Tā nu katrs gribot negribot bija spiests dzīvot no dienas dienā un gluži viens debesu priekšā. Šī vispārējā pamestība, kas varēja ar laiku norūdiI raksturus, tomēr sāka padarīt tos seklus. Daži mūsu pilsētas iedzīvotāji, piemēram, tad nokļuva kādā citā verdzībā, kas padarīja viņus atkarīgus no saules un lietus. Uz viņiem raugoties, šķita, ka viņi pirmoreiz un tieši uztver laika apstākļu ietekmi. Viens vienīgs zeltains gaismas stars lika viņu vaibstiem priekā atmaigt, turpretī lietus dienās viņu sejas un domas klāja biezs plīvurs. Dažas nedeļas agrāk viņus no šī bezspēka un bezjēdzīgās pakļautības paglāba tas, ka viņ» nebija vieni ļaužu priekšā un ka otrs cilvēks, kas dzīvoja kopā ar viņiem, zināmā mērā aizsedza viņiem pasauli. Tagad turpretī viņi bija it kā pakļauti debesu untumiem, tas ir, viņi cieta un cerēja bez iemesla.
Šai galējā vientulībā, visbeidzot, neviens nevarēja cerēt uz kaimiņa palīdzību un ikkatrs palika viens ar savām raizēm. Ja kāds no mums neviļus mēģināja uzticēties otram vai ko bilst par savām jūtām, tad atbilde, lai kāda tā būtu, visbiežāk tikai ievainoja viņu. Jo viņam atklājās, ka sarunas biedrs un viņš nerunā par vienu un to pašu. Viņš tik tiešām stāstīja par to, ko pārdzīvojis garās pārdomu un ciešanu dienās, un priekšstats, kuru gribēja darīt zināmu otram, bija ilgi virdis uz kaislības un gaidu uguns. Otrs turpretī iedomājās gluži parastu izjūtu, sāpes, ko nes uz tirgu, kārtējo grūtsirdību. Vienalga, labvēlīga vai naidīga, atbilde vienmēr bija aplama, vajadzēja no tā visa atteikties. Vai arī, ja klusēšana kļuva nepanesama, — un, tā kā citi nespēja atrast īsto sirds valodu, viņi samierinājās un pielāgojās tirgus valodai, un arī sāka runāt gluži konvencionāli, lietojot parasto sakaru un savā ziņā laikrakstu hronikas kārtējā apskata izteiksmi. Vispatiesākās sāpes te izpaudās visbanālākajās frāzēs. Vienīgi par šādu cenu mēra gūstekņi varēja iegūt savu durvju sargu līdzjūtību vai saistīt klausītāju uzmanību.
Tomēr, un tas ir svarīgākais, lai cik mokošas būtu bēdas, lai cik smaga pat tukšā sirds, var sacīt, ka mēra sākuma posmā šie trimdinieki bija privileģētie. Tik tiešām, tai brīdī, kad iedzīvotāji jau zaudēja pašsavaldību, visas viņu domas bija pievērstas gaidītajam cilvēkam. Vispārējā nelaimē viņus pasargāja mīlestības egoisms, un, ja viņi domāja par mēri, tad tikai tādā sakarā, ka tas draudēja viņu atšķirtību padarīt mūžīgu. Tā viņi pašā epidēmijas degpunktā ienesa veselīgu izklaidību, ko viegli varēja noturēt par aukstasinību. Izmisums paglāba viņus no panikas, viņu nelaime bija svētīga. Ja, piemēram, kādu no viņiem pievārēja sērga, tad gandrīz nekad viņš nepaguva
tam pievērst uzmanību. Izrauts no ilgās iekšējās sarunas ar kādu ēnu, viņš tad bez pārejas tika iemests visdziļākajā zemes klusumā. Viņš nepaguva pamanīt neko.
Kamēr mūsu pilsētas iedzīvotāji mēģināja pierast pie pēkšņās trimdas, mēris nostādīja sardzi pie pilsētas vārtiem un pagrieza atpakaļ kuģus, kas devās uz Orānu. Pēc vārtu slēgšanas neviens transporta līdzeklis netika ielaists pilsētā. Kopš tās dienas radās iespaids, ka automobiļi sākuši riņķot pa vienu loku. Ari osta izskatījās savāda, ja uz to raudzījās no augšējiem bulvāriem. Parastā rosība, kas to padarīja par vienu no pirmajām ostām piekrastē, bija piepeši rimusi. Tur bija redzami tikai nedaudzi kuģi, kas tika paturēti karantīnā. Bet krastmalā lielie, nekustīgie celtņi, uz sāniem apgāztās vagonetes, vientulīgās mucu grēdas vai maisu kaudzes liecināja, ka mērī mirusi ari tirdzniecība.
Par spīti neikdienišķajām ainām, mūsu pilsētas iedzīvotāji tomēr, liekas, lāgā nesaprata, kas viņus piemeklējis. Valdīja gan tādas visiem kopējas izjūtas kā bailes un atšķirtības sajūta, taču pirmajā vietā ikvienam joprojām bija viņa paša rūpes. Neviens vēl īsti nebija atzinis slimību. Lielākā daļa bija visjūtīgāki pret to, kas izjauca viņu paradumus vai aizskāra viņu intereses. Viņi tāpēc jutās aizkaitināti vai sadusmoti, un tās nebūt nav jūtas, ar ko varētu stāties pretī mērim. Pirmā pilsoņu reakcija, piemēram, bija apsūdzēt pārvaldi. Prefekta atbilde kritizētāju klātbūtnē, atbilde, kas atbalsojās presē («Vai nevarētu apsvērt jautājumu par apsvērto nolikumu mīkstināšanu?»), bija gandrīz negaidīta. Līdz šim ne laikraksti, ne Ransdoka aģentūra nebija saņēmusi oficiālas ziņas par slimības statistiku. Prefekts katru dienu paziņoja skaitļus aģentūrai, lūgdams sniegt ziņojumu reizi nedēļā.
Tomēr ari tas vēl neizraisīja tūlītēju satraukumu. Patiešām paziņojums, ka trešajā mēra nedēļā miruši trīssimt divi cilvēki, neiedarbojās uz iztēli. Pirmkārt, varbūt visi nebija miruši no mēra. Un, otrkārt, neviens pilsētā taču nezināja, cik cilvēku nedēļā nomirst parasti. Pilsētā bija divsimt tūkstoši iedzīvotāju. Neviens nezināja, vai šāda nāves gadījumu proporcija ir vai nav normāla. Tāda veida skaidrība nekad nevienam nerūp, lai gan tai vajadzētu radīt interesi. Ļaudīm savā ziņā trūka salīdzināšanas iespēju. Tikai palēnām, konstatējot nāves gadījumu skaita nemitīgu palielināšanos, sabiedriskā doma aptvēra patie