela atdzīvojās, un dobjš atvieglojuma izsauciens tur ārā apsveica mirkli, kad iedegās spuldzes. Rjē izgāja uz balkona, un Kotārs viņam sekoja. No visiem apkārtējiem kvartāliem, kā ik vakarus mūsu pilsētā, viegls vējš atvēdīja čukstus, uz restēm ceptas gaļas smaržu, priecīgo un aromātisko brīvī­bas sanoņu, kas pamazām piepildīja ielu, pa kuru plūda trokšņaina jaunatne. Nakts, neredzamo kuģu spalgie kau­cieni, čalas, kas cēlās no jūr& -«-str plūstošā pūļa, šī stunda, kuru ārsts Rjē tik lķ trīsdesrz mīlēja,

šodien visa tā dēļ, ko viņš zir

—   Vai varam iedegt gakšiVes i citi Kotāram.

Gaismai iedegoties, sīkais vīrv .>ķinādams,

uzlūkoja ārstu.

—   Sakiet man, dakter, — ja es saslimtu, vai jūs mani uzņemtu savā slimnīcā?

—   Kādēļ nel

Tad Kotārs jautāja, vai esot gadījumi, ka arestē cil­vēku, kas atrodas klīnikā vai slimnīcā. Rjē atbildēja, ka tādi gadījumi bijuši, bet viss esot atkarīgs no slimnieka stāvokļa.

—   Es paļaujos uz jums, — Kotārs sacīja.

Pēc tam viņš vaicāja ārstam, vai tas neaizvestu viņu uz pilsētu savā automobilī.

Pilsētas centrā ielas jau bija tukšākas un retāk dega spuldzes. Durvju priekšā vēl rotaļājās bērni. Kotārs pa­lūdza, un ārsts apturēja mašīnu pie kāda bērnu bariņa. Bērni klaigādami spēlēja klases. Bet viens no viņiem, melniem gludiem matiem, taisnu celiņu un notraipītu seju, cieši raudzījās ārstā ar savām skaidrajām un mulsinoša­jām acīm. Rjē novērsās. Kotārs, jau stāvēdams uz tro­tuāra, spieda viņam roku. Vīnu firmas pārstāvis runāja dobjā, ķērcošā balsī. Divas trīs reizes viņš atskatījās.

—- Ļaudis runā par epidēmiju. Vai tas taisnība, dakter?

—   Ļaudis vienmēr runā, tas ir gluži dabiski, — Rjē at­bildēja.

Jums taisnība. Un vēlāk, ja kādi desmit nomirs, tas jau nebūs pasaules gals. Ne tas mums būtu vajadzīgs.

Motors jau bija iedarbināts. Rjē turēja roku uz ātruma pārslēga. Tomēr viņš vēlreiz paskatījās uz bērnu, kas nopietns un mierīgs visu laiku nebija novērsis no viņa acu. Un pēkšņi ne no šā, ne no tā bērns viņam plati uz­smaidīja.

—   Kas tad mums būtu vajadzīgs? — ārsts jautāja, smaidīdams pretī.

Kotārs pēkšņi satvēra automobiļa durtiņas un, pirms aizskrēja, izkliedza asaru un niknuma pilnā balsī:

— Zemestrīcei īsta zemestrīce!

Zemestrīce nenotika, un nākamā diena ārstam Rjē pa­gāja ilgā braukāšanā" pa visām pilsētas malām, sarunās ar saslimušo tuviniekiem un strīdos ar slimniekiem pa­šiem. Nekad v viņa amats nebija licies tik grūtsi LīdiU ārsts juta pie «atviegloja viņa uzdevumu, pil- nīgi M ikreiz, kad viņš ieePirmo reizi ārsts tagad juta, ka tie o? baidās. Divreiz aЈHlamu neuzticīgu izbrīnu patveras wvir .lš  tā Pat kā la bija cīņa, pie kuras viņš vēl nebija pia - Rjē desmitiem vakarā, kad automobilis apstājas tfā astmas slimnieka mājas — tas bija viņa pēdējais pacients, — ārstam Rjē bija grūti uzrauties no sēdekļa. Viņš kavējās, raudzīdamies uz tumšo ielu un zvaigznēm, kas drīz parādījās, drīz pazuda melnajās de­besīs.

Vecais astmatiķis sēdēja gultā. Liekas, viņš elpoja vieglāk un pašreiz skaitīja pelēkos zirņus, pārlikdams tos no viena poda otrā. Viņš sagaidīja ārstu ar priecīgu skatu.

—   Tātad, dakter, tā ir holera?

—   Kur jūs to grābāt?

—   Avīzē, un pa radio arī teica.

—   Nē, tā nav holera,

—        Sā vai tā, — vecais ļoti uzbudināts sacīja, — tie prātvēderi aiziet par tālu, vai nel

—   Neticiet viņiem, — ārsts atteica.

Viņš bija izmeklējis veco un tagad sēdēja nožēlojamās ēdamistabas vidū. Jā, viņš baidījās. Viņš zināja, ka šai pašā priekšpilsētā rīt no rīta viņu gaidīs kādi desmit slim­nieki, salīkuši pār saviem buboņlcm. Tikai divos trijos gadījumos buboņu pārgriešana bija kaut cik līdzējusi. Lielākā daļa slimnieku būs jāpārved uz slimnīcu, un viņš zināja, ko trūcīgajiem nozīmē slimnīca. «Es negribu, ka viņu izmanto eksperimentiem,» ārstam Rjē bija sacījusi kāda slimnieka sieva. Viņu neizmantos eksperimentiem, viņš nomirs, tas ir viss. Noteiktie aizsarglīdzekļi bija ne­pietiekami, tas bija skaidri redzams. Un «speciāli iekār­totās palātas» — viņš zināja, kādas tās ir: divi paviljoni, no kuriem steigā izvākti pārējie slimnieki, kuru logi aiz­bāzti ar pakulām un kurus ieslēdz sanitārais kordons. Ja epidēmija nebeigsies pati no sevis, tad administrācijas izdomātie līdzekļi to neapturēs.

Tomēr vakarā oficiālie komunikē vēl arvien bija opti­mistiski. Nākamajā dienā Ransdoka aģentūra ziņoja, ka prefektūras rīkojumi uzņemti mierīgi un jau pieteikušies ap trīsdesmit slimnieku. Kastels bija runājis pa telefonu ar Rjē:

—   Cik gultu ir paviljonos?

Astoņdesmit.

—       Pilsētā, protams, ir vairāk nekā trīsdesmit slim­nieku?

—       Ir tādi, kas baidās pieteikties, un citi — lielākā daļa, — kuri vēl nav paguvuši.