Rjē pamāja ar galvu, viņš satvēra puisēnu, kas uzskrēja viņam virsū, un maigi nostādīja to atkal uz kājām. Viņi gāja tālāk un nonāca Ieroču laukumā. Ap noputējušu-un netīru Republikas statuju nokarājās nekustīgi, no putekļiem pelēki vīģes koku un palmu zari. Viņi apstājās pieminekļa pakājē, Rjē vienu pēc otras dauzīja pret zemi ar plānu, palsu putekļu kārtu apputējušās kājas. Viņš skatījās uz Rambēru. Mazliet pakausī atstumtu platmali, atpogātu krekla apkaklīti zem kaklasaites, kārtīgi nenosku- vies, žurnālists izskatījās spītīgs un sabozies.
— Ticiet man, es jūs saprotu, — Rjē beidzot ierunājās, — bet jūs nespriežat pareizi. Es nevaru jums uzrakstīt tādu apliecību, jo īstenībā taču nezinu, vai jums šī slimība ir vai nav, un pat tad, kad jums tās vēl nebūtu, es nevaru galvot, ka starplaikā starp to brīdi, kad jūs iziesit no mana kabineta, līdz brīdim, kad ieiesit prefektūrā, jūs" netiksit inficēts. Turklāt pat tādā gadījumā,,,
— Pat tādā gadījumā? — Rambērs atjautāja.
— Pat tādā gadījumā, ja es jums izsniegtu šādu apliecību, tā jums neko nepalīdzētu.
— Kāpēc ne?
— Tāpēc, ka tādā pašā situācijā kā jūs šai pilsētā ir tūkstošiem cilvēku, un tomēr nevar ļaut viņiem aizbraukt.
— Bet ja viņiem pašiem nav mēris?
— Tas nav pietiekams iegansts. Es zinu, tas ir muļķīgi, bet notikumi skar mūs visus. Uz tiem jāraugās reāli.
.— Bet es neesmu šejienietis!
— Sākot ar šo brīdi, diemžēl jūs būsit šejienietis tāpat kā visi.
Žurnālists iekaisa:
— Tas ir cilvēcības jautājums, es jums apzvēru. Varbūt jūs neaptverat, ko nozīmē tada šķiršanās diviem cilvēkiem, kuri saprotas.
Rjē mazliet vilcinājās ar atbildi. Pēc tam sacīja, ka, liekas, viņš to aptverot gan. Viņš no visas sirds vēloties, kaut Rambērs atkal sastaptu savu sievu un kaut visi, kas mīl viens otru, būtu kopā, tomēr pastāvot arī lēmumi un likumi, esot taču mēris, un viņa pienākums esot rīkoties tā, kā vajag.
— Nē, — Rambērs sarūgtināts sacīja, — jūs nespējat saprast. Jūs runājat saprāta valodu, jūs dzīvojat abstrakcijās.
Ārsts paskatījās uz Republikas statuju un atbildēja, ka viņš nezinot, vai runājot saprāta valodu, bet katrā ziņā — skaidru valodu gan, un tas neesot viens un tas pats. Žurnālists saraustīja kaklasaiti:
— Tad tas nozīmē, ka man kaut kā citādi jātiek ar visu galā? Un tomēr, — viņš turpināja ar zināmu izaicinājumu, — es tikšu projām no šīs pilsētas.
Ārsts atbildēja, ka viņš arī šai ziņā saprotot Rambēru, bet tas neattiecoties uz viņu.
— Jā gan, tas attiecas uz jums, — Rambērs pēkšņā uzbudinājumā izsaucās. — Es nācu pie jums, jo man sacīja, ka jums bijusi liela loma lēmumu pieņemšanā. Tad
es nodomāju, ka vismaz vienā gadījumā jūs varētu atcelt noteikumus, kurus pats ierosinājāt. Bet jums ir vienalga. Jūs nedomājat par citiem. Jūs nelikāties ne zinis par tiem, kas ir šķirti.
Rjē atzina, ka savā ziņā tā esot taisnība, viņš negribējis likties par to zinis.
— Ahāl Es redzu, jūs tūlīt runāsit par kalpošanu sa- biedrībail — Rambērs izsaucās. — Bet sabiedrības labumu veido ikviena atsevišķa cilvēka laime.
—< Klausieties, — ārsts sacīja, it kā cenzdamies sakopot domas, — tas ir viens, bet ir ari kas cits. Nevajag tiesāt. Taču jūs velti dusmojaties. Ja jūs kaut kā tiksit ar visu galā, es par to Joti priecāšos. Gluži vienkārši, ir lietas, ko mans amats aizliedz.
Žurnālists nepacietīgi pakratīja galvu.
— Jā, es velti dusmojos. Un esmu jau laupījis jums pārāk daudz laika.
Rjē lūdza, lai Rambērs informējot viņu par savām gaitām un lai neturot ļaunu prātu. Noteikti esot kāda vieta, kurā viņi varētu sastapties. Rambērs pēkšņi likās samulsis:
— Es tam ticu, — viņš sacīja pēc klusuma brīža, — jā, ticu, par spīti sev un visam, ko jūs man sacījāt.
Viņš svārstījās:
— Bet es nevaru jums piekrist.
Viņš pastūma platmali uz pieres un aizgāja straujiem soliem. Rjē redzēja viņu ieejam viesnīcā, kur dzīvoja Zans Tarrū.
Pēc brīža ārsts pakratīja galvu. Žurnālistam, kas nepacietīgi tiecās pēc laimes, bija taisnība. Bet vai viņam bija taisnība, kad viņš apsūdzēja «Jūs dzīvojat abstrakcijās»? Vai tiešām šīs slimnīcā pavadītās dienas, kad mēris pļāva ar divkāršu spēku, paaugstinādams upuru vidējo skaitu nedēļā līdz pieciem simtiem, bija abstrakcija? Jā, nelaimē bija sava daļa abstrakcijas un nereālā. Bet, kad abstrakcija sāk nāvēt, ir tomēr jānodarbojas ar abstrakciju. Un Rjē zināja tikai, ka tas nebūt nav vieglākais. Nebija viegli, piemēram, vadīt palīgslimnīcu (tagad to bija trīs), kas viņam bija uzdots. Istabā, kas bija savienota ar konsultāciju zāli, viņš bija licis iekārtot uzņemšanas telpu. Izraktajā zemē veidojās ezeriņš ar krezoliem dezinficētu šķidrumu, tā vidū bija ķieģeļu saliņa. Slimnieks tika nolikts uz saliņas un ātri izģērbts, viņa drēbes iekrita ūdenī, nomazgāts, nosusināts, ieģērbts rupjā slimnīcas kreklā, viņš nonāca ārsta Rjē rokās, pēc tam tika novietots vienā no palātām. Medicīnas darbinieki bija spiesti izmantot kādas skolas iekšējo pagalmu, kur bija vietas pavisam piecsimt gultām, no kurām gandrīz visas tagad bija aizņemtas. Pēc rīta pieņemšanas, kuru vadīja viņš pats, kad slimnieki bija vakcinēti un buboņi uzgriezti, Rjē vēl pārbaudīja statistikas datus un tad sāka pēcpusdienas konsultācijas. Beidzot, pašā vakarā, viņš brauca vizītēs un atgriezās mājās tikai vēlu naktī. Iepriekšējā nakti māte, pasniegdama viņam telegrammu no jaunās Rjē kundzes, bija ievērojusi, ka ārstam trīc rokas.