Panlū izstiepa abas īsās rokas pret baznīcas durvīm, it kā kaut ko rādīdams aiz ņirbošā lietus aizkara.
— Mani brāļi, — viņš ar jaunu spēku sacīja, — tādas pašas nāves medības šodien notiek mūsu ielās. Redziet šo mēra eņģeli, kas ir skaists kā Lucifers un mirdzošs kā pats jaunums, redziet viņu izslējušos virs jūsu jumtiem, labajā rokā savas galvas augstumā turam sarkanu mednieka šķēpu, bet ar kreiso roku rādām uz vienu no jūsu mājām. Varbūt šai pašā mirklī viņa pirksts ir vērsts pret jūsu durvīm, šķēps noskan pret koku; vēl pēc brīža varbūt mēris jau iegājis jūsu mājā, apsēžas jūsu istabā un gaida jūs pārnākam. Tas sēž tur pacietīgs un vērīgs, drošs par sevi kā pati pasaules kārtība. Roku, ko tas jums sniegs, nekāda pasaulīga vara, nedz ari, iegaumējiet to labi, cilvēku veltīgās zināšanas nespēs no jums novērst. Un, izkulti ciešanu asiņainajā piedarbā, jūs tiksit aizmesti projām kā salmi.
Te svētais tēvs vēl plašāk iztēloja sodības patētisko ainu. Viņš aprakstīja milzu spriguli, kas griežas virs pilsētas, sit uz labu laimi un atkal paceļas asiņains: tas izkaisa cilvēku asinis un ciešanas «tai sējai, kas sagatavos patiesības pļauju».
Beidzis garo tirādi, Panlū tēvs apklusa: mati viņam bija sakrituši uz pieres, visu augumu drebināja trīsas, kas no rokām pārgāja uz kanceli; dobjākā balsī, taču apsūdzētāja tonī viņš turpināja:
— Jā, ir pienākusi pārdomu stunda. Jums šķita, ka pietiek apmeklēt Dieva namu svētdienās, lai pārējās dienās būtu brīvi. Jūs iedomājāties, ka, dažu labu reizi locīdami ceļus, esat diezgan samaksājuši par savu noziedzīgo bezrūpību. Bet Dievs nav remdens. Ar šo īso tikšanos nepietika viņa visprasīgajai mīlestībai. Viņš gribēja jūs redzēt ilgāku laiku, jo tikai tā viņš var jūs mīlēt un, patiesību sakot, vienīgi tā var vispār mīlēt. Un tālab, noguris, gaidot jūsu nākšanu, viņš lika jūs piemeklēt savai sodībai, kā tā piemeklējusi visas grēcīgās pilsētas kopš laikiem, kad sākās cilvēces vēsture. Tagad jūs zināt, kas ir grēks, kā to zināja Kains un viņa dēli, kā to zināja cilvēki pirms grēku plūdiem, Sodomas un Gomoras ļaudis, Faraons un Jēkabs un arī visi nolādētie. Un, kā tas noticis ar viņiem visiem, jūs ar jaunu skatienu raugāties uz cilvēkiem un lietām kopš tās dienas, kad šīs pilsētas vārti aizvērās, ieslēdzot savos mūros jūs un jūsu sodību. Tagad nu beidzot jūs zināt, ka jānonāk pie galvenā.
Sai brīdī baznīcā ielauzās mikla vēja brāzma, un sveču liesmas sprakšķot saplaka. Stipra vaska smarža, kāss un šķavas cēlās pretim Panlū tēvam, kad viņš, atgriezdamies pie sava izklāsta ar vēlāk Joti atzinīgi novērtētu domas asumu, turpināja rāmā balsī:
— Daudzi no jums, es zinu, vaicā sev, kur tad īsti es gribu nonākt. Es gribu jūs vest pie patiesības un mācīt ļjums priecāties, par spīti visam, ko esmu sacījis. Vairs nav tas laiks, kad padomi, brālīga roka bija līdzekļi, lai jūs vadītu uz labo. Šodien patiesība ir pavēle. Un pestī- sanas cfcļš ir sarkans šķēps, kas jums to rāda un uz to dzen. Šeit, mani brāļi, beidzot atklājas Dieva žēlsirdība, kas ikvienā lietā ielikusi kā labo, tā ļauno, dusmas un līdzcietību, mēri un glābiņu. Šī pati sodība, kas jūs samaļ, jūs paaugstina un rāda jums īsto ceļu.
Sensenos laikos Abesīnijas kristieši uzskatīja mēri par iedarbīgu, paša Dieva sūtītu līdzekli, lai iegūtu mūžīgo dzīvošanu. Tie, kurus sērga nebija skārusi, ietinās mēra slimnieku palagos, izvēlēdamies drošu nāvi. Bez šaubām, 1 ik kaislīga tiekšanās pēc dvēseles glābiņa nav ieteicama. Tajā izpaužas nožēlojama pārsteidzība, kas nav tālu no lepnības. Nevajag būt steidzīgākam par pašu Dievu, un viss, kas tiecas paātrināt nemainīgo kārtību, kādu viņš nodibinājis reizi par visām reizēm, noved pie ķecerības. Taču šis piemērs mums kaut ko māca. Mūsu garam, kas tagad kļuvis redzīgāks, tas tikai parāda, kāda brīnumaina mūžības gaisma slēpjas ikvienās ciešanās. Šī gaisma apspīd krēslainos ceļus, kuri ved uz atpestīšanu. Tā pauž dievišķo gribu, kas nepagurstot pārvērš ļauno labajā. Vēl šodien arī pa šiem nāves, bēdu un vaimanu ceļiem tā mūs vada uz būtisko klusumu, uz katras dzīvības pirmsākumu. Tāds, mani brāļi, ir lielais mierinājums, kuru gribēju jums sniegt, lai jūs no šejienes aiznestu ne tikai vārdus, kas nosoda, bet arī vārdu, kas remdē.
Varēja just, ka Panlū beidzis. Arā lietus bija pārgājis. Ūdeņu un saules debesis lēja pār laukumu dzidrāku gaismu. No ielas atplūda balsu čalas, satiksmes līdzekļu troksnis, mostošās pilsētas valoda. Klausītāji paslepen sačukstējās par savām darīšanām. Tomēr svētais tēvs atkal ierunājās un sacīja, ka, parādījis mēra dievišķo izcelsmi un sērgas sodības raksturu, viņš ar to arī esot beidzis un nedomājot noslēgumā likt lietā daiļrunību, kas būtu nevietā, runājot par tik traģisku tematu. Viņam liekoties, ka visiem viss esot skaidrs. Viņš tikai atgādināja, ka, stāstot par lielo mēra epidēmiju Marseļā, hronists Matjē Marē žēlojies, ka viņš iegrūsts pašā peklē un viņam jādzīvojot bez palīdzības un bez cerības. Bet Matjē Marē taču bijis akls! Gluži otrādi, Panlū tēvs nekad vēl tik stipri kā šodien neesot jutis Dieva palīdzību un kristīgo cerību, kas pieejama ikvienam. Viņš tomēr nesatricināmi cerot, ka, par spīti šo dienu šausmām un mirēju kliedzieniem, mūsu pilsētas iedzīvotāji raidīšot uz debesīm vienīgo kristiešu cienīgo vārdu, kas esot mīlestības vārds. Dievs darīšot pārējo.