Tomēr daži no mums joprojām neatlaidīgi rakstīja vēstules un nemitīgi izdomāja dažnedažādas iespējas, kā sazināties ar ārpasauli, bet galu galā tās visas vienmēr pievīla. Pat ja kādam no mūsu izdomātajiem līdzekļiem būtu bijuši panākumi, mēs to nezinājām, jo atbildi nesaņēmām. Tā mēs nonācām tiktāl, ka nedēļām ilgi atkal un atkal no jauna sākām vienu un to pašu vēstuli, pārrakstījām tās pašas ziņas, tos pašus aicinājumus, tā ka pēc kāda laika vārdi, kas sākumā gluži asiņojoši bija raisījusies mūsu sirdīs, kļuva tukši, zaudēja nozīmi, Mēs tos mehāniski pārrakstījām, mēģinādami ar nedzīvajām frāzēm dot kādu zīmi par mūsu grūto dzīvi. Un visbeidzot telegrammas konvencionālais teksts mums tomēr likās labāks par tādu ietiepīgu un neauglīgu monologu, bezatbalss sarunu ar mūri.
Starp citu, pēc vairākām dienām, kad kļuva skaidrs, ka nevienam neizdosies izbraukt no mūsu pilsētas, dažiem ienāca prātā prasīt, vai nevarētu Jaut pilsētā atgriezties tiem, kuri bija aizbraukuši pirms epidēmijas. Pēc dažu dienu pārdomām prefektūra atbildēja apstiprinoši, tikai ar piebildi, ka pārbraucēji nekādā gadījumā nedrīkstēs vēlreiz atstāt pilsētu, un, ja viņiem atvēlēts ierasties, tad nekādā gadījumā ne — atkal aizbraukt. Dažas ģimenes, starp citu, gan tikai nedaudzas, pārlieku viegli uztvēra stāvokli: vēlēšanās tikties ar savējiem lika aizmirst jebkuru piesardzību, un tās aicināja radiniekus izmantot izdevību. Taču drīz vien tie, kas atradās mēra gūstā, saprata, kādām briesmām viņi pakļautu savus tuviniekus, un labāk bija ar mieru paciest šķiršanos. Sērgas visgrūtākajā laikā mēs pieredzējām tikai vienu gadījumu, kad cilvēku jūtas izrādījās stiprākas par bailēm no mokpilnas nāves. Tie nebija, kā varētu sagaidīt, divi mīlētāji, kurus mīlestība, par spīti ciešanām, met vienu otra skavās. Runa bija par veco ārstu Kastelu un viņa sievu, kuri bija precējušies jau ilgus gadus. Dažas dienas pirms epidēmijas sākuma Kastela kundze bija aizbraukusi uz kādu kaimiņ- pilsētu. Sī pat nebija viena no tām laulībām, kas noder par laimīgas" ģimenes paraugu, un stāstītājs ir pat gatavs apgalvot, ka laikam gan laulātie draugi līdz šim nebūt nejutās apmierināti ar savu kopdzīvi. Taču pēkšņā un ilgstošā šķiršanās lika viņiem pārliecināties, ka viņi nespēj dzīvot tālu viens no otra un ka blakus šai negaidīti atklātajai patiesībai mēris nozīmē visai maz.
Tas bija izņēmums. Lielākajai daļai šķiršanās varēja beigties tikai līdz ar epidēmijas mitēšanos. Un — to var sacīt par mums visiem — jūtas, kas virzīja mūsu dzīvi un ko mēs domājām labi pazīstam (orāniešiem, kā jau teikts, piemīt vienkāršas kaislības), ieguva jaunu izpausmi. Vīri un mīļākie, kas allaž pilnīgi uzticējās savai draudzenei, pamanīja, ka ir greizsirdīgi. Cilvēki, kas domāja, ka viņi ir vieglprātīgi mīlestībā, atklāja sevī patstāvību. Dēli, kuri bija dzīvojuši mātes tuvumā, tikpat kā neuzmezdami viņai acis, tagad visas savas bažas un nožēlas sakopoja vienā vienīgā viņas sejas krunciņā, kas nemitīgi atausa atmiņā. Šī pēkšņā atšķirtība bez pēdām, bez nākotnes paredzējumiem mulsināja mūs, padarīja nespējīgus pretoties atmiņām pat» mīļotā cilvēka klātbūtni, kas bija vēl tik tuva un — jau tik tāla, atmiņām, kuras tagad aizpildīja mūsu dienas. īstenībā mums bija jāizcieš divkāršas sāpes — mūsu pašu sāpes un sāpes, kādas mēs iztēlojāmies, ciešam promesošos: dēlu, sievu, mīļāko.
Turklāt citos apstākļos mūsu pilsētas iedzīvotāji būtu raduši izeju rosīgākā ārējā dzīvē. Bet mēris tai pašā laikā pakļāva viņus bezdarbībai, lika viņiem bezgalīgi riņķot pa drūmo pilsētu un pameta viņus atmiņas mānīgo rotaļu varā. Jo savās bezmērķa pastaigās viņi klīda allaž pa vieniem un tiem pašiem ceļiem, un mūsu nelielajā pilsētā šie ceļi visbiežāk bija tieši tie, pa kuriem viņi reiz bija staigājuši ar tagad nesasniedzamo tuvo cilvēku.
Tāpēc pirmais, ko mēris atnesa mūsu pilsoņiem, bija trimdas sajūta. Un stāstītājs ir pārliecināts, ka var šeit rakstīt visu vārdā par to, ko toreiz izjuta, tāpēc ka pats to izjutis tai pašā laikā, kad daudzi jo daudzi viņa līdzpilsoņi. Jo tā tik tiešām bija trimdas sajūta — šis tukšums, ko mēs pastāvīgi nesām sevī, šī noteiktā emocija, neprātīgā vēlēšanās atgriezties pagātnē vai — otrādi — pasteidzināt laika gaitu, šīs dedzinošās atmiņas bultas. Ja arī reizēm devām vaļu iztēlei un mums patika gaidit, vai neieskanēsies durvju zvans, vai nedzirdēsim kāpnēs pazīstamus soļus, ja tādos brīžos mēs bijām gatavi aizmirst, ka vilcieni neiet, ja iekārtojāmies tā, lai būtu mājās tai stundā, kad citkārt ar vakara ekspresi atbraucis ceļinieks varēja ierasties mūsu dzīvoklī, tad saprotams, ka tāda rotaļa nevarēja turpināties ilgi. Vienmēr pienāca bridis, kad mēs skaidri apzinājāmies, ka vilcieni vairs neiet. Tad mēs sapratām, ka mūsu atšķirtībai lemts turpināties un mums jāmēģina pierast. Kopš tā brīža mēs pilnīgi apzinājāmies savu ieslodzītā stāvokli, mēs bijām savas pagātnes varā, un, ja dažiem no mums uznāca kārdinājums dzīvot nākotnē, viņi drīz vien no tā atteicās (cik tas bija viņu spēkos), jūtot sūrstam brūces, ko iztēle beidzot cērt visiem, kuri uz to par daudz paļaujas.