— Vai apbedīšana tiek uzraudzīta?
— Nē. Es zvanīju Rišāram, ka jāliek lietā visi līdzekļi, nevis frāzes, un pret epidēmiju vai nu jāuzceļ īsta barjera, vai vispār nav ko darīt,
— Un viņš?
— Viņš atbildēja, ka viņam neesot pilnvaru. Pēc manām domām, būs vēl ļaunāk.
Patiešām, divās dienās abi paviljoni bija pārpildīti. Rišārs teicās zinām, ka tuvākajās dienās tikšot slēgta kāda skola un tās telpās ierīkošot papildu slimnīcu. Rjē gaidīja vakcīnas un atvēra buboņus. Kastels atgriezās pie savām vecajām grāmatām un ilgi uzturējās bibliotēkā.
Zurķas nobeidzis mēris vai kaut kas tam ļoti līdzīgs, — viņš secināja. — Tās palaidušas pilsētā desmitiem tūkstošu blusu, kas izplatīs infekciju tiešā ģeometriskā progresijā, ja mēs to laikā neapturēsim.
Rjē klusēja.
Tais dienās, liekas, īsti iestājās pavasaris. Saule uzsūca beidzamo lietus gāzmu pe|ķes. Dzidri zilās debesis, no kurām paloja dzeltena gaisma, lidmašīnu rūkoņa jau sasilušajā gaisā — viss šai gadalaikā vēdīja mieru un skaidrību. Tomēr četrās dienās drudzis četrreiz krasi pieņēmās: miruši sešpadsmit, divdesmit četri, divdesmit astoņi un trīsdesmit divi. Ceturtajā dienā ziņoja par palīg- slimnīcas atvēršanu kādā pamatskolā. Mūsu pilsētas iedzīvotāji, kas līdz šim bija slēpuši savu satraukumu aiz jokiem, tagad ielās šķita klusāki un vairāk nomākti.
Rjē nolēma piezvanīt prefektam.
— Līdzšinējie pasākumi nav pietiekami.
— Man ir skaitli, — prefekts sacīja, — tie patiešām ir satraucoši.
— Tie ir vairāk nekā satraucoši, tie ir gluži skaidri.
— Es lūgšu, lai Ģenerālā pārvalde dod rīkojumus.
Rjē nolika klausuli Kastela klātbūtnē:
— Rīkojumus! Un būtu vajadzīga iztēle.
— Un serumi?
— Tie pienāks pēc nedējas.
Prefektūra ar Rišāra starpniecību lūdza ārstu Rjē uzrakstīt ziņojumu, ko sūtīt uz kolonijas galvaspilsētu, lai panāktu attiecīgus rīkojumus. Rjē sniedza slimības klīnisku aprakstu un skaitļus. Tai pašā dienā saskaitīja četrdesmit mirušo. Prefekts uzņēmās, kā pats izteicās, ar nākamo dienu izsludināt vēl stingrākus noteikumus. Slimnieku obligātā pieteikšanās un izolācija palika spēkā. Saslimušo mājas bija jāslēdz un jādezinficē, tuvinieki tika pakļauti drošības karantīnai, apbedīšanu organizēja pilsēta, skatoties pēc apstākļiem. Dienu vēlāk lidmašīna atveda serumus. Pašreizējai ārstēšanai to varēja pietikt. Bet to nepietiks, ja epidēmija pletīsies plašumā. Uz savu telegrammu Rjē saņēma atbildi, ka noliktavā vairāk seruma neesot, bet jau sākta tā izgatavošana.
Sai laikā pavasaris no visas pilsētas apkārtnes ienāca tirgū. Visgarām ietvēm puķu pārdevēju grozos vīta tūkstošiem rožu, un to saldenā smarža paloja visā pilsētā. c ķietaini nekas nebija mainījies. Tramvaji bija vienmēr pārpildīti visdzīvākās kustības stundās, bet dienu —tukši un netīri. Tarrū vēroja sīko večuku, un večuks spļāva uz, kaķiem. Grans katru vakaru atgriezās mājās, lai nodotos savam noslēpumainajam darbam. Kotārs riņķoja apkārt, un izmeklēšanas tiesnesis Otons joprojām vadāja savu zvērnīcu. Vecais astmas slimnieks pārlika zirņus no viena poda otrā, un dažkārt varēja sastapt žurnālistu Rambēru, rāmu un vērīgu. Vakaros viens un tas pats pūlis pildīja ielas, un pie kinoteātriem izvijās garas rindas. Starp citu, epidēmija šķita atkāpjamies, un dažās dienās saskaitīja tikai kādus desmit mirušos. Tad piepeši tā atkal spēji uzliesmoja. Tai dienā, kad mirušo skaits no jauna sasniedza trīsdesmit, Bernārs Rjē ieskatījās oficiālajā telegrammā, ko prefekts viņam bija sniedzis, sacīdams:
— Viņi nobijušies.
Telegrammā bija rakstīts: «Pasludiniet mēra stāvokli. Slēdziet pilsētu.»
No šā brīža, var sacīt, mēris skāra mūs visus. Līdz tam, lai cik liels bija pārsteigums un bažas, ko izraisīja neparastie notikumi, ikviens pilsonis kā varēdams bija turpinājis savu darbu parastajā vietā. Un, bez šaubām, tā vajadzēja būt arī turpmāk. Bet, kad vārti nu bija slēgti, ļaudis redzēja, ka viņi visi, ieskaitot stāstītāju, sabāzti vienā maisā un ar to jāsamierinās. Tāpēc, piemēram, tik individuāla izjūta kā atšķirtība no mīļotās būtnes jau pirmajās nedēļās pēkšņi kļuva par visiem pilsētas iedzīvotājiem kopēju izjūtu un līdz ar bailēm sagādāja lielas ciešanas ilgajā trimdas laikā.
Patiesi, vārtu noslēgšanas gandrīz visvairāk manāmās sekas bija piepešā atšķirtība, kam cilvēki nebija gatavojušies. Mātes un bērni, laulātie draugi, mīlētāji, kas pirms dažām dienām, domādami, ka šķiras uz neilgu laiku, bija apskāvušies uz mūsu stacijas perona, šo to piekodinājuši viens otram, pārliecināti, ka pēc pāris dienām vai nedēļām atkal redzēsies, kas bija tik ļoti iegrimuši muļķīgā, cilvēciskā paļāvībā, ka tuvinieku aizbraukšana tikpat kā nenovērsa viņu uzmanību no ikdienas rūpēm, tagad pēkšņi saprata — viņus šķir nepārvarams tālums bez iespējas tikties vai sazināties. Jo vārti tika slēgti dažas stundas pirms prefekta lēmuma pasludināšanas, un, protams, nebija iespējams ņemt vērā atsevišķus gadījumus. Var sacīt, ka sērgas» negaidītā uzbrukuma pirmās sekas bija tādas, ka mūsu pilsoņi bija spiesti rīkoties tā, it kā viņiem nebūtu savu personisko jūtu. Dienas pirmajās stundās, kad lēmums stājās spēkā, prefektūru ielenca lūdzēju pūlis, kas pa telefonu vai tieši ierēdņiem izklāstīja vienlīdz uzmanības cienīgus un tai pašā laikā vienlīdz nepārbaudāmus apstākļus. Patiesībā bija vajadzīgas vairākas dienas, lai mēs aptvertu, ka atrodamies bezkompromisu stāvoklī un vārdi «noruna», «priekšrocība», «izņēmums» zaudējuši nozīmi. Pat niecīgais apmierinājums — vēstuļu rakstīšana — mums bija liegts. Pirmkārt, parastie pasta sakari starp pilsētu un pārējo valsti patiešām bija pārtraukti, un, otrkārt, jauns rīkojums aizliedza jebkuru korespondenču apmaiņu, lai ar vēstulēm nepārnēsātu baciļus. Sākumā dažiem vēl laimējās vienoties pie pilsētas vārtiem ar posteņa sargkareivjiem, kas bija ar mieru nosūtīt vēstis uz ārieni. Tas gan notika epidēmijas pirmajās dienās, kad sargkareivjiem likās gluži dabiski aiz līdzjūtības palīdzēt cilvēkiem. Taču drīz vien tie paši sargi, pārliecinājušies par stāvokļa nopietnumu, atteicās uzņemties atbildību, kuras apjomus nevarēja paredzēt. Sākumā atļautās starppilsētu telefona sarunas radīja tādu sastrēgumu kabīnēs un pārslodzi līnijās, ka tās uz dažām dienām tika pilnīgi atceltas, bet vēlāk — stingri ierobežotas, vadoties pēc tā sauktajiem neatliekamajiem gadījumiem kā nāve, dzimšana, precības. Vienīgais mūsu sakaru līdzeklis palika telegrammas. Cilvēki, kurus vienoja prāta, gara un miesas tuvība, tagad meklēja savas agrākās vienotības zīmi desmit vārdu garas telegrammas lielajos burtos. Un, tā kā telegrammā izmantojamo teikumu krājums drīz bija izsmelts, ilgi kopdzīves gadi un skaudras kaislības ātri saliedējās jau gatavu formulu periodiskā apmaiņā: «Man klājas labi. Domāju par tevi. Skūpstu.»