sību. Piektajā nedēļā tiešām mirušo skaits jau sasniedza trīssimt divdesmit vienu un sestajā nedēļā — trīssimt četrdesmit piecus. Vismaz skaitļu palielināšanās liecināja pati par sevi. Taču tā nebija tik strauja, lai mūsu pilsētas iedzīvotāji arī savās bažās nesaglabātu iespaidu, ka šī ir gan neapšaubāmi nepatīkama, bet galu galā pārejoša parādība.
Un tā viņi joprojām staigāja pa pilsētu un sēdēja pie galdiņiem uz kafejnīcu terasēm. Vispār viņi nebija mazdūšīgi, vairāk apmainījās jokiem nekā gaudās un izlikās, ka ar labu prātu pieņem šīs acīmredzot īslaicīgās neērtības. Ārējā pieklājība tika saglabāta. Tomēr mēneša nogalē, apmēram lūgsnu nedēļas laikā, par kuru būs runa vēlāk, nopietnākas izmaiņas pārvērta mūsu pilsētas izskatu. Vispirms prefekts izdeva rīkojumus, kas attiecās uz transporta līdzekļu kustību un apgādi. Apgāde tika ierobežota un benzīns normēts. Pat elektrība bija jātaupa. Vienīgi visnepieciešamākie produkti pienāca Orānā pa zemes un gaisa ceļiem. Tādējādi kustība pilsētā samazinājās, līdz gandrīz pavisam izbeidzās, greznie veikali no dienas dienā tika slēgti, citu skatlogus rotāja vienīgi noliedzoši paziņojumi, bet durvju priekšā stāvēja garas pircēju rindas.
Orāna dīvaini pārvērtās. Kājāmgājēju skaits ievērojami pieauga, un pat tukšākajās stundās daudzi cilvēki, kam pēc veikalu un vairāku kantoru slēgšanas vairs nebija ko darīt, piepildīja ielas un kafejnīcas. Pagaidām viņi vēl nebija bezdarbnieki, bet tikai atvaļinājumā. Tad saulainās dienās, piemēram, ap trim pēc pusdienas, Orāna radīja maldīgu iespaidu, it kā tā būtu pilsēta, kurā svin svētkus un kurā apturēta satiksme un slēgti veikali kādas manifestācijas dēļ un kuras iedzīvotāji iznākuši ielās, lai piedalītos svinībās.
Protams, kinoteātri izmantoja šo vispārējo atvaļinājumu lieliem darījumiem. Taču parastā filmu apgrozība departamentā bija pārtraukta. Pēc divām nedēļām zāles bija spiestas mainīt programmu, un vēl pēc kāda laika kinoteātri vairs rādīja tikai vienu un to pašu filmu. To ieņēmumi tomēr nemazinājās.
Visbeidzot, kafejnīcas, ievērojot lielos uzkrājumus noliktavās šai pilsētā, kur vīnu un degvīnu tirdzniecība ir pirmajā vietā, arī spēja apgādāt savus apmeklētājus. Taisnību sakot, dzerts tika daudz. Kāda kafejnīca bija izlikusi plakātu: «Labs vīns nonāvē mikrobu» — un sabiedriskā doma vēl pastiprināja izplatīto uzskatu, it kā alkohols pasargājot no infekcijas slimībām. Katru nakti ap pulksten diviem liels skaits no kafejnīcām izmesto dzērāju pildīja ielas, bārstīdami iepriecinošus paredzējumus.
Taču visas šīs izmaiņas savā ziņā bija tik ārkārtējas un tik straujas, ka grūti būtu tās uzskatīt par normālām un ilgstošām. Lai nu kā, mūsu individuālās jūtas mums joprojām bija pirmajā plānā.
Divas dienas pēc vārtu slēgšanas, iziedams no slimnīcas, ārsts Rjē sastapa Kotāru, kas pavērsa pret viņu priekā starojošu seju. Rjē izteica komplimentu par tā izskatu.
— Jā, man klājas gaužām labi, — mazais vīrelis atbildēja. — Sakiet, dakter, — tas nolādētais mēris, ko, tas taču jau sāk kļūt nopietns?
Ārsts to apstiprināja. Un otrs gandrīz vai ar tādu kā bezbēdību nopamatoja:
— Nav nekāda iemesla gaidīt, ka tas tagad mitēsies. Nu tikai viss ies juku jukām.
Brīdi viņi soļoja blakus. Kotārs stāstīja, ka viens pārtikas tirgotājs viņa kvartālā savācis lielus produktu krājumus, lai tos pārdotu par dārgāku cenu, un, kad atbraukuši pēc viņa, lai vestu uz slimnīcu, zem viņa gultas atrastas konservu bundžas. «Slimnīcā viņš nomira. Mēri nevar uzpirkt.» Kotārs bija saklausījies daudz stāstu par epidēmiju — gan patiesu, gan izdomātu. Runājot, piemēram, ka pilsētas centrā vienu rītu kāds vīrietis ar visām mēra pazīmēm slimības murgos izskrējis ārā, meties virsū pirmajai sievietei, kas gadījusies ceļā, un žņaudzis to, kliegdams, ka viņam esot mēris.
— Jauki! Mēs visi kļūsim traki, tas ir skaidrs, — Kotārs piebilda mīlīgā tonī, kas nemaz nesaderējās ar viņa apgalvojumu.
Tās pašas dienas pēcpusdienā arī Zozefs Grans beidzot izkratīja ārstam Rjē sirdi. Viņš bija ieraudzījis uz rakstāmgalda Rjē kundzes ģīmetni un uzlūkoja ārstu. Rjē atbildēja, ka viņa sieva ārstējas ārpus pilsētas.
— Savā ziņā, — Grans sacīja, — tā ir laime.
Ārsts atbildēja, ka tā, bez šaubām, esot laime un jāce- rot vienīgi, ka sieva izveseļošoties.
— Ai, es saprotu! — Grans iesaucās.
Un pirmoreiz, kopš Rjē viņu pazina, viņš uzsāka valodas un runāja daudz. Lai gan viņš vēl meklēja vārdus, tomēr gandrīz vienmēr viņam izdevās tos atrast, it kā ilgi būtu domājis par to, ko patlaban teica.
Viņš apprecējies stipri jauns ar ļoti jauniņu, nabadzīgu meiteni no kaimiņiem. Tieši tāpēc, lai apprecētos, viņš pārtraucis studijas un sameklējis darbu. Ne Zanna, ne viņš nekad neizgājuši ārpus sava kvartāla. Viņš apciemojis meiteni mājās, un Zannas vecāki smīkņājuši par kluso un neveiklo pielūdzēju. Tēvs bijis dzelzceļnieks. Atpūtas brīžos viņš vienmēr sēdējis kaktā pie loga, nolaidis milzīgās rokas gar sāniem, un domīgs vērojis kustību uz ielas. Māte allaž bijusi aizņemta saimniecībā, un Zanna viņai palīdzējusi. Meitene bijusi tik sīciņa, ka Grans nespējis bez bailēm noskatīties, kā viņa Šķērso ielu. Automašīnas tad viņam likušās taisni milzīgas. Kādu dienu pie Ziemsvētku mantiņu veikaliņa Zanna, kas ar sajūsmu raudzījušies skatlogā, pagriezusies pret viņu, sacīdama: «Cik skaisti!» Viņš saspiedis tās delnu. Tā viņi nolēmuši apprecēties.