— Jā, — viņš sacīja, — bet, neatlaidīgi strādājot, es nebūšu tik nervozs.
Viņš bija spēcīgs un izturīgs. Un patiešām vēl nejutās noguris. Bet slimnieku mājas vizītes viņam kļuva nepanesamas. Noteikt epidēmijas drudža diagnozi nozīmēja likt slimnieku nekavējoties aizvākt. Tad sākās abstrakcija un īstās grūtības, jo slimnieka tuvinieki zināja, ka viņiem neredzēt vairs saslimušo, līdz tas nebūs izveseļojies vai miris. «Apžēlojieties, dakter!» sacīja Lorē kundze, tās istabenes māte, kura strādāja Tarrū viesnīcā. «Esiet taču līdzcietīgs!» Ko tas nozīmēja? Protams, viņš juta līdz. Bet ar to nevienam nekļuva labāk. Vajadzēja piezvanīt pa telefonu. Drīz atskanēja ātrās palīdzības automobiļa signāls. Sākumā kaimiņi atvēra logus un skatījās. Pēc tam viņi logus ātri aizcirta. Tad sākās cīņas, asaras, pierunāšana, vārdu sakot, abstrakcija. Drudža un satraukuma pārkarsētajos mitekļos norisinājās ārprāta scēnas. Taču slimnieks tika aizvests. Ārsts Rjē varēja aizbraukt.
Pirmajās reizēs viņš bija tikai piezvanījis un tūlīt steidzies tālāk pie citiem slimniekiem, nesagaidot ātrās palīdzības mašīnu. Bet tad radinieki bija aizslēguši durvis, labāk izvēlēdamies divatni ar mēri nekā šķiršanos, kuras beigas viņiem tagad bija zināmas. Kliedzieni, piekodinājumi, policijas iejaukšanās, un vēlāk ar bruņotu spēku slimnieks tomēr tika pievārēts triecienuzbrukumā. Pirmajās nedējās Rjē bija spiests sagaidīt ātrās palīdzības automobili. Vēlāk, kad katru ārstu apgaitā pavadīja brīvprātīgs inspektors, Rjē varēja steigties no viena slimnieka pie otra. Bet sākumā vienmēr un visur bija tā kā tai vakarā, kad, ieejot Lorē kundzes mazajā dzīvoklītī, ko rotāja vēdekli un mākslīgās puķes, viņu sagaidīja slimnieces māte, kura, ar pūlēm pasmaidīdama, sacīja:
— Es ceru, ka tas nav drudzis, par kuru visi runā, /
Un viņš, pacēlis palagu un kreklu, klusēdams vēroja sarkanos plankumus uz vēdera un gūžām, uztūkušos limfas dziedzerus. Māte paskatījās meitai starp kājām un, nespēdama valdīties, sāka kliegt. Katru vakaru mātes tā vaimanāja, neko neredzošām acīm raudzīdamās uz vēderiem, kur bija skaidri lasāmas nāves zīmes, katru vakaru pirksti ieķērās ārsta Rjē rokās, veltīgi vārdi, solījumi mijās ar asarām, katru vakaru ātrās palīdzības auto signāli izraisīja tādas krīzes, kas bija veltīgas kā jebkuras sāpes. Un pēc garajām allaž tik līdzīgo vakaru vizītēm Rjē nevarēja gaidīt neko citu kā garu virkni tamlīdzīgu scēnu, kas vienmēr no jauna turpināsies nenoteiktu laiku. Jā, mēris kā abstrakcija bija vienmuļš. Varbūt mainījās tikai viens, un tas bija Rjē pats. Viņš to juta tai vakarā, Republikas pieminekļa pakājē, apjauzdams vienīgi smago vienaldzību, kas sāka viņu pārņemt, un visu laiku raudzīdamies uz viesnīcas durvīm, kurās bija nozudis Rambērs.
Pēc tam kad bija jau pagājušas nogurdinošas nedējas ar ikvakara krēslas stundām, kurās pilsēta izlija ielās un bezmērķīgi riņķoja pa tām, Rjē saprata, ka viņam vairs nav jāaizsargās pret līdzjūtību. Cilvēks nogurst no līdzjūtības, kad līdzjūtība ir veltīga. Un, juzdams sirdi lēnām aizslēdzamies, ārsts guva vienīgo atvieglojumu šajās smagajās dienās. Viņš zināja, ka viņa darbs līdz ar to būs vieglāk veicams. Tāpēc viņš par to priecājās. Māte, sagaidīdama viņu divos no rīta, noskuma par tukšo skatienu, kādu dēls tai pievērsa, viņa nožēloja tieši vienīgo remdē- jumu, ko Rjē tolaik varēja gūt. Lai cīnītos pret abstrakciju, vajag mazliet tai līdzināties. Bet kā gan lai Rambērs to nojaustu? Rambēram abstrakcija bija viss, kas stājās ceļā viņa laimei. Un patiesībā Rjē zināja, ka žurnālistam ir zināmā mērā taisnība. Bet viņš zināja arī to, ka dažkārt abstrakcija izrādās stiprāka nekā laime un ka tad, un tikai tad ar to jārēķinās. Tā tas bija ar Rambēru, un ārsts vēlāk par to pārliecinājās pēc Rambēra stāstiem, kuros tas viņam atklāja visus sīkumus. Tā viņš varēja izsekot — turklāt jaunā plāksnē — drūmajai cīņai starp katra atsevišķa cilvēka laimi un mēra abstrakcijām, kas noteica visu mūsu pilsētas dzīvi šai ilgajā laikposmā.
Bet tur, kur vieni saskatīja abstrakciju, citi redzēja patiesību. Pirmā mēra mēneša nogali patiešām apēnoja ievērojama epidēmijas paasināšanās un dedzīgs sprediķis, ko teica Panlū tēvs, jezuīts, kurš palīdzēja vecajam Mišelam viņa slimības sākumā. Panlū tēvs jau bija pazīstams ar biežo līdzdarbību Orānas ģeogrāfu biedrības biļetenā, kur viņa epigrāfu atšifrējumi bija izpelnījušies ievērību. Bet viņš bija guvis daudz plašāku uzmanību klausītājos nekā kaut kāds speciālists, nolasīdams veselu rindu lekciju par moderna individuālismu. Tajās viņš kvēli aizstāvēja prasīgu kristiānismu, būdams tikpat tālu no mūsdienu brīvdomības kā pagājušo gadsimtu tumsonības. Šai gadījumā viņš nebija iztirgojis saviem klausītājiem skarbas patiesības. Tāpēc viņam bija laba slava.
Tā nu šā mēneša nogalē mūsu pilsētas garīdzniecība nolēma cīnīties pret mēri ar saviem līdzekļiem, organizējot kolektīvu lūgšanu nedēļu. Šai sabiedrības dievbijības manifestācijai vajadzēja beigties svētdien ar svinīgu dievkalpojumu, kurā tiktu piesaukts svētais Roks, mēri izslimojušais svētais. Atzīmējot šo gadījumu, baznīca lūdza Panlū tēvu teikt sprediķi. Jau pāris nedēļu jezuīts bija atrāvies no saviem darbiem par svēto Augustīnu un afrikāņu baznīcu, ar kuriem bija iekarojis īpašu vietu ordenī. Panlū, straujas un dedzīgas dabas cilvēks, bija ar drošu pārliecību uzņēmies šo misiju. Jau ilgi pirms sprediķa pilsētā par to runāja, un tas savā veidā iezīmēja svarīgu datumu šā perioda vēsturē.