Stāsta turpinājums, pēc Grana vārdiem, bijis ļoti vienkāršs. Tā tas notiek ar visiem: cilvēki apprecas, vēl mazliet mīl viens otru, strādā. Strādā tik daudz, ka tāpēc aizmirst mīlēt. Arī Zanna strādājusi, jo biroja priekšnieks neturējis savu solījumu. ,Te vajadzēja mazliet iztēles, lai saprastu, ko Grans gribēja sacīt. Viņš padevies nogurumam, aizvien vairāk klusējis un neuzturējis jaunajā sievietē pārliecību, ka viņa tiek mīlēta. Cilvēks, kas strādā, trūkums, pamazām noslēgusies nākotne, vakaros klusums pie galda, — tādā pasaulē nav vietas kaislībai. Droši vien Zanna cietusi. Tomēr viņa palikusi: gadās, ka cilvēks cieš ilgi, pats to nezinādams. Aizritējuši gadi. Vēlāk viņa aizgājusi. Saprotams, viņa neaizgājusi viena. «Es tevi mīlēju, bet tagad esmu nogurusi… Es nejūtos laimīga aiziedama, bet cilvēkam nemaz nevajag būt laimīgam, lai sāktu no jauna.» Tā viņa galvenokārt rakstījusi.
Arī Zozefs Grans savukārt cietis. Viņš būtu tāpat varējis sākt visu no jauna, kā aizrādīja Rjē. Bet — viņam pietrūcis ticības. Gluži vienkārši viņš vēl arvien domājot par Zannu. Viņam gribētos aizrakstīt viņai vēstuli un attaisnoties.
— Tas ir grūti, — viņš sacīja. — Es jau sen par to domāju. Kamēr vēl mīlējām viens otru, mēs sapratāmies bez vārdiem. Bet cilvēki nemīl mūžīgi. Bija brīdis, kad man vajadzēja atrast vārdus, kas būtu viņu aizturējuši, tomēr es to nevarēju.
Grans izšņauca degunu tādā kā rūtotā salvetē. Pēc tam noslaucīja ūsas. Rjē raudzījās viņā.
— Piedodiet, dakter, — vecais vīrs teica, — bet kā lai to pasaka?… Es jums uzticos. Ar jums es varu runāt. Tad uznāk satraukums.
Acīmredzot Grans bija tūkstošiem jūdžu tālu no mēra.
Vakarā Rjē nosūtīja sievai telegrammu, ka pilsēta slēgta, ka viņam klājoties labi, lai tā saudzējot sevi un ka viņš domājot par sievu.
Trīs nedēļas pēc vārtu slēgšanas Rjē, izejot no slimnīcas, sastapa kādu jaunu vīrieti, kas viņu gaidīja.
— Es ceru, ka jūs mani pazīstat, — tas sacīja.
Rjē likās gan, ka viņš to pazīst, tomēr viņš vilcinājās.
— Es biju pie jums pirms visiem šiem notikumiem lūgt ziņas par arābu dzīves apstākļiem, — vīrietis sacīja. — Mans vārds ir Raimons Rambērs.
— Ak jā! — Rjē izsaucās. — Nu, tagad jums ir laba viela reportāžai.
Žurnālists likās nervozs. Viņš sacīja, ka par to neesot runa un ka viņš gribot lūgt ārsta Rjē palīdzību.
— Atvainojiet mani, — viņš piebilda, — bet es šai pilsētā nevienu nepazīstu, un mana laikraksta korespondents, kā par nelaimi, ir muļķis.
Rjē aicināja viņu aizstaigāt līdz centra dispanseram, kur tam jādodot daži norādījumi. Viņi kāpa lejup pa nēģeru kvartāla ieliņām. Tuvojās vakars, bet citkārt šai stundā tik trokšņaina pilsēta šķita dīvaini vientulīga. Tikai taures skaņas vēl zeltainajā gaisā liecināja, ka karavīri joprojām izturas tā, it kā cītīgi pildītu savu pienākumu. Visu laiku, ejot pa stāvajām ieliņām starp mauru māju zilajām, tumši dzeltenajām un violetajām sienām, Rambērs ļoti satraukts runāja. Viņam Parīzē palikusi sieva. Patiesību sakot, nevis sieva, bet tas jau esot tas pats. Viņš telegrafējis viņai tūlīt pēc pilsētas vārtu slēgšanas. Sākumā vjņš domājis, ka notikumi ir pārejoši, un tikai mēģinājis sazināties ar sievu. Orānas kolēģi viņam atteikuši, ka tie nevarot neko līdzēt, no pasta viņš aizraidīts, un prefektūrā kāda sekretāre viņu vienkārši izsmējusi. Beidzot pēc divu stundu ilgas stāvēšanas rindā viņš nodevis telegrammu ar šādiem vārdiem: «Viss kārtībā. Uz drīzu redzēšanos.»
Bet no rīta ceļoties viņam pēkšņi ienācis prātā, ka nevar taču zināt, cik ilgi tas tā turpināsies. Viņš nolēmis braukt projām. Tā kā viņš esot komandējumā (viņa arodā tas nozīmējot zināmus atvieglojumus), viņš ticis klāt pie prefekta sekretāra un sacījis, ka viņam neesot nekāda sakara ar Orānu, ka viņam nebūt neesot šeit jāpaliek, ka viņš te atrodoties nejauši un būtu taisnīgi, ja ļautu viņam aizbraukt, kaut arī tur, ārpusē, vajadzētu kādu laiku palikt karantīnā. Sekretārs atbildējis, ka viņš to visu ļoti labi saprotot, tomēr neesot iespējams pieļaut izņēmumu, ka viņš padomāšot, bet īstenībā stāvoklis esot ļoti nopietns un pašlaik nevarot neko izlemt.
— Galu galā es taču esmu ārzemnieks šai pilsētā, — Rambērs sacījis.
— Bez šaubām, taču cerēsim, ka epidēmija neieilgs.
Sarunu beidzot, viņš mēģinājis Rambēru mierināt, aizrādīdams, ka arī Orānā žurnālists varot atrast labu vielu interesantai reportāžai un neesot taču tāda notikuma, kuram, visu kārtīgi apsverot, nebūtu arī sava pozitīvā puse. Rambērs paraustīja plecus. Viņi jau bija sasnieguši pilsētas centru:
— Tas ir muļķīgi, dakter, jūs sapratīsit. Es neesmu dzimis, lai rakstītu reportāžas. Bet varbūt esmu dzimis, lai dzīvotu ar sievieti. Vai tad tas nav dabiski?
Rjē sacīja, ka ikvienā gadījumā tas liekoties prātīgi.
Centra bulvāros nebija parastās burzmas. Tikai daži gājēji steidzās uz saviem attālajiem mājokļiem. Neviens nesmaidīja. Rjē domāja, ka tās ir Ransdoka šīsdienas paziņojuma sekas. Pēc divdesmit četrām stundām mūsu pilsētas iedzīvotāji allaž sāka atkal cerēt. Bet tai pašā dienā skaitļi vēl bija pārāk spilgti atmiņā.
Rambērs bez kāda brīdinājuma turpināja:
— Tāpēc ka viņa un es — mēs satikāmies nesen, un mēs labi saprotamies.
Rjē neatbildēja.
— Bet es jau esmu jums apnicis, — Rambērs atsāka. — Es tikai gribēju lūgt, vai jūs nevarētu uzrakstīt zīmi, kas apliecinātu, ka man nav šīs nolādētās slimības. Es domāju, tas varētu man noderēt.