Kā šis sprediķis iedarbojās uz mūsu pilsētas iedzīvotājiem, ir grūti pasacīt. Otona kungs, izmeklēšanas tiesnesis, ārstam Rjē izteicās, ka, pēc viņa domām, Panlū tēva izklāsts bijis «absolūti neapstrīdams». Bet ne jau visu uzskati bija tik kategoriski. Dažiem sprediķis vienkārši padarīja skaidrāk apjaušamu līdz tam nenoteikto domu, ka viņi par kādu nezināmu noziegumu notiesāti uz neaptveramu ieslodzījumu. Un, kamēr vieni turpināja rāmi dzīvot savu sīko dzīvi un piemērojās ieslēgtībai, citiem turpretī vienīgā doma kopš tā brīža bija izbēgt no šī cietuma.
Sākumā ļaudis bija samierinājušies ar to, ka ir atšķirti no ārpasaules, kā būtu samierinājušies ar jebkurām pārejošām nepatikšanām, kas traucētu tikai dažas no viņu paražām. Bet, pēkšņi apzinādamies šo sava veida ieslodzījumu zem debesu juma, kur vasara jau sāka dzirkstīt, viņi neskaidri juta, ka šis ieslodzījums apdraud visu viņu dzīvi, un, pienākot vakaram, līdz ar vēsumu atgūtā enerģija viņus dažkārt musināja uz izmisīgu rīcību.
Visupirms, tieši sākot ar šo svētdienu, — var jau arī būt, ka tā ir vienkārša sagadīšanās, — mūsu pilsētā bija vērojamas tādas kā bailes, kas pietiekami dziļi skāra visus, lai rastos doma, ka mūsu pilsētas iedzīvotāji patiešām sākuši apjaust savu stāvokli. No šī viedokļa raugoties, atmosfēra mūsu pilsētā bija mazliet mainījusies. Bet, atklāti sakot, vai pārmaiņa bija notikusi atmosfērā vai ļaužu sirdīs, tas vēl ir jautājums.
Dažas dienas pēc sprediķa Rjē, kurš pārrunāja šo notikumu ar Granu, ejot uz priekšpilsētas pusi, tumsā uzgrūdās kādam cilvēkam, kas gorījās, nemēģinādams iet uz priekšu. Sai brīdī pēkšņi iedegās spuldzes, kuras tagad mūsu pilsētā iededza ar katru dienu vēlāk. Augstā laterna spēji apgaismoja vīrieti, kas, acis aizvēris, neskanīgi smējās. Pār viņa bālgano, mēmā jautrībā izstiepto seju lielām lāsēm tecēja sviedri. Viņi pagāja tam garām,
—< Tas ir kāds trakais, — Grans sacīja.
Rjē, kas bija paņēmis ierēdni zem rokas, lai aizvilktu viņu projām, juta, ka viņš trīc aiz satraukuma.
— Drīz mūsu pilsētas mūros būs vairs tikai trakie, — Rjē noteica.
Ari nogurums darīja savu, un ārsts juta, ka rīkle izkaltusi,
— Iedzersim kaut ko.
Mazajā kafejnīcā, kur viņi iegāja un kuru apgaismoja viena vienīga lampa virs letes, cilvēki runāja bez redzama iemesla klusā balsī, gaiss bija biezs un sarkanīgs. Pie letes Grans, ārstam par lielu pārsteigumu, pasūtīja glāzi spirtota dzēriena, ko iztukšoja vienā rāvienā, piebilzdams, ka tas bijis stiprs. Tad viņš gribēja iet projām. Arā Rjē šķita, ka nakts ir pilna vaidu. Kaut kur virs laternām tumšajās debesīs dobja svelpoņa atgādināja neredzamo sērgu, kas nepagurstot kulstīja karstu gaisu.
—- Paldies dievam, paldies dievam, — sacīja Grans.
Rjē jautāja sev, ko gan viņš ar to gribētu teikt.
— Paldies dievam, man ir mans darbs, — otrs turpināja.
— Jā, — Rjē sacīja, — tā ir priekšrocība.
Un, nolēmis neklausīties svelpoņā, viņš jautāja Granam, vai tas esot apmierināts ar savu darbu.
— Nu, man šķiet, es esmu uz pareizā ceļa.
— Vai jums vēl daudz ko darīt?
Grans šķita atdzīvojamies, balsī ieskanējās alkohola siltums.
— Es nezinu. Bet tas nav galvenais, dakter, nē, tas nav galvenais.
Rjē tumsā nojauta, ka viņš plātās ar rokām. Viņš, liekas, gatavojās kaut kam, kas izlauzās pēkšņi, valodīgi:
— Saprotiet, dakter, es gribu, lai tai dienā, kad manuskripts nonāks pie izdevēja, viņš, to izlasījis, pieceltos un sacītu saviem līdzstrādniekiem: «Cepuri nost, kungi!»
Negaidītais paziņojums pārsteidza Rjē. Viņam šķita, ka ceļabiedrs izdarīja tādu kustību, it kā atsegtu galvu, pielikdams roku pie pieres un pēc tam līmeniski to izstiepdams. Augšā dīvainā svelpoņa šķita pieņemamies spēkā.
— Jā, — Grans sacīja, — tam jābūt nevainojamam.
Kaut arī Rjē maz ko zināja no literāro aprindu paradumiem, viņam tomēr bija iespaids, ka tas nevarētu notikt tik vienkārši un ka, piemēram, izdevēji droši vien sēž savos kabinetos kailu galvu. Taču galu galā nekad jau nevarēja zināt, un Rjē atzina par labāku klusēt, Pašam
negribot, viņš vērīgi klausījās noslēpumainajās mēra svel- pās. Viņi tuvojās Grana kvartālam, un, tā kā tas bija mazliet augstāk par citiem pilsētas rajoniem, viņus atsvaidzināja viegls jūras vējiņš, kas tai pašā laikā aizslaucīja visus pilsētas trokšņus. Grans tomēr vēl vienmēr runāja, un Rjē nemaz neuztvēra visu, ko lāga vīrs sacīja. Viņš saprata tikai, ka minētajam darbam ir jau daudz lappušu, bet pūles, ko autoram prasa tā pilnveidošana, esot Joti mokošas. «Augiem vakariem, veselām nedējām nosēdēt pie viena vārda.., un reizēm — pie vienkārša saikļa.» Te Grans apstājās un satvēra ārstu aiz mēteļa pogas. Svep- stoši vārdi plūda no viņa mutes, kurā trūka daudzu zobu.
— Saprotiet mani, dakter. Ļaunākajā gadījumā ir diezgan viegli izvēlēties «un» vai «bet». Grūtāk ir izšķirties starp «un» vai «tad». Grūtības pieaug ar «tad» un «pēc tam». Bet, protams, visgrūtākais ir zināt, vai «un» vajadzīgs vai nav vajadzīgs.
— Jā, — Rjē sacīja, — es saprotu.
Un viņš sāka iet tālāk. Grans likās samulsis un atkal mēģināja turēties ārstam blakus.