īpaši jāpiebilst, ka visi mūsu pilsētas iedzīvotāji ļoti ātri atbrīvojās no paraduma — pat citu klātbūtnē — kaut aptuveni aprēķināt atšķirtības ilgumu. Kāpēc? Tāpēc, ka tad, kad vislielākie pesimisti bija noteikuši, piemēram, pusgadu, kad viņi jau iepriekš bija izjutuši visu nākamo mēnešu rūgtumu, ar pūlēm norūdījuši savu drosmi šim pārbaudījumam, sasprindzinājuši pēdējos spēkus, lai būtu gatavi ciešanām, kas ilgs tik garas, garas dienas, tad dažkārt kāds nupat sastapts draugs, ziņa avīzē, netverama nojausma vai pēkšņa gaišredzība lika viņiem atskārst, ka galu galā nav taču iemesla cerēt, ka sērga neplosīsies ilgāk par pusgadu, bet tā var turpināties veselu gadu vai vēl ilgāk.
Tādā brīdī viņu drosme, griba un pacietība sabruka tik spēji, ka viņiem šķita: no šīs bedres nekad vairs neizkļūt. Tālab viņi centās nekad nedomāt par atbrīvošanās termiņu, nepievērsties vairs nākotnei un vienmēr staigāt, tā sakot, nodurtām acīm. Bet, gluži dabiski, šāda piesardzība, šis veids, kā apmānīt sāpes, nepielaist tās klāt, lai atteiktos no cīņas, nedeva neko. Izvairoties no sabrukuma, ko nekādā ziņā nevēlējās, viņi paši visai bieži laupīja sev tos brīžus, kad gaidāmās atkalredzēšanās iztēlē būtu aizmirsies mēris. Un tā, pusceļā starp šiem bezdibeņiem un virsotnēm, viņi nevis dzīvoja, bet vienkārši lāvās straumei, pamesti bezmērķa dienu un neauglīgu atmiņu varā, — klīstošas ēnas, kas varētu gūt spēku tikai tad, ja būtu ar mieru riest saknes savu sāpju zemē.
Tā viņi izbaudīja visu cietumnieku un visu trimdinieku sūrās ciešanas — dzīvot ar atmiņu, kura nelīdz neko. Pat pagātnei, par ko viņi nemitīgi domāja, bija tikai nožēlas rūgtā garša. īstenībā viņi vēlētos, kaut varētu pagātnei pievienot to, kas viņus kremta, ko tad, kad vēl varēja, viņi nebija darījuši tai vai tam, kuru gaidīja; tāpat visos — pat relatīvi laimīgajos — savas cietumnieku dzīves apstākļos viņi iesaistīja promesošo, un tas vien, kas viņi šobrīd bija, nespēja viņus apmierināt. Nepacietīgi tagadnē, naidīgi pagātnei un zaudējuši nākotni, mēs bijām it līdzīgi tiem, kam cilvēku tiesa vai naids liek dzīvot aiz restēm. Galu galā vienīgais līdzeklis, kā izvairīties no nepanesamās tukšuma sajūtas, bija likt iztēlē atkal kursēt vilcieniem un piepildīt stundas ar ietilpīgi klusējošā zvaniņa atkārtotām skaņām.
Bet, ja runājam par trimdu, tad lielākajai daļai tā bija trimda savās mājās. Un, lai gan stāstītājs iepazinis tikai Iadu pašu trimdu kā visi, viņš nedrīkst aizmirst tos, ku- i iem, kā Rambēram un citiem, atšķirtības mokas vēl pa- vairoja tas apstāklis, ka, būdami ceļotāji, kurus mēris pārsteidzis un aizturējis šai pilsētā, viņi vienlaikus atradās tālu no tuvā cilvēka, kas bija neaizsniedzams, un tālu no savas zemes. Vispārējā trimdas laikā viņi bija visvairāk trimdinieki, jo, lai gan šis laiks viņos, tāpat kā pārējos, modināja nemieru un bažas, viņus saistīja arī telpa, un viņi nemitīgi sitās pret mūriem, kas norobežoja šo mēra piemeklēto paspārni no zaudētās dzimtenes. Bez šaubām, tie bija viņi, kuri augu dienu klīda pa putekļaino pilsētu, klusībā atsaukdami atmiņā vakarus, ko viņi vienīgie pazina, un savas zemes rītus. Tā viņi baroja savas sāpes ar netveramām zīmēm un satraucošām vēstīm kā bezdelīgu lidojums, rieta rasa vai dīvainie stari, ko saule reizēm atstāj tukšās ielās. Viņi aizvēra acis un nelikās redzam ārējo pasauli, kas allaž spēj no visa paglābt, bet spītīgi loloja savas pārlieku reālās iedomas un visiem spēkiem centās atsaukt atmiņā kādas zemes ainavas, kur zināma gaisma, divi trīs pakalni, iemīļotais koks un sieviešu sejas radīja viņiem neaizstājamu klimatu.
Ja beidzot runājam īpaši par mīlētājiem, kas ir visinteresantākais gadījums un par ko stāstītājs var varbūt visvairāk sacīt, — viņus nomāca vēl citas bēdas, un to vidū sevišķi jāizceļ sirdsapziņas pārmetumi. Pašreizējais stāvoklis tik tiešām ļāva viņiem raudzīties uz savām jūtām ar zināma veida drudžainu objektivitāti. Un gandrīz vienmēr šādos gadījumos viņi skaidri saskatīja paši savus trūkumus. Vispirms uz to vedināja grūtības, ko viņiem sagādāja promesošā cilvēka rīcības un kustību tieša iztēlo- šanās. Tad viņi nožēloja, ka tik maz zina par to, kā mīļotais cilvēks aizvada laiku; viņi pārmeta sev nevērību, ka nav papūlējušies par to painteresēties un iedomājušies, ka mīlošam cilvēkam mīļotās būtnes nodarbošanās nebūt nav visu prieku avots. No šī brīža viņiem bija viegli iedziļināties savā mīlā un izpētīt tās nepilnības. Parastajā laikā mēs visi apzināti vai neapzināti sapratām, ka nav tādas mīlestības, kas nevarētu pārspēt pati sevi, tomēr vairāk vai mazāk mierīgi pieļāvām, ka mūsu mīla paliek viduvēja. Bet atmiņas ir prasīgākas. Un, gluži secīgi, nelaime, kas uzbruka no ārienes un piemeklēja visu pilsētu, mums atnesa ne tikai nepelnītas ciešanas, par ko mēs varētu sašust. Tā izraisīja ciešanas arī mūsu pašu vainas dēļ un tāpēc lika atzīt sāpes. Tas bija viens no veidiem, kā slimība novērsa uzmanību un sajauca kārtis.