— Kā kuru reizi, — Rjē atbildēja. — Savā ziņā tādas tiesības īstenībā nevar būt. Taču tas viss nav galvenais. Nevajag pārāk ilgi palikt četrās sienās. Jums kaut kur jāiziet no mājas.
Kotārs likās uzbudināts, sacīja ka viņš tikai to vien darot un vajadzības gadījumā viss kvartāls varētu liecināt viņam par labu. Arī ārpus sava kvartāla viņam netrūkstot paziņu.
— Vai jūs pazīstat arhitektu Rigo kungu? Viņš ir mans draugs.
Telpā sabiezēja krēsla. Priekšpilsētas iela atdzīvojās, un dobjš atvieglojuma izsauciens tur ārā apsveica mirkli, kad iedegās spuldzes. Rjē izgāja uz balkona, un Kotārs viņam sekoja. No visiem apkārtējiem kvartāliem, kā ik vakarus mūsu pilsētā, viegls vējš atvēdīja čukstus, uz restēm ceptas gaļas smaržu, priecīgo un aromātisko brīvības sanoņu, kas pamazām piepildīja ielu, pa kuru plūda trokšņaina jaunatne. Nakts, neredzamo kuģu spalgie kaucieni, čalas, kas cēlās no jūr& -«-str plūstošā pūļa, šī stunda, kuru ārsts Rjē tik lķ trīsdesrz mīlēja,
šodien visa tā dēļ, ko viņš zir
— Vai varam iedegt gakšiVes i citi Kotāram.
Gaismai iedegoties, sīkais vīrv .>ķinādams,
uzlūkoja ārstu.
— Sakiet man, dakter, — ja es saslimtu, vai jūs mani uzņemtu savā slimnīcā?
— Kādēļ nel
Tad Kotārs jautāja, vai esot gadījumi, ka arestē cilvēku, kas atrodas klīnikā vai slimnīcā. Rjē atbildēja, ka tādi gadījumi bijuši, bet viss esot atkarīgs no slimnieka stāvokļa.
— Es paļaujos uz jums, — Kotārs sacīja.
Pēc tam viņš vaicāja ārstam, vai tas neaizvestu viņu uz pilsētu savā automobilī.
Pilsētas centrā ielas jau bija tukšākas un retāk dega spuldzes. Durvju priekšā vēl rotaļājās bērni. Kotārs palūdza, un ārsts apturēja mašīnu pie kāda bērnu bariņa. Bērni klaigādami spēlēja klases. Bet viens no viņiem, melniem gludiem matiem, taisnu celiņu un notraipītu seju, cieši raudzījās ārstā ar savām skaidrajām un mulsinošajām acīm. Rjē novērsās. Kotārs, jau stāvēdams uz trotuāra, spieda viņam roku. Vīnu firmas pārstāvis runāja dobjā, ķērcošā balsī. Divas trīs reizes viņš atskatījās.
—- Ļaudis runā par epidēmiju. Vai tas taisnība, dakter?
— Ļaudis vienmēr runā, tas ir gluži dabiski, — Rjē atbildēja.
Jums taisnība. Un vēlāk, ja kādi desmit nomirs, tas jau nebūs pasaules gals. Ne tas mums būtu vajadzīgs.
Motors jau bija iedarbināts. Rjē turēja roku uz ātruma pārslēga. Tomēr viņš vēlreiz paskatījās uz bērnu, kas nopietns un mierīgs visu laiku nebija novērsis no viņa acu. Un pēkšņi ne no šā, ne no tā bērns viņam plati uzsmaidīja.
— Kas tad mums būtu vajadzīgs? — ārsts jautāja, smaidīdams pretī.
Kotārs pēkšņi satvēra automobiļa durtiņas un, pirms aizskrēja, izkliedza asaru un niknuma pilnā balsī:
— Zemestrīcei īsta zemestrīce!
Zemestrīce nenotika, un nākamā diena ārstam Rjē pagāja ilgā braukāšanā" pa visām pilsētas malām, sarunās ar saslimušo tuviniekiem un strīdos ar slimniekiem pašiem. Nekad v viņa amats nebija licies tik grūtsi LīdiU ārsts juta pie «atviegloja viņa uzdevumu, pil- nīgi M ikreiz, kad viņš ieePirmo reizi ārsts tagad juta, ka tie o? baidās. Divreiz aЈHlamu neuzticīgu izbrīnu patveras wvir .lš tā Pat kā la bija cīņa, pie kuras viņš vēl nebija pia - Rjē desmitiem vakarā, kad automobilis apstājas tfā astmas slimnieka mājas — tas bija viņa pēdējais pacients, — ārstam Rjē bija grūti uzrauties no sēdekļa. Viņš kavējās, raudzīdamies uz tumšo ielu un zvaigznēm, kas drīz parādījās, drīz pazuda melnajās debesīs.
Vecais astmatiķis sēdēja gultā. Liekas, viņš elpoja vieglāk un pašreiz skaitīja pelēkos zirņus, pārlikdams tos no viena poda otrā. Viņš sagaidīja ārstu ar priecīgu skatu.
— Tātad, dakter, tā ir holera?
— Kur jūs to grābāt?
— Avīzē, un pa radio arī teica.
— Nē, tā nav holera,
— Sā vai tā, — vecais ļoti uzbudināts sacīja, — tie prātvēderi aiziet par tālu, vai nel
— Neticiet viņiem, — ārsts atteica.
Viņš bija izmeklējis veco un tagad sēdēja nožēlojamās ēdamistabas vidū. Jā, viņš baidījās. Viņš zināja, ka šai pašā priekšpilsētā rīt no rīta viņu gaidīs kādi desmit slimnieki, salīkuši pār saviem buboņlcm. Tikai divos trijos gadījumos buboņu pārgriešana bija kaut cik līdzējusi. Lielākā daļa slimnieku būs jāpārved uz slimnīcu, un viņš zināja, ko trūcīgajiem nozīmē slimnīca. «Es negribu, ka viņu izmanto eksperimentiem,» ārstam Rjē bija sacījusi kāda slimnieka sieva. Viņu neizmantos eksperimentiem, viņš nomirs, tas ir viss. Noteiktie aizsarglīdzekļi bija nepietiekami, tas bija skaidri redzams. Un «speciāli iekārtotās palātas» — viņš zināja, kādas tās ir: divi paviljoni, no kuriem steigā izvākti pārējie slimnieki, kuru logi aizbāzti ar pakulām un kurus ieslēdz sanitārais kordons. Ja epidēmija nebeigsies pati no sevis, tad administrācijas izdomātie līdzekļi to neapturēs.
Tomēr vakarā oficiālie komunikē vēl arvien bija optimistiski. Nākamajā dienā Ransdoka aģentūra ziņoja, ka prefektūras rīkojumi uzņemti mierīgi un jau pieteikušies ap trīsdesmit slimnieku. Kastels bija runājis pa telefonu ar Rjē:
— Cik gultu ir paviljonos?
Astoņdesmit.
— Pilsētā, protams, ir vairāk nekā trīsdesmit slimnieku?
— Ir tādi, kas baidās pieteikties, un citi — lielākā daļa, — kuri vēl nav paguvuši.