Lūgšanu nedēļā baznīcēnu bija daudz. Tas nenozīmē, ka parastā laikā Orānas iedzīvotāji būtu sevišķi dievbijīgi. Svētdienu rītos, piemēram, jūras peldes nopietni konkurē ar dievkalpojumu. Tas nenozīmē arī, ka orānieši pēkšņā apgaismībā būtu pievērsušies ticībai. Taču, pirmkārt, tā kā pilsēta bija slēgta un pieeja pie ostas aizliegta, tad peldēties jūrā vairs nebija iespējams, un, otrkārt, orānieši atradās visai īpatnējā dvēseles stāvoklī, kad, savas būtības dziļumos nepieļaudami pārsteidzošos notikumus, kādi viņus piemeklējuši, viņi tomēr acīmredzot skaidri juta, ka ir kaut kas mainījies. Taču daudzi vēl arvien cerēja, ka sērga drīz mitēsies un viņi un viņu tuvinieki tiks saudzēti. Tātad viņi vēl nejutās atkarīgi ne no kā. Mēris viņiem bija tikai nepatīkams viesis, kuram kādu dienu būs jāaiziet, ja jau tas reiz bija ieradies. Viņiem, kas bija izbijušies, nevis izmisuši, vēl nebija pienācis brīdis, kad mēris kļūst par viņu eksistences formu un aizmirstas dzīve, kādu pirms tam viņi varēja dzīvot. īsi sakot, viņi dzīvoja gaidās. Raugoties no reliģijas un daudzu citu problēmu viedokļa, mēris bija devis viņiem īpatnēju gara ievirzi, kas bija tikpat tāla vienaldzībai kā kaislībai un ko varētu diezgan pareizi raksturot ar vārdu «objektivitāte». Lielākā daļa baznīcēnu, kas piedalījās lūgšanu nedēļā, būtu sacījuši, piemēram, tos pašus vārdus, kurus kāds ticīgais atkārtoja ārstam Rjē: «Katrā ziņā tas nevar neko kaitēt.» Pat Tarrū, pierakstījis savā burtnīcā, ka ķīnieši līdzīgā gadījumā sit tamburīnu mēra dieva priekšā, piezīmēja, ka ir pilnīgi neiespējami zināt, vai īstenībā tamburīns ir iedarbīgāks nekā profilaktiskie līdzekļi. Viņš tikai vēl piebilda, ka, lai izšķirtu šo jautājumu, vajadzētu būt skaidrībā par mēra dieva esamību un ka mūsu nezina šai sakarā padara neauglīgus jebkurus uzskatus, kādi cilvēkam var būt.
Lai nu kā, mūsu pilsētas katedrāle visu nedēļu bija gandrīz pilna dievlūdzēju. Pirmajās dienās daudzi vēl kavējās palmu un granātkoku birzīs baznīcas lieveņa priekšā, klausīdamies svētā piesaukšanā un lūgšanās, kas aizviļņoja līdz pat ielai. Pamazām, sekodami citu priekšzīmei, tie paši klausītāji nolēma ieiet baznīcā un pievienot savu biklo balsi pārējo baznīcēnu atbildes korim. Un svētdien baznīcas jomu jau pildīja liels ļaužu pūlis, kas aizņēma pat priekštelpas un augšējos lieveņa pakāpienus. Kopš iepriekšējā vakara debesis bija apmākušās, un lietus gāza aumaļām. Tie, kas stāvēja ārā, bija atvēruši lietussargus. Vīraka un samirkušu drēbju smarža viļņoja katedrālē, kad Panlū tēvs kāpa kancelē.
Viņš bija vidēja auguma, bet padrukns. Kad viņš atspiedās pret kanceli, ar savām tuklajām rokām aptverdams koka apmali, bija redzams tikai viņa plecīgais, melnais stāvs un virs tā — divi sārti vaigu plankumi zem briļļu tērauda ietvara. Viņam bija skaļa, izteiksmīga, tālu dzirdama balss, un, kad viņš uzrunāja klausītājus, kā skaldīt noskaldīdams zilbes dedzīgajā teikumā: «Mani brāļi, jūs esat nelaimē, mani brāļi, jūs to esat pelnījuši,» —• visiem klātesošajiem, līdz pat lievenēm pārskrēja trīsas.
Gluži loģiski, turpinājums vairs nelikās savienojams ar patētisko ievadu. Tikai runas turpinājums lika mūsu pilsētas iedzīvotājiem saprast, ka ar veiklu oratora paņēmienu, kā sakopodams spēkus triecienam, svētais tēvs uzreiz vienā teikumā bija pateicis visa sprediķa tematu. Patiešām, tūlīt pēc šā teikuma Panlū nolasīja Otrās iVlozus grāmatas tekstu par mēri Ēģiptē un sacīja: «Pirmo reizi vēsturē parādījās šī sodība, lai šaustītu Dieva ienaidniekus. Faraons pretojas mūžīgajiem nodomiem, un tad mēris piespiež viņu krist ceļos. Kopš pašiem vēstures sāku- rniem Dieva sodība liek krist pie viņa kājām augstprātīgajiem un aklajiem. Pārdomājiet to un krītiet ceļos.»
Arā lietusgāze pastiprinājās, un šis beidzamais — pilnīgā klusumā izrunātais teikums, kuru vēl dziļdomīgāku padarīja lietus sprēgāšana pret rūtīm, izskanēja ar tādu uzsvaru, ka daži baznīcēni, brīdi vilcinājušies, noslīga ceļos ua lūgsnu soliņiem. Citi nodomāja, ka jāseko viņu piemēram, un tā drīz vien, pamazām bez trokšņa, tikai nokrakšķot vienam otram krēslam, beidzot visi klausītāji bija nometušies ceļos. Panlū tad izslējās, dziļi ievilka elpu un turpināja aizvien uzsvērtākā tonī:
— Ja šodien mēris skar arīdzan jūs, tas nozīmē, ka pienācis laiks pārdomāt. Taisnajiem nav ko bīties, bet ļaunajiem ir iemesls drebēt. Pasaules milzīgajā rijā nepielūdzamā sērga kuls cilvēku labību, līdz salmi būs atdalīti no graudiem. Un salmu būs vairāk nekā graudu, vairāk sodības piemeklēto nekā izredzēto, bet Dievs nav šo nelaimi gribējis. Pārāk ilgi pasaule sadzīvojusi ar ļaunumu, pārāk ilgi paļāvusies uz Dieva žēlsirdību. Vajadzēja tikai nožēlot grēkus, un viss bija atļauts. Un ikviens jutās stiprs nožēlā. Kad pienāca brīdis, cilvēki droši to pārbaudīja. Tālab visvieglākais bija neatturēties ne no kā, gan jau Dieva žēlsirdība gādās par pārējo. Tik tiešām, tā tas vairs ilgāk nevarēja turpināties. Dievs, kas tik ilgi bija noliecis pār mūsu pilsētas ļaudīm savu līdzcietības pilno seju, paguris gaidīt, vīlies mūžīgajā cerībā, nule novērsis no mums savu skatienu. Tagad, kad mums laupīta Dieva gaisma, mēs ilgi maldīsimies mēra tumsībā!
Baznīcā kāds nosprauslājās kā nepacietīgs zirgs. Pēc mirkļa svētais tēvs turpināja mazliet klusākā balsī: — «Zelta leģendā» [3] lasāms, ka Lombardijā, karaļa Um- berto laikā, Itālijā plosījies tik spēcīgs mēris, ka tik tikko pieticis dzīvajo, lai apbedītu mirušos, un īpaši nikna sērga bijusi Romā un Padujā. Un visiem redzams parādījies kāds labs eņģelis, kas devis pavēles ļaunam eņģelim ar mednieka šķēpu rokā, un viņš pavēlējis tam sist pa ļaužu mājokļiem; un, cik sitienu ticis mājai, tik mirušo no tās iznests.